Zinu, ka Vanadziņš tur dažu nakti sēž arī tagad – pēc visa tā briesmīgā, kas noticis kopš vecā Vanaga pazušanas un turpmākajos desmit gados.
Varbūt pat šobrīd.
Tāpat zinu, ka man nevajadzēja stāstīt Vanadziņam neko no tā, ko mēs klusos pusčukstos pārstāstījām viens otram starp kāpām un jūru vētras laikā, kad pa durvju šķirbu bijām padzirdējuši kādas tikpat čukstus izteiktas ziņas. Gadījās reizes, kad Annas tante jau padomāja, ka mēs visi pirms pusnakts aizmiguši un nespicējam ausis, cenšoties saklausīt, kā atdzisušajā virtuvē klusiem kaķa soļiem tukšā mēnesī ielavījušies viņi – briesmīgie mežavīri.
Stāstīt nevajadzēja; bet kā nu nestāstīsi? Vai gan ar Vanadziņu neaugām kā brāļi pēc tam, kad vecais Vanags pazuda bez vēsts? Mēs bijām dažus gadus vecāki, viņš – mazliet jaunāks. Pieskatījām, uzmundrinājām, kā Annas tante mums piekodināja, un ne reizi vien. Vanadziņa baltie mati izcēlās starp mūsu un tantes tumšajiem, bet citādi nekas – visi kopā palīdzējām saimniecībā un gājām uz skolu. Tai vēl biežāk par direktoriem mainījās mācību grāmatas. Ulmani uz ābeces vāka nomainīja gailis, tad nāca tēvocis Ādolfs, tagad atkal bija vēl cits tēvocis, kurš patiesībā esot sen jau beigts, bet viņa rumpis esot piebāzts ar salmiem un guļot atsevišķā mājā uz ledus, un to pat varot apskatīt.
Vismaz tā to saprata un mums atstāstīja tagadējie pirmo klašu skolnieki.
Ziemas beigās Annas tantes virtuvē pēc pusnakts klusi ienākušie mežavīri šoreiz bija tikai divi. Petrolejas lampas gaismā atspīdēja viņu šauteņu stobri. Kā parasti, viņi nesmaidot apsveicinājās ar Annas tanti, nodeva viņai kādus papīrus un pretī saņēma smagu grozu, kas vairākas dienas apsegts bija gaidījis pagrabā. Kas iekšā – nezinu vēl tagad, jo man bija galvenais pa durvju šķirbu padzirdēt kaut dažus sīkumus no tā, ko stāstīs mežavīri.
Kā vienmēr, nācās aizturēt elpu, lai saprastu mežavīru kluso runu, – viņi parādījās kā ēnas un čukstēja kā spoki, un šoreiz viņu atnestās ziņas bija aukstākas nekā jebkad.
– Tu gribēji zināt, Anna, kas īsti notika ar zvejnieku Vanagu pirms desmit gadiem? Tad nu pavei: viens no mums pirms gadiem trim, kad cīnījāmies lielajos purvos austrumpusē, saņēma gūstā kādu utaino, kurš izrādījās nācis no mūsu piekrastes, bet nepavisam nebija mūsējais. Viņš bijis iegāzies purvā, iestidzis, gandrīz noslīcis un nosalis reizē, kad pretinieki viņu bija atraduši, izvilkuši no dūņām un izglābuši dzīvību. Divas dienas sildījies gūstā pie mūsu ugunskura, viņš beidzot novilka savu vates jupķi un sāka runāt, kad redzēja – pārējie utainie viņam palīgā nenāk. Daudz ko viņš izstāstīja, kad mūsējie viņu piedzirdīja ar reinvīnu, kam daži noziedojuši pat savas personiskās devas, jo dzirdētais esot bijis tā vērts.
Izrādījās, mūsu gūsteknis darbojies utaino pagrīdē pret savu paša valsti jau daudzus gadus pirms lielā kara, kad vienreiz saņēmis uzdevumu nolīgt kādu vietējo zvejnieku no mūsu puses. Tam noteiktā laikā bijis jāiziet jūrā un jāpaņem krava ar sprāgstvielām no lielāka kuģa, kas bez pazīšanās zīmēm brauks no Kronštates puses. Krava bijusi domāta, kā sapratuši, nesen pabeigtā un atklātā Brīvības pieminekļa uzsperšanai gaisā.
To visu es lielākoties izlaidu, kad vētras naktī runāju ar Vanadziņu. Joprojām nevarēju pierast, ka viņš savos piecpadsmit gados izstiepies tikpat garš kā es savos astoņpadsmit – vairs nebija mūžīgi galvastiesu mazāks.
– Vanadziņ, tavs tēvs neaizgāja bojā tajā naktī. Viņš izgāja jūrā tikai tāpēc, ka bija saņēmis priekšapmaksu par braucienu. Domāja, ka viņam jāpaņem kārtējā spirta partija, kā to mūsu jūrmalnieki nav diez ko slēpuši, un daudzi pat lepojušies ar izveicību kontrabandā, kā mēs to labi zinām. Visi atceras, ka tavs tēvs, lai arī nebija kontrabandists, tomēr bija cilvēks, kurš doto vārdu nelauž, tāpēc gāja jūrā, kaut gan skaidri redzēja – tuvojas vētra.
To dzirdot, Vanadziņš no manis novērsās. Viņa seja sāka raustīties uz vairākām pusēm vienlaikus. Nesapratu – viņš grib, lai apklustu vai lai turpinu.
– Tēvs bija piesmēlis savu laivu, kamēr tika līdz Kronštates kuģim. Esot domājis, ka kuģinieki palīdzēs viņam kaut cik izsūknēt jūras ūdeni no laivas, lai pēc tam pārliktu spirta kravu. Tomēr šoreiz plānā esot bijis dinamīts. Tādu nevar vest piesmeltā laivā, kas līdz krastam piesmelsies vēl vairāk: dinamīts samirks un būs pagalam. Kamēr sabļāvušies pāri bortiem, ko darīt tālāk, liels vilnis nogremdējis laivu pavisam. Svešie jūrnieki uzvilkuši Vanagu uz sava kuģa un izglābuši.
Vanadziņš saķēra mani aiz pleciem un auroja man tieši sejā:
– Tēvs ir dzīvs! Tēvs ir dzīvs?
– Klausies tālāk, Vanadziņ. Tēvs nokļuva Krievijā, kur viņu uzraudzīja un neļāva atgriezties mājās pie tevis, jo uzskatīja, ka viņš zina par dinamīta kravu, kas bijusi domāta Brīvības pieminekļa spridzināšanai. Viņu nosūtīja strādāt uz zvejnieku kuģa Kaspijas jūrā. Tikai pagājušogad viņš varējis uzrakstīt iesniegumu, lai atļauj atgriezties un satikt tevi, jo karš vienreiz ir beidzies!
Tagad Vanadziņš manāmi grīļojās, un ne jau asā NW vēja dēļ. Varbūt man nevajadzēja turpināt?
– Lūgums droši vien ticis vairākas reizes pārsūtīts, jo no iznākuma ir aptuveni saprotams, ka tas nonācis līdz Rīgai tikai šī gada pašā sākumā. Bet lūgums nonācis Stūra mājā, kurā izlēmuši, ka Vanags nevar atgriezties un ka viņš jāizsūta uz Sibīriju. Iekļauts izsūtāmo sarakstos kā politiski neuzticams, jo savulaik nav spējis novest līdz galam sprāgstvielu pārvešanas lietu, tāpēc tagad arestēts un nosūtīts uz Sibīrijas raktuvēm pa tiešo no Astrahaņas, nepieļaujot atgriezties pie mums.
– Nē! Nevar būt! Tu melo! Tā nevar izrīkoties ar cilvēkiem! Tā nevar izrīkoties ar manu tēti! Tev sastāstījuši netaisnību! Tā ir muldēšana!
– Vanadziņ, draugs un brāli! Kas pie mums paraksta galīgos izsūtāmo sarakstus uz Sibīriju?
– Nu, kas?
– Lācis! Vilis Lācis!
– Nē, nevar būt! Nevar, nevar būt!
Kopš tās sarunas pagājušas nedēļas. Vanadziņš saguma, tad sāka neiet uz skolu, kuru es jau esmu pabeidzis, bet viņam vēl pāris gadu jāmācās. Zinu, ka viņš nav pavisam pazudis – uzturas pie bijušās tīklu būdas krastā. Desmit gadi jau pagājuši, tēva zvejnieku mājiņa sen sapuvusi, sagāzusies un visbeidzot malkā noplēsta, bet Vanadziņš visu atceras tāpat kā todien.
Skolotājas sāka satraukties, tad par Vanadziņu sāka interesēties direktors. Cilvēki sameklēja izstīdzējušo pusaudzi, ilgi ar viņu runājās. Vanadziņš beigās atzinās un izstāstīja, ko dzirdējis, un pieaugušie secināja, no kā viņš tieši ko varētu būt dzirdējis.
Mēs jau zinām, ka Rīgas čekisti un vietējie istrebiķeļi mīl ielauzties pie cilvēkiem dzīvesvietās ap četriem no rīta, kad viscietākais miegs un mazākā iespēja, ka iebrucēji saņems pretestību. Šonakt būs mana kārta. Mani arestēs, pratinās, spīdzinās, izsitīs visu, ko es varētu un nevarētu zināt, lai pēc tam nosūtītu vecā Vanaga pēdās. Kas zina – varbūt liktenis grib tā iegrozīt, ka mēs satiksimies un es varēšu izstāstīt, kas noticis ar viņa dēlu?
Bet šonakt atkal ir tukšs mēness, un tas nozīmē, ka ir vistumšākā nakts. Lūk, pēc pusnakts lēni atveras Annas tantes ārdurvis, un nedzirdamiem soļiem ienāk mežavīri.
Šonakt es iešu viņiem līdzi.
* Stāsts pirms trim gadiem godalgots “Prozas fermentācijas” konkursā, kura nosacījumi katru gadu mainās. Šī konkursa devīze bija “Citādas beigas” – autoriem bija jāturpina kāds latviešu literatūrā pazīstams stāsts un jāsacer tam cits noslēgums. Tā kā “Vanadziņa” autors Vilis Lācis no populāra rakstnieka mūža otrajā pusē kļuva par savas tautas bendi un okupācijas režīma kolaborantu, viņa stāsta tēli – vismaz simboliskā nozīmē – pelnījuši attīstību pretējā virzienā. “Tas pats Vanadziņš” publicēts Imanta Liepiņa grāmatā “Pasakas par lopiem” (“Dienas Grāmata”, 2025), kur visi pārējie stāsti ir satīriski, kā arī kopkrājumā “Tukuma sviests” (“Zvaigzne ABC”, 2026), kur iekļauti “Prozas fermentācijas” laureātu darbi visdažādākajos stilos.
