Starptautisks turnīrs Majoru pludmalē notiek kopš 2014. gadā, kas sasaucas ar tavu karjeru pludmales volejbolā. Vai var teikt, ka esizināmā mērā izaudzis ar šo turnīru?
Iepriekš ar Tomu Šmēdiņu, Rihardu Finsteru un Tomu Benjavu jau bijām pabraukājuši pa ārzemēm, tāpēc tas mums nebija pavisam jauns, taču tas bija pirmais tāds turnīrs, kas notika Jūrmalā. Mums šīs ir kā mājas, jo lielākā daļa tieši šeit esam sākuši nopietni trenēties pludmales volejbolā. Tā ir kā bāze, kur visas vasaras esam pavadījuši kopā ar Mārtiņu Pļaviņu, Sašu Samoilovu, Jāni Šmēdiņu un Rihardu Finsteru. Sākās tas viss ar “Satellite”, kur, ja nemaldos, ar Finsteru kopā spēlējām.
Jums pirmā spēle iekrita pret Pasaules tūres tā laika līderiem Samoilovu un Šmēdiņu…
Jā, droši vien dabūjām normāli iekšā (smejas).
Pamatturnīra atklāšanas spēlē pēc tā laika sistēmas zaudējāt trīs setos – 8:15, 7:15, 13:15… Tomēr ir taču arī labākas atmiņas no turnīriem Jūrmalā?
Man šķiet, ka tai pašā turnīrā mēs smuki vinnējām frančus (Krū/Roulandsonu), kuri tieši pēc tam ļoti labus rezultātus sasniedza. Laikam arī Eiropas čempionāts (2020. gadā) mums ar Mārtiņu izdevās diezgan labs, lai gan toreiz nepaveicās, jo vieni no ranga līderiem itāļi Lupo un Nikolai slikti nospēlēja apakšgrupā un jau pirmajā kārtā iznāca mums pretī izslēgšanas turnīrā. Jāatzīst, ka tādu ļoti augstu sasniegumu Jūrmalā man vēl nav bijis. Tas tomēr vienmēr ir pietiekami augsta līmeņa turnīrs, un jāspēlē tiešām ļoti labi, lai tiktu pie iespējas pacīnīties par medaļām.
Mājinieku priekšrocības tātad ir vairāk mīts, nekā patiesība?
Vispār man patīk tas, ka vairāk varu būt kopā ar ģimeni, ar draugiem. Tas ļoti palīdz pēc spēlēm, vienalga – uzvarām vai zaudējumiem. Var arī uz “Lidiņu” aizbraukt, neliela reklāma (smejas). No otras puses, mājās spēlējot vienmēr tas spiediens ir mazliet lielāks. Ārzemēs var tomēr brīvāk uzspēlēt, jo Latvijā cilvēki ir prasīgi, ļoti pieraduši pie augstākā līmeņa snieguma, pie lielām uzvarām. Paši jau esam vainīgi, ka esam tajās virsotnēs bijuši un parādījuši, ka varam spēlēt ļoti labi. Ņemot vērā mūsu valsts izmērus, ne tikai pludmales volejbolā, bet visos sporta veidos mums ir bijuši lieli panākumi sportā. Līdz ar to tas līdzjutējs ir zinošs un ar viduvēju spēli viņu neapmānīsi. Ja kaut kur nosačkosi, cilvēki uzreiz sapratīs.
Kas ir Jūrmalas turnīra odziņa?
Latvieši prot organizēt turnīrus, un šeit viss vienmēr notiek visaugstākajā līmenī, vai tas būtu “Satellite”, vai arī Eiropas čempionāts vai “Elite”. To ir jānovērtē, jo tas nenotiek pašsaprotami. Vēl viena lieta, ar ko Jūrmalas turnīrs man asociējas, tās ir dažādas dabas stihijas – plūdi un vētras. Atceros, ka divus gadus pēc kārtas jūra vienkārši “nāca” iekšā stadionā. Jūrmalas burvība ir smilšu kvalitāte, turklāt viss notiek pludmalē. Šis taču ir pludmales volejbols un to vislabāk ir spēlēt pludmalē, nevis pilsētu centrā uzbērtos laukumos!
Pēc pāris gadu pārtraukuma turnīrā esi atgriezies kopā ar 21 gadu veco Gustavu Auziņu. Kādi ir komandas plāni?
Spēlēt arvien labāk un labāk. Ja parādīsim kaut pusi no tā, ko mēs spējam izdarīt, būs ļoti labi. Pagaidām vēl mēģinām savu spēles ritmu noķert. Bija trīs turnīru nogrieznis – Madridē sanāca parādīt labu sniegumu, bet pārējos, uzskatu, ka bija bišķīt vilšanās. Tas ir process, ar ko jāsamierinās. Jaunieši nobriest pamazām, ne vienmēr izdodas ātri pielāgoties apstākļiem, taču es uzskatu, ka Auziņš ir viens no labākajiem un perspektīvākajiem jauniešiem, kurš var sasniegt lielus rezultātus. Jāstrādā! Nevaru apsolīt, ka sanāks noplūkt vissaldākos augļus pludmales volejbolā, bet ar sportu jau nodarbojas ne tikai tāpēc, lai uzvarētu.
Tomēr uzvarēt taču gribas?
Ja piedalies turnīrā un negribi tajā uzvarēt, tad ir diezgan čābīgi. Tad jāiet uz amatieriem. Skaidrs, ka uz uzvarām ir jātiecas, bet arī par zaudējumiem nevajag pārlieku pārdzīvot, jo caur tiem var sasniegt izaugsmi. Vismaz jaunieši. Man savos 37 gados tas varbūt ir mazliet citādāk, mazliet sāpīgāk, turklāt visiem jau vienmēr gribas pārspēt olimpisko spēļu ceturtās vietas ieguvēju un Pasaules tūres medaļnieku – tad tas krupis ir jānorij lielāks. Es Gustavam vienmēr saku, ka viņš ir tas labākais spēlētājs mūsu komandā, jo arī jauniešu līmeņa pasaules čempionu nav nemaz tik daudz.
Sanāk būt pāriniekam un trenerim vienlaikus?
Viņš jau ir gudrs, bet ir daudz jāatkārto, jāatkārto un vēlreiz jāatkārto, kā arī jāstrādā pie mentālās gatavības. Visas lietas jau ir zināmas, kā un ko darīt, taču tas ir no reizes uz reizi jāatkārto, līdz viss notiek jau instinktu līmenī.
Kā tevis paša sportiskās ambīcijas reaģē uz to, ka tavs bijušais pārinieks, vēl četrus gadus vecākais Pļaviņš, joprojām turas elites līmenī un mērķtiecīgi tēmē arī uz 2028. gada Losandželosas olimpiskajām spēlēm?
Ikdienā viņu redzu, jo trenējamies kopā. Apetīte jau vienmēr ir, taču tam ir jāpievelk klāt rezultāts. Latvijā vienmēr bijis tā, ka, kamēr tu uzvari, tev viss ir, bet, kad laukumā sāk grūtāk iet, tad ir čābīgi. Īstos ciparus parāda tieši tie grūtie laiki. Uzskatu, ka mēs šobrīd esam tajos nosacīti grūtajos laikos, taču zinām, ka varam spēlēt labi. Tas ir kā aktieriem – līdz galvenajai izrādei ir jāpagūst ieiet savā tēlā. Ja to nepagūsti, tad galvenā loma var aiziet citam. Protams, vajadzīga ari veiksme un pareiza sakritība, jo nepietiek ar gribēšanu. Tur vajadzīga veselība, pārinieka sniegums, saderība laukumā. Tikai tad, ja viss pareizi saliekas kopā, var izvirzīt augstākos mērķus.
Kad ir jūsu tuvāko sezonu lielā izrāde, līdz kurai jāieiet tēlā?
Šogad ir Nāciju kauss, kur var kvalificēties Eiropas čempionātam, savukārt tur tiks izspēlēta olimpiskā ceļazīme. Motivācija ir, spēlēt varam, tikai uz katru spēli jāiet kā uz pēdējo. Pludmales volejbolists Latvijā dzīvo no gada uz gadu, un šeit nav nekas apsolīts.
