Taču līdzās jaunām iespējām tas izgaismo arī jautājumu, kā saglabāt tradicionālo piekrastes dzīvesveidu laikā, kad zvejnieku skaits arvien sarūk. Tāpēc ir svarīgi atrast risinājumus, lai piekrastes zvejniecība turpinātu pastāvēt arī nākotnē.
Interese par dzīvi piekrastē pieaug
Daudziem cilvēkiem jau gana ilgu laiku bija zudis priekšstats par vietējo ļaužu dzīvi jūras tuvumā. Arī piekrastes zvejniecība nereti tika uztverta kā aizejoša pagātnes parādība, kas saglabājusies vien atsevišķās piejūras saimniecībās. Taču pēdējos gados iedzīvotāji atkal arvien biežāk vēlas iegūt informāciju par zvejnieku dzīvi, vietējām zivīm un iespēju iepazīt šo tradicionālo profesiju klātienē. Tūristi nereti meklē ne tikai atpūtu pie jūras, bet arī nebijušu pieredzi.
Zvejnieku saimniecība “Salacas zivtiņa” atrodas Limbažu novadā, Salacgrīvas pagasta Unģenu ciemā. Uzņēmuma pārstāve Laura Ķirse domā, ka būtiska loma tūristu skaita pieaugšanā ir pārdomātai informācijas kampaņai.
“Cilvēki uzzina, ka Latvijas piekrastē joprojām dzīvo zvejnieki, kas arī mūsdienās dodas jūrā,”
stāsta Laura Ķirse. “Šie bezbailīgie jūras dēli turpina darbu, kuru viņu senči veica jau pirms daudziem gadsimtiem. Vietējās zivis kļūst arvien pieprasītākas. Lielu ieguldījumu sabiedrības informēšanā dod biedrība “Mazjūras zvejnieki”, kas ļoti mērķtiecīgi popularizē piekrastes zvejniecību. Daudzi agrāk nemaz nezināja, ka šāds sens arods pie mums vēl ir saglabājies. Tagad cilvēki par to sāk interesēties, uzdod jautājumus un vēlas paši redzēt, kāda izskatās zvejnieku dzīve.”
Īpaši nozīmīgi tas ir jaunākajai paaudzei, kuras priekšstats par zivīm un zvejniecību nereti veidojies daudz tālāk no Latvijas piekrastes. Laura Ķirse atzīst, ka ilgus gadus bērniem un jauniešiem vietējās zivis bijušas mazpazīstamas, taču tagad situācija pamazām mainās. Ģimenes, kas ierodas piekrastē, aizvien biežāk iesaista arī bērnus, ļaujot viņiem ne tikai baudīt jūru, bet arī uzzināt, kādas zivis tiek zvejotas tepat Latvijā.
Komerczvejas firmas “Buras UK” īpašnieks Udo Kārklis no Mērsraga pastāsta, ka zināma aktivitāte piekrastē bijusi visu laiku, taču pēdējos gados tūristu skaits pieaug. “Īpaši pēc Covid-19 pandēmijas cilvēku piekrastē ir kļuvis vairāk,” atklāj Udo Kārklis. “Pie mums Mērsragā bijuši ceļotāji ne tikai no Latvijas un Eiropas, bet pat no Brazīlijas. Viņus ļoti fascinēja zvejniecība – kā mēs ejam jūrā un ko tur darām. Protams, tie tūristi, kas brauc uz piekrasti, vispirms grib izbaudīt atpūtu pie jūras, sauļoties, peldēties. Taču, ja viesi redz, ka turpat blakus darbojas zvejnieki, vēlme uzzināt vairāk par viņu dzīvi rodas pati no sevis. Cilvēki grib atklāt kaut ko tādu, ko viņi ikdienā nav pieraduši redzēt.”
Udo Kārklis ir pārliecināts, ka piekrastes pievilcība nav nošķirama no dabas un cilvēka dzīves tajā. Pie zvejniekiem nereti ierodas arī putnu vērotāji, un bieži vien ceļotājs, kurš alkst iepazīt dabu, vienlaikus vēlas saprast arī to, kā šajā vidē dzīvo un strādā vietējie iedzīvotāji.
Tūristu interese ir nozīmīga arī pašas nozares stimulēšanai. “Iespēja atklāt piekrastes zvejniecības noslēpumus palīdz saglabāt tās atpazīstamību,” norāda Laura Ķirse. “Piekrastes zvejniekiem ir ļoti svarīgi stāstīt par sevi un parādīt, ko īsti viņi dara. Viņi vēlas, lai cilvēki saprot, ka piekrastes zvejniecība ir pavisam cita nozare nekā kuģu zveja. Būtībā tas ir īpašs dzīvesveids un tradicionāla nodarbošanās ar savu pievienoto vērtību. Tāpēc arī mans vīrs Rolands Ķirsis, “Salacas zivtiņas” īpašnieks, un citi zvejnieki ir priecīgi parādīt savu ikdienu, izstāstīt par darbu un ļaut apmeklētājiem pašiem to ieraudzīt.”
Zvejnieks Rolands Ķirsis priecīgs par lielo un reto lomu – tāds trāpās pāris gados reizi.
Zvejnieka ikdiena ceļotājam sniedz jaunu pieredzi
Piekrastes zvejniecība tūristam dod iespēju ne tikai iegādāties svaigas zivis, bet arī ļauj ieraudzīt zvejnieka ikdienu, uzzināt, kā zivis no jūras nonāk līdz galdam, un sastapt cilvēkus, kuri šo darbu joprojām dara. Tieši iespēja pabūt autentiskā vidē kļūst par vienu no vērtīgākajiem piekrastes tūrisma piedāvājumiem.
Zvejnieku saimniecībā “Salacas zivtiņa” viesu māja atrodas turpat saimniecības teritorijā, līdzās jūrai, tādēļ atpūtnieki var ne tikai baudīt piekrasti, bet arī vērot pašu zvejniecības procesu. Viņu acu priekšā notiek visa saimniecības dzīve – zvejnieki dodas jūrā, atgriežas ar lomu un izkrauj zivis. “Tāpēc daudzi cilvēki šāda ceļojuma laikā gūtus iespaidus ilgi atceras,” stāsta Laura Ķirse. “Viņi var aprunāties ar zvejniekiem, uzdot jautājumus un uzzināt daudz ko jaunu par šo darbu. Apmeklētāji var arī iegādāties svaigās zivis un vakarā tās paši pagatavot uz grila. Tad cilvēks redz visu šo ķēdi – kā zivs, kas no rīta ir bijusi jūrā, pēc tam nonāk zvejnieka rokās un pēc tam viņa paša šķīvī.”
Udo Kārklis atklāj, ka līdzīga aina vērojama arī Mērsragā. Tūristus interesē ne tikai pati jūra, bet arī viss, kas ir tās tuvumā. Ja viņi piekrastē sastop zvejniekus, daudziem rodas dabiska vēlēšanās uzzināt, kā notiek zveja un vai iespējams pašiem šo procesu ieraudzīt tuvāk.
“Piekrastes apmeklētāji bieži vien grib braukt mums līdzi jūrā, lai redzētu, kā mēs zvejojam,” teic Udo Kārklis.
“Viņi grib savām acīm vērot, kā tiek izlikti tīkli, kā mēs strādājam ar murdiem un kas beigās tiek atvests krastā. Arī tiem, kuri brauc pie mums izbaudīt dabu, bieži vien rodas papildu vēlme – iepazīt zvejnieku dzīvi. Viņi vēlas redzēt nevis tikai skaistu piekrasti, bet arī to, kā cilvēks šajā vidē dzīvo un strādā.”
Tomēr iespēja tūristiem doties jūrā laivā kopā ar piekrastes zvejniekiem Latvijā joprojām ir ierobežota. Udo Kārklis stāsta, ka likumdošana daudzos gadījumos neļauj zvejas laivās uzņemt pasažierus, kuri nav komerczvejas uzņēmuma darbinieki. Tāpēc viņa vadītā saimniecība grib iegādāties atpūtas laivu, ar kuru apmeklētājus varētu droši izvest jūrā un parādīt zvejniecību no pavisam cita skatu punkta.
Iespēja “nogaršot” senatni
Tikmēr tiem, kuri vēlas iepazīt un nobaudīt vietējo zivju produkciju, pieejami arī tradicionāli tās apstrādes veidi. Saimniecībā “Buras UK” ierīkota īpaša zivju kūpinātava, kas būvēta pēc senajām piekrastnieku tradīcijām. “Šo kūpinātavu mēs speciāli veidojām līdzīgu tām, kādas piekrastē bija pirms simt gadiem,” skaidro Udo Kārklis. “Mēs izmantojam veclaiku tehnoloģijas – kurinām ar malku un čiekuriem, un tur nav nekādu modernu dūmu ģeneratoru vai elektrisku iekārtu.
Mums ir svarīgi saglabāt šo tradicionālo zivju pagatavošanas veidu, jo tā ir daļa no piekrastes zvejnieku dzīves.
Klients, atbraucot pie mums, var ne tikai nogaršot zivi, bet arī redzēt, kā tā tiek pagatavota un kāpēc šādam produktam ir cita vērtība.”
Laura Ķirse novērojusi, ka vietējās zivis cilvēkiem nereti saistās ar konkrētām bērnības vai senākas piekrastes dzīves atmiņām. Īpaši bieži tiek jautāts par lucīšiem, lai gan zvejas rajonā, kur darbojas “Salacas zivtiņa”, šīs zivis pēdējos gados sastopamas ļoti maz. Daudzus interesē arī butes, kas nereti joprojām asociējas ar agrāko laiku piekrastes dzīvi un virtuves tradīcijām.
Piekrastes apmeklētāju vēlme iegādāties vietējās zivis ir nozīmīga ne tikai tūrisma attīstībai, bet arī pašai zvejniecībai. Cilvēks, kurš redz, kā top vietējais produkts, daudz labāk izprot tā vērtību – gan zivju un zvejnieka darba vērtību, gan tradīcijas, kas citādi varētu palikt tikai pagātnes atmiņās, nozīmīgumu.
Zvejnieku saimniecības “Salacas zivtiņa” simtgadīgais zvejnieku namiņš joprojām uzņem viesus.
Ekotūrisms palīdz arī tirdzniecībā
Vietējās zivju produkcijas nozīme piekrastes zvejniecībā neaprobežojas ar iespēju pārdot dienas lomu. Piekrastes zivju piedāvājums veido arī tiešu saikni starp zvejnieku un pircēju, ļaujot cilvēkam redzēt, kas un kur šo produktu ieguvis, pašam to nobaudīt un novērtēt tā atšķirību no citiem ražojumiem. Šāda tieša saskare palīdz paplašināt pastāvīgo klientu loku.
“Apmeklētājs, kurš pie mums pagaršo vietējo produkciju un izjūt, cik būtiski tā atšķiras no lielveikalā nopērkamās, bieži vien atgriežas vēlreiz,” stāsta Udo Kārklis. “Viesis atceras, ko pagājušajā reizē iegādājās, un grib to nobaudīt vēlreiz. Lielveikalā cilvēks nereti vērtē zivis tikai pēc to cenas, jo citi kritēriji viņam parasti nav pieejami. Turpretī, pērkot zivi pie zvejnieka, viņš redz arī pašu produktu, zina tā izcelsmi un var aprunāties ar tā ražotāju. Tas rada pavisam citu attieksmi pret galdā liekamo produktu.”
Arī Laura Ķirse uzskata, ka šī tiešā saikne ir būtiska. Ceļotāji, kas ierodas piekrastē, arvien biežāk vēlas ne tikai nopirkt kādu vietējo produktu, bet arī uzzināt, no kurienes tas nācis un kā pagatavots. Tādēļ zvejniecība un tūrisms papildina viens otru arī tīri praktiskā nozīmē – viesis kļūst par pircēju, bet pircējam savukārt rodas vēlme uzzināt vairāk par pašu zvejnieka dzīvi un darbu.
“Ierodoties pie mums, cilvēki ļoti priecājas, atklājot, ka šeit patiešām dzīvo un strādā zvejnieki,” saka Laura Ķirse. “Tūristi var ne tikai nopirkt svaigu zivi, bet arī aprunāties ar pašu zvejnieku un pajautāt to, ko citur nemaz nevarētu noskaidrot. Daudziem apmeklētājiem tas ir svarīgi, jo viņi grib pārliecināties, ka produkts patiešām radīts turpat uz vietas un nav vienkārši atvests no citurienes.
Iespēja satikt cilvēku, kurš pats šo darbu dara, piešķir produktam pavisam citu vērtību.”
Tūrisms tādējādi kļūst par vienu no veidiem, kā piekrastes zvejnieks var savu produkciju nogādāt tieši pie patērētāja, nevis nonākt konkurences situācijā ar lielajiem ražotājiem un mazumtirdzniecības ķēdēm. Jo vairāk viesu ierodas piejūrā, jo lielāka iespēja vietējai produkcijai atrast savu pircēju. Šāda sadarbība palīdz saglabāt zvejniecību kā dzīvu arodu, nevis tikai pagātnes tradīciju.
Ilgtspējīgai saimniekošanai nepieciešams atbalsts
Piekrastes zvejniecības nākotne nav iedomājama bez rūpēm par jūras ekosistēmu, tomēr zvejnieki uzskata, ka ilgtspēja nav panākama tikai ar aizliegumiem un arvien stingrākām prasībām. Viņuprāt, daudz lielāka nozīme būtu mūsdienīgiem zvejas rīkiem, atbilstošam aprīkojumam un iespējai saimniekot tā, lai nozvejotās zivis netiktu zaudētas.
“Piekrastes zvejnieks ir ieinteresēts, lai varētu piekopt savu profesiju arī nākotnē,” uzsver Udo Kārklis. “Mēs neķeram tik daudz zivju, cik varētu, tikai tāpēc, lai pēc tam nozvejoto nebūtu jāmet ārā. Ja vasarā ūdens temperatūra ir ap divdesmit, bet gaisa – ap trīsdesmit grādiem, tad bez atbilstošas dzesēšanas un uzglabāšanas lielāku nozveju vienkārši nav iespējams saglabāt. Mums vajag saldētavas, ledusskapjus un transportu, lai loms neietu zudumā.”
Uzņēmuma “Buras UK” īpašnieks atzīst, ka šobrīd izveidojies savdabīgs apburtais loks – zvejniekam nav pietiekamas nozvejas, lai saņemtu atbalstu saldēšanas aprīkojuma iegādei, bet bez šādām iekārtām nozveju palielināt nav iespējams. Vienlaikus piekrastes zvejnieki saskaras arī ar roņu radītajiem zaudējumiem un invazīvo sugu izplatību. Udo Kārklis norāda, ka tiek meklēti arī tehnoloģiski risinājumi, piemēram, inovatīvi zvejas rīki, kas ļautu samazināt roņu nodarīto kaitējumu un vienlaikus efektīvāk izmantot invazīvo sugu resursus.
Laura Ķirse ilgtspēju vispirms saista ar saimniekošanas veidu, kas pēc iespējas mazāk ietekmē dabu. “Mēs nemēģinām pakļaut apkārtējo vidi savai uzņēmējdarbībai vai tūrisma vajadzībām,” saka Laura Ķirse. “Pie mums nav bruģētu celiņu un nekā lieka, jo gribam, lai cilvēks maksimāli tieši izjūt, ko nozīmē dzīvot pie jūras.
Tā nav tikai tūrisma prasība, bet mūsu dzīvesveids. Mēs paši šeit dzīvojam un strādājam, tāpēc arī ikdienā domājam, kā šo vidi saglabāt.”
Laura Ķirse min arī praktiskus soļus, kas palīdz samazināt resursu patēriņu: “Saimniecībā jau uzstādīti ar publiskā finansējuma palīdzību iegādāti saules paneļi, un nākotnē plānots šo risinājumu paplašināt. Tādējādi tradicionālais piekrastes saimniekošanas veids tiek savienots ar mūsdienīgām iespējām, kas ļauj uzņēmējdarbību veidot ilgtspējīgāku.”
Birokrātija – viens no lielākajiem šķēršļiem
Lai piekrastes zvejniecība varētu pastāvēt un attīstīties, ar tūristu interesi un vietējās produkcijas pieprasījumu vien nepietiek. Abu uzņēmumu pārstāvji kā vienu no būtiskākajiem šķēršļiem min nesamērīgās valsts institūciju prasības, kas mazajiem zvejniecības uzņēmumiem nereti rada būtiskus papildu sarežģījumus.
“Galvenā problēma ir birokrātija,” uzsver Udo Kārklis. “Daudzi vecākās paaudzes zvejnieki šo darbu ir pārtraukuši tieši tādēļ, ka nespēja pielāgoties arvien jaunām prasībām.
Viņi visu mūžu ir mācējuši zvejot, lāpīt tīklus un saimniekot, bet ne visi prot darboties ar digitālajām ierīcēm, fiksēt visu darbību datorā un elektroniski iesniegt dažādas atskaites. Jo sarežģītākas kļūst prasības, jo vairāk zvejnieku mēs zaudējam.”
Arī Laura Ķirse norāda, ka projektu nosacījumi mazajiem uzņēmējiem bieži vien ir pārāk sarežģīti: “Zvejniekam ir ļoti grūti tikt pie finansējuma, jo projektu ietvaros tiek prasīts liels informācijas un datu apjoms, turklāt jāmāk arī visu pareizi pasniegt. Zvejnieka pamatdarbs ir iet jūrā, nevis rakstīt projektus, un viņam bieži vien nav ne pieredzes, ne zināšanu, kā šādu informāciju apstrādāt. Ja prasības būtu caurskatāmākas un vienkāršākas, arī mazie uzņēmēji daudz vairāk varētu izmantot pieejamo finansējumu un ieguldīt attīstībā.
Vēl viena būtiska problēma ir sezonalitāte. Tūrisma sezona Latvijas piekrastē ir visai īsa, un uzņēmēji kļūst atkarīgi gan no laikapstākļiem, gan apmeklētāju plūsmas. Taču šajā gadījumā viens no risinājumiem varētu būt dažādu pasākumu un tirdziņu veidošana, kas mudinātu cilvēkus vairāk un biežāk doties uz piekrasti.”
Udo Kārklis kā vienu no būtiskiem situācijas uzlabošanas instrumentiem min arī izpratnes maiņu par pašu piekrastes zvejniecību: “Piekrastes zvejniekus nedrīkst pielīdzināt lielajām flotēm. Mēs strādājam daudz mazākā mērogā un ar pavisam citiem zvejas rīkiem. Ja mums prasības veido pēc principa, kas piemērots lielajiem uzņēmumiem un kuģiem, mazajam zvejniekam tās kļūst nepanesamas. Vajadzētu raudzīties uz reālo stāvokli piekrastē un izveidot mūsu darba specifikai adekvātus nosacījumus.”
SIA “Buras UK” zvejnieki Mērsragā dodas jūrā pēc lielā loma.
Lai dzīve piekrastē būtu aktīva
Uzņēmēju pieredze rāda – zvejniecības un ekotūrisma nākotne lielā mērā būs atkarīga no tā, vai izdosies atrast līdzsvaru starp dabas aizsardzību, mūsdienu prasībām un iespēju turpināt tradicionālo nodarbošanos. Tāpat ir svarīgi panākt, lai informācija par piekrastes zvejniekiem un viņu piedāvājumu cilvēkiem būtu viegli atrodama.
“Pirmais solis jau sperts – biedrība “Mazjūras zvejnieki” ir izveidojusi tīmekļvietni piekrasteszivis.lv, kur apkopota informācija gan par zvejniekiem, gan viņu piedāvātajiem pakalpojumiem,” atklāj Laura Ķirse. “Taču ar to vien nepietiek – cilvēkiem ir jāzina, ka šāda vietne pastāv un kur meklēt informāciju. Te ļoti svarīga būtu arī pašvaldību iesaiste, jo mēs cenšamies darīt visu, lai būtu atpazīstami, bet vieni paši nevaram aizsniegt visus.”
Saimniecības “Salacas zivtiņa” pārstāve ir pārliecināta, ka arī pašiem piekrastes uzņēmējiem jābūt aktīviem – jāstāsta par savu darbu, jāiesaistās pasākumos un jāizmanto iespējas cilvēkiem parādīt, ka piekrastes zvejniecība Latvijā joprojām ir dzīva. Savukārt tūrisms šajā procesā var kļūt par būtisku sabiedroto, jo ļauj ne tikai pārdot vietējo produkciju, bet arī nodot tālāk zināšanas par piekrastes dzīvi.
Udo Kārklis galvenos veiksmīgas nākotnes priekšnoteikumus formulē īsi – nepieciešama sapratne un iespēja attīstīties:
“Svarīgi, lai cilvēki, kas pieņem lēmumus, saprot, ka piekrastes zvejnieki paši ir ieinteresēti saglabāt tīru un zivīm bagātu jūru.
Ja gribam kļūt dabai draudzīgāki, tas jādara ar tehnoloģiju attīstību, nevis aizliegumiem. Es labprāt brauktu ar elektromotoru, bet nevaru atļauties to nopirkt. Tāpat mums vajadzīgas modernas saldēšanas iekārtas un cits aprīkojums. Ja šādām lietām būtu pieejams atbalsts, mēs varētu saimniekot gan videi draudzīgāk, gan efektīvāk.”
Var secināt, ka piekrastes zvejniecības saglabāšana nav tikai jautājums par zivju nozveju. Tā ir arī iespēja saglabāt piekrastes kultūru, tradīcijas un dzīvesveidu, ko tūrists var iepazīt nevis muzejā, bet reālā, ikdienā funkcionējošā zvejnieku sētā. Kamēr piekrastē vēl ir cilvēki, kas grib iziet jūrā, sagaidīt savu lomu un par šo dzīvi pastāstīt citiem, tā nav kļuvusi tikai par skaistu ainavu – tā joprojām ir dzīva.
