Bergmaņus visupirms varam saistīt ar Ādažiem, kur mācītājmuižā dzīvoja Baltazara fon Bergmaņa, seniora (tēva), ģimene. Tā kā teritoriju piederība laika gaitā mainījusies, Ādažu mācītājmuiža bijusi saistīta arī ar Garkalnes pagastu – tātad atradusies Rīgai tuvējā apkārtnē.
Baltazara fon Bergmaņa tēvs, arī Baltazars fon Bergmanis, bija studējis ārzemēs, ieguvis maģistra grādu, ievēlēts par mācītāju Skujenē, bet pēcāk bija Ādažu un Carnikavas draudzes mācītājs. Kalpodams Skujenē, sarakstījis katehismu. Māte – Anna Elizabete fon Bergmane, dzimusi Depkina, – nāca no izglītotas dzimtas; viņa bija dzejnieka un valodnieka Liborija Depkina mazmeita. Īsi par Depkina nopelniem: viņš bijis Rīgas Domskolas rektors un darbojies Bībeles pirmā latviešu valodas izdevuma redakcijas komisijā.
Fon Bergmaņu ģimenē valdīja pārliecība, ka izglītība ir būtiska bērnu attīstības sastāvdaļa, tāpēc jau no mazotnes viņus mācīja privātskolotāji. Ģimenē auga divpadsmit (minēti arī trīspadsmit) bērni, no kuriem vairāki vēlāk ieņēma nozīmīgu vietu Latvijas kultūrvēsturē. To vidū īpaši izceļams Baltazars fon Bergmanis (1736–1789) – jurists, galma padomnieks, rakstnieks un brīvmūrnieks (nejaukt ar tēvu). Tāpat Ambrozijs fon Bergmanis (1740–1784) – ārsts; Gustavs fon Bergmanis (1749–1814) – luterāņu mācītājs, rakstnieks, vēsturnieks un brīvmūrnieks. Par nozīmīgu garīdznieku kļuva arī Liborijs fon Bergmanis (1754–1823), turpinot dzimtas saikni ar Baznīcu un brīvmūrniecību.
Jurists un brīvmūrnieks
Baltazars fon Bergmanis – jurists, galma padomnieks, rakstnieks un brīvmūrnieks, kura darbība ļauj tuvāk ieskatīties arī pašā brīvmūrniecības fenomenā. Viņš dzimis 1736. gada 14. jūnijā, izglītojies Veimārā un studējis tieslietas Jēnas Universitātē. Savas karjeras laikā strādājis par baznīcas notāru Cēsīs, vēlāk bijis grāfa Lestoka sekretārs un advokāts Pēterburgā, kā arī darbojies Vidzemes hoftiesā (galma tiesā).
Līdzās juridiskajai karjerai būtiska vieta Baltazara, juniora, dzīvē bija brīvmūrniecībai. Viņš bija viens no ievērojamākajiem sava laika brīvmūrniekiem. 1765. gadā dibināja Rīgas ložu “Zum Schwerdt” (“Pie zobena”) un vēlāk bija tās krēsla meistars. Viņš iesaistījās arī starptautiskos brīvmūrnieku kontaktos, un tieši šī aktīvā līdzdalība ļauj spriest gan par kustības organizatorisko struktūru, gan idejisko ievirzi reģionā.
Nav nejauši, ka brīvmūrniecība saistījusi arī vēlākus pētniekus un autorus, tostarp Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli Valdi Pīrāgu un dzejnieku Valdi Rūju (Kriķi), kuri savos darbos pievērsušies šīs kustības un tajā iesaistīto dalībnieku izpētei.
Mūža nogalē Baltazars ierosināja izveidot biedrību apgaismības ideju izplatīšanai Vidzemē, īpaši uzsverot latviešu valodas apguvi vācbaltiešu vidū un periodiska izdevuma nepieciešamību. Šāda iecere turpināja pastāvēt arī pēc brīvmūrnieku ložu darbības apturēšanas 1794. gadā, apliecinot apgaismības ideju noturību. Viens no biedrības vadītājiem bija Mālpils mācītājs Johans Gotfrīds Ageluts, kuru vēl pieminēsim.
Mākslinieka Jozefa Kristofa Broces zīmētais Baltazara fon Bergmaņa, juniora, ēnu profils (apakšā).
Muzejs nopūdelē unikālu kolekciju
Baltazars bija arī kolekcionārs, un viņa Livonijas monētu un medaļu krājums tika augstu vērtēts laikabiedru vidū, jo tajā esot bijušas visas Livonijas monētas un medaļas. Diemžēl viss nonāca Krievijā. Kolekciju vispirms iegādājās kolekcionāri, bet galu galā tā nonāca Ermitāžā.
Saskaņā ar paša fon Bergmaņa testamentu viņa kolekcija bija jāpārdod Rīgas ārsta Nikolausa fon Himzela muzejam – pirmajam muzejam Baltijā un vienam no pirmajiem publiskajiem muzejiem Eiropā. Muzejs no šī piedāvājuma atteicās. Ja ne, tad ne– atraitne Anna Margarēta aizbrauca pati un aizveda kolekciju sev līdzi.
Baltazars fon Bergmanis nomira Rīgā 52 gadu vecumā, atstājot ievērojamu ieguldījumu gan tiesību un intelektuālajā mantojumā, gan brīvmūrniecības vēsturē Baltijā.
Plašāk raugoties
Jau pieminētais Valdis Pīrāgs žurnālā “Akadēmiskā Dzīve” 2008. gadā publicēja plašu pētījumu “Brīvmūrnieku rituālu izcelsme Latvijā”. Viņš pats tika uzņemts brīvmūrniekos Francijā, latviskoja brīvmūrnieku rituālus, vadīja ložas “Jāņuguns” un “Ziemeļzvaigzne”, bet publikācijas tapšanas laikā pildīja Latvijas Lielās ložas lielmeistara pienākumus. Tas nozīmē, ka autors runā ne tikai kā pētnieks, bet arī kā šīs tradīcijas turpinātājs.
“Mūsu šīsdienas panākumus un sarežģījumus ietekmē ne tikai tagadējā ekonomiskā vai politiskā situācija, bet arī vēsturiskais mantojums un garīgie impulsi, ko mēs saņemam no mūsu priekšgājējiem. Katra indivīda vēsturiskā apziņa parasti saglabājas trīs paaudzēs, turpretī sabiedrības kolektīvā zemapziņa saglabā informāciju par daudz senākiem notikumiem un nosaka tās vai citas tautas spēju attīstīties mainīgos apstākļos. Viena no garīgajām strāvām, kas kopš 18. gadsimta ir auglīgi mijiedarbojusies ar sabiedrisko domu dažādās valstīs un dažādos laikmetos, ir brīvmūrniecība. Šī senā un vēl arvien noslēpumainā nevalstiskā organizācija kultivē sakrālo būvju mūrnieku un priesteru tradīcijas,” rakstīja Valdis Pīrāgs.
Šis skatījums palīdz saprast, kāpēc arī fon Bergmaņu dzimtas darbība nav tikai biogrāfisks fakts, bet daļa no plašāka garīga un sabiedriska procesa. Valdis Pīrāgs savā rakstā īpaši izceļ divus šīs dzimtas pārstāvjus, uzsverot viņu nozīmi Rīgas brīvmūrniecības dzīvē. Piemēram, loža “Zum Schwerdt” bija sabiedriski aktīva, uzturēja bezmaksas skolu bāreņiem, sedzot visus izdevumus. Tātad tās darbība neaprobežojās ar rituāliem, bet ietvēra arī konkrētu sociālu atbildību. Tolaik ložu vadīja divi izcili izglītoti un ietekmīgi Rīgas pilsoņi no fon Bergmaņu dzimtas – tiesnesis Baltazars fon Bergmanis, juniors, un viņa brālis mācītājs Liborijs. Tieši viņu darbībā redzams, kā brīvmūrniecība savienoja intelektuālo, sabiedrisko un garīgo dzīvi.
No brīvmūrnieku aprindām izauga arī plašāka kultūras vide: Rīgā divu brīvmūrnieku ložu brāļi dibināja vairākas literāras biedrības. Pretstatā ložām šīm biedrībām nebija slepenu rituālu, lai gan tām bija savi statūti. Tas rāda, kā idejas no slēgtām brālībām pārauga atklātā sabiedriskā un kultūras darbībā. Šo virzību turpināja jau minētais mācītājs Ageluts, ložas “Zum Schwerdt” brālis un latviešu garīgo dziesmu autors, kurš 1824. gadā izveidoja Latviešu literāro biedrību. Šādi veidojas tiešā saikne starp brīvmūrniecību, apgaismības idejām un latviešu kultūras attīstību, un tieši šajā kontekstā izceļas arī Baltazara fon Bergmaņa nopelni.
Liborijs fon Bergmanis turpināja dzimtas saikni ar baznīcu un brīvmūrniecību.
Cilvēks ar plašu vērienu
Savukārt šī gadsimta sākumā Valdis Rūja laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” iepazīstināja ar savu kopkrājumu “Juglas vitrāžas. Priekšpilsētas grāmata”, kur pieminēti arī Bergmaņu dzimtas pārstāvji. Viņš raksta: “Liborijs Bergmanis ir slavenā apgaismotāja, Rūjienas mācītāja, pirmā tautasdziesmu izdevēja un baku potēšanas celmlauža Gustava Bergmaņa brālis.”
Plašāk autors apstājas pie Gustava fon Bergmaņa – vienas no spilgtākajām personībām dzimtā –, veltot viņam eseju kā “pirmajam mūsu tautasdziesmu izdevējam”. Bet Gustavs bija cilvēks, kurš vienlaikus darbojās Baznīcā, zinātnē, medicīnā un kultūrā, kā arī Eiropas literatūras vēsturē esot ievērojams ar nelielu dueli.
Valdis Rūja uzsver, ka Rūjienas mācītājs Gustavs fon Bergmanis savā rokas spiedē sagatavoja trīs pirmos plašākos latviešu tautasdziesmu izdevumus, šī vīra vārds ir godam daudzināts folkloristikā un literatūras vēsturē, viņš raksturots kā izcils 18. gadsimta enciklopēdists, kurš “ar dainu krājēja un izdevēja darbu latviešu tautai pavēris ceļu uz Rietumeiropu”. Gustavs parādās kā tipisks apgaismības laikmeta cilvēks: studējis teoloģiju, dabaszinības, pārvaldījis gan senās, gan jaunās valodas (vismaz septiņas), bet latviešu valodu pratis jau kopš bērnības.
Fon Bergmanis ārstējis cilvēkus ar paša gatavotām zālēm, pastorātā bija ierīkota sava veida lazarete lepras un tīfa slimniekiem. Viņš darbojies kā ārsts bez formāla diploma. Īpaši izceļama baku potēšana – Gustavs sapotējis aptuveni 12 000 cilvēku laikā, kad šī prakse vēl nebija plaši pieņemta, un nevienu no viņa pacientiem slimība neesot aizrāvusi nāvē.
Vienlaikus viņš sekoja vācu filozofa Johana Gotfrīda fon Herdera apgaismības idejām un pievērsās tautasdziesmu vākšanai. 1807. un 1808. gadā izdotie krājumi bija pirmie plašākie latviešu tautasdziesmu izdevumi, iezīmējot sākumu latviešu folkloras ceļam uz Eiropas kultūras telpu. Tika publicēts ap 450 tautasdziesmu. Papildus viņš darbojās valodniecībā, publicējot “Vidzemes apvidvārdu krājumu” un sastādot vārdnīcas, kas vēlāk kalpoja citiem pētniekiem.
Ak, un nu arī epizode no Gustava jaunības gadiem: mīlas lietu dēļ viņš, būdams straujas dabas, esot pat duelējies ar dzejnieku Johanu Volfgangu Gēti, ar rapieri ievainojot viņu augšdelmā.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
