Taču jau 19. gadsimtā Klapiņos, kā ciemu mīļi dēvē tukumnieki, būvēti zēģeļkuģi un zvejniecība un zivju apstrāde situsi augstu vilni. Mūsdienās Klapkalnciems piesaista mierpilnas atpūtas cienītājus, kurus ar saviem gardumiem lutina vietējās zvejnieku saimniecības.
“Klapkalnciema zivis” izkonkurē vietējās ēdinātavas
Klapkalnciems ir viens no jaunākajiem zvejniekciematiem. Caur to tek Lāčupīte, pie kuras grīvas reiz bijušas samērā stāvas kāpas. Stāsta, ka pirmie iedzīvotāji šeit apmetušies uz dzīvi, kad ciemam vēl nav bijis vārda. Ceļotāji, kas tuvojušies ciemam, jau iztālēm dzirdējuši cirvju un āmuru klaudzienus: klip, klap. Tā kā ciemā apmetās arvien jauni iemītnieki, darbarīku klaudzieni skanējuši nepārtraukti. Tā nu ciems ieguvis Klapkalnciema vārdu.
Visiem, kuru akadēmiskā izglītošanās saistīta ar Rīgas Tehnisko universitāti, dzīvā atmiņā noteikti palikušas negulētās naktis studentu pilsētiņā “Ronīšos”. Tagadējā atpūtas un sporta bāze ir tikai vāja atblāzma no tās gaisotnes, kas te valdīja pat vēl atmodas gados, kad “Ronīši” deva prātam nenovērtējamu ieguldījumu latviešu tautas ataudzē. Kaut viena nakts bez miega un atsvaidzinoša pelde jūrā rīta agrumā – tas viss paliek prātā uz ilgu laiku.
Mūsdienās “Ronīšos” un to apkaimē patiesi var gūt arī mierpilnu atpūtu, jo gurdums pēc izēšanās netālajā kafejnīcā “Klapkalnciema zivis”, ko apsaimnieko IK “Stubiņš”, ir neizbēgams. Kā tik te nav! Paši saimnieki uzsauc saviem viesiem mierpilnu atpūtu ar reņģu čipsiem. Tas gan tikai iesākumā. Vispirms ikviens tiek aicināts nobaudīt varenas mazsālīta laša vai siļķu filejas sviestmaizes. Tad kārta zupām, un parasti dienas piedāvājumā tādas ir divas – zivju zupa un zivju soļanka vai laša zupa ar sieru. Pamatēdienā ir kāda zivs, ko vietējie zvejnieki torīt pārveduši no selgas vai nozvejojuši Engures ezerā.
Ja ēstgriba vēl nav pilnīga, var izvēlēties arī auksti kūpinātas siļķes uzkodu, heka nageti vai jau pieminētos reņģu čipšus.
Bagātīgs ir zivju kulinārijas piedāvājums nelielos plastmasas trauciņos: siļķe kažokā, mazsālītas ķilavas, cepta reņģe želejā, cepts heks tomātu mērcē, arī mazsālīts lasis. Saimniece Kristīne Eglīte, kas šogad izvirzīta gada balvai zivsaimniecībā “Lielais loms 2026” nominācijā “Ieguldījums zivsaimniecības un ūdeņu apsaimniekošanas popularizēšanā”, par savu uzņēmumu saka šādi: “Sākumā bija zveja – auksti rīti, jūras smarža un lēni žūstoši tīkli. Bet pavisam drīz mēs atklājām, ka mūsu sirdis ir ne tikai jūrā, bet arī virtuvē. Mēs sākām kūpināt, gatavot, eksperimentēt un piedāvāt cilvēkiem to, ko paši gribētu baudīt savā virtuvē.”
Kristīne atzīst, ka viņi ir “mazs ģimenes uzņēmums ar lielu garšu. Kūpinām, gatavojam un dalāmies – kā senāk, tikai tagad ar plašāku galdu.”
Uzņēmuma produkciju var iegādāties Kolkas ceļa malā pie veikala “V.I.P.” vai arī pašā ražotnē Klapkalnciemā. Pabraukt garām nav iespējams, jo te vienmēr daudz mašīnu un gaisā virmo aromāts no zivju zupas katliem, kas vilina ar uz ugunskura vārītu virumu.
Mājās palicējiem no Klapkalnciema var aizvest visdažādākos zivju kūpinājumus: karsti kūpinātu foreli, makreli ar ķiplokiem, jūras asari, karpu ar ķiplokiem. Auksto kūpinājumu klāstā ir makrele, lasis, marinēta siļķu fileja.
Pēc ēdienreizes ieteicams tomēr laiski negulšņāt pludmalē, bet gan apmeklēt Lāčupītes dendrāriju, izstaigāt 2021. gadā izveidoto Lāčupītes Labsajūtas taku, kuru papildina noskaņu pieturas punkti, norādes, gājēju celiņi, atpūtas vietas un laukumiņi bērniem. Dendrārijā aug vairāk nekā 400 koku un krūmu sugu, un tajā ir izveidotas īpašas dažādo noskaņu zonas. Visskaistāk te ir rododendru ziedēšanas laikā, kas labi sakrīt ar pavasara reņģu sezonu un dabas mošanos saulei un dzīvībai.
“Kalnpuru zivis” aicina uz degustāciju Ragaciemā
Pieminot Ragaciemu, tūdaļ nāk prātā gadu desmitus iecienītais zivju tirdziņš, kas laiku laikos izcēlies ar lašiem, zušiem un nēģiem, ko pa ceļam uz savām villām un brīvdienu mājām pirkuši rīdzinieki. Nebūs melots, ka gadu gaitā šī tirdziņa slava tomēr ir tā kā pabalējusi, jo vai ik zvejniekciemā rodams kāds Kurzemes krasta zivju tirgotājs, kam produkcija ir vēl svaigāka un pats pārdevējs arī stāvējis pie dūmu namiņa, gājis jūrā un nav vis tikai delikatešu tirgonis.
Tā ir arī “Kalnpuru zivīs”, kur ģimenes uzņēmums piedāvā iespēju mājīgā atmosfērā degustēt gardas kūpinātās zivis un jauki pavadīt laiku Kurzemes piekrastē. Una un Gatis Kalnpuri atmodas gados vēl gāja jūrā, līdz 1989. gada uzsāka mājražošanu. Nu tā izvērtusies gana plaši, talkā vecākiem nāk arī meitas Maira un Baiba, un tā “Kalnpuru zivīs” top ļoti plašs kūpinājumu klāsts: karsti kūpināta karpa ar ķiplokiem, mazāk pazīstamais savorīns ar majonēzi vai ķiplokiem, karsti kūpināta skumbrija ar sieru un marinētiem dārzeņiem, karsti kūpinātas skumbrijas rullīši ar ķiplokiem, tāpat karsti kūpināta skumbrija, bet pildīta ar lasi (ko tādu nebija nācies redzēt!), karsti kūpināta forele ar vai bez ķiplokiem, karsti kūpināta laša steiks, laša vēderiņi, karsti kūpināts asaris un vēdzele.
Ragaciemā saimnieko Una un Gatis Kalnpuri, un viņu zīmols “Kalnpuru zivis” kopš 1994. gada ir pazīstams gan Kurzemes, gan Vidzemes krastā.
Auksto kūpinājumu grozā var likt skumbriju, sviestazivs fileju, lasi un arī slaveno “Rojas delikatesi”. Pie Kalnpuriem var iegadāties arī reņģes želejā, brētliņu filejas garšvielu sālījumā, ceptus nēģus želejā un foreļu ikrus. Kā īpašu delikatesi saimnieki izceļ karsti kūpinātus Rīgas līča lucīšus, kas nozvejas sezonā cenas ziņā sit pušu visus Norvēģijas lašus un lēnām tuvojas jau nēģu cenai. Una saka: lucīšu esot tik maz, ka īsti to cienītāji naudu neskaitot.
Interešu grupām, iepriekš piesakoties, ir iespēja iepazīties ar zvejniekciema ikdienu un zivju kūpināšanas procesu. Tāpat tiek organizētas ekskursijas uz Ragaciema sedumu. Zvejniecības vēstures cienītājiem te patiks, jo šī ir vieta, kur iepazīties ar piekrastnieka pasauli. Seduma būdas joprojām kalpo zvejniekiem par zvejas rīku glabāšanas vietu, satikšanās punktu un “laika grozīšanas” centru. Kādā no būdām redzami arī garie zvejnieka ūdenszābaki, kas bijuši kājās Eduardam Pāvulam Rīgas kinostudijas daudzsēriju mākslas filmas “Ilgais ceļš kāpās” (1981) uzņemšanas laikā.
Ragaciema apkārtnē zem smiltīm un ūdens atrodas arī kūdras slāņi, tāpēc, klejojot pa krastu, reizēm var manīt jūras izskalotus tumšus, cietus koksnes gabalus, kas nav parasti zari, bet gan tūkstošiem gadu seni koki no laika, kad šeit bija sauszeme vai purvs.
Tukuma novada tuvums Rīgai, brīnišķīgās ainavas, sākot no neskartiem purviem, garā jūras krasta un bagātiem mežiem līdz greznām pilīm, ir bijis iemesls, kādēļ te uzņemts daudz mākslas filmu.
Pirmā no tām – 1939. gadā Viļa Jāņa Lapenieka pēc Viļa Lāča romāna “Zvejnieka dēls” motīviem uzņemtā filma ar tādu pašu nosaukumu. Pēc Otrā pasaules kara te tapa režisora Leonīda Leimaņa filma “Nauris” (1957), Adas Neretnieces “Svešiniece ciemā” (1958), Rolanda Kalniņa “Vētra” (1960), Gunāra Pieša “Nāves ēnā” (1971), Ērika Lāča “Sēklis” (1988), Jāņa Streiča “Ipolits” (2002), Māra Putniņa “Džimlai rūdi rallallā” (2014), Aivara Graubas “Nameja gredzens” (2016) un Andreja Ēķa “Nebaidies ne no kā” (2022).
“Rojas delikatese” no Atlantijas lomiem
SIA “Mauriņi – S” jau kopš 1995. gada nodarbojas ar karsti un auksti kūpinātu zivju ražošanu. Viņiem Ragaciemā, iepretim restorānam “Bermudas”, ir zivju apstrādes uzņēmums, tādēļ zvejniecība un jūrā iešana te ir vairs tikai kā hobijs, visa enerģija aiziet darbā zivju kūpināšanas cehā. Zvejniecība un zivju apstrādes māksla ir pārmantota no senčiem jau ceturtajā paaudzē, kuri te dzimuši, auguši un jūrā gājuši. Nu prasmi no Gintas un Māra Siliem pārņēmis viņu dēls Emīls, lai gan elektriskajā krāsnī (aukstā kūpināšana), gan dūmu namiņos (karstā kūpināšana) taptu produkcija vairumtirdzniecībai. Galvenā izejviela ir Atlantijas okeāna produkcija – tā ir šī ģimenes uzņēmuma specializācija.
Kūpināšanas procesā izmanto alkšņa malku un šķeldu, garšu iegūstot ar tīrām garšvielām. Tā te top karsti un auksti kūpinātas makreles (ko agrāk dēvējām par skumbrijām) dažādās variācijās – ar ķiplokiem, marinētiem sīpoliem un papriku, arī ar sieru, līdz nonākam līdz slavenajai “Rojas delikatesei”, kuras receptūra savulaik izstrādāta Rojas zvejnieku kopsaimniecībā “Banga”. Drīz vien šādi karsti kūpinātu makreli sāka gatavot gar visu piekrasti, kur vien bija tāda iespēja, jo prestiža ziņā tā bija līdzvērtīga “Ķekavas” kūpinātajām vistiņām. Mūsdienās iecienīti ir arī karsti kūpināti makreles tīteņi ar garšvielām.
Kūpinājumu klāstā ir daudz karsti kūpinātu zivju – karpas, asari, mencas, brekši, foreles, heki un sviestazivis. Tās ir ļoti gardas arī auksti kūpinātas. Turklāt visas kūpināto zivju receptes ir pašu izgudrotas, meklējot labāko rezultātu.
Ragaciema apkaimē zivju pārstrādē dominē Atlantijas izejviela. Lucīšu ir maz, un tie mēdz maksāt ļoti dārgi.
Imants Ziedonis nāk no Ragaciema
“Zvejnieku būdās, kur tīkli glabājās, visas tās smaržas bija iekšā… Katram bija sava tīklu būdiņa. Tur vasarā varēja dzīvot, tur stāvēja tīkli un zvejas rīki. Vīri tīklu būdiņās aizlaidās pagulēt vieni paši, gadījās, ka iedzēra un tur palika. Skaisti tās būdiņas izskatījās. Ļoti skaisti. Mājiņa pie mājiņas pie jūras.”
Tiktāl Imants Ziedonis. Tautas dzejnieks nāk no Ragaciema “Birutām”, kur 1933. gadā dzimis, izaudzis zvejnieka ģimenē un zēnībā jūru labi iepazinis. Viņa dzejolis “Ūdenszābaki” veltīts vīriem, kuri savas jūras gaitas jau beiguši, un šīs sešdesmitajos gados rakstītās rindas daudziem vēl tagad atmiņā.
Ar Imanta Ziedoņa dzejoļa noskaņu sasaucas mazo Ragaciema ieliņu krustcelēs uzstādītais piemiņas akmens “Jūras paņemtajiem”, ko pēc tēlnieka Oļega Skaraiņa ieceres darinājis akmeņkalis Ojārs Feldbergs. Godinot visus, kas gājuši bojā jūrā, piemiņas zīme Ikvildu, Skroderu un Vectēraudu ielas sadurē liek aizdomāties par jūras spēku un Jūras mātes varenību. Savukārt aiznest rudens ziedus Imantam Ziedonim var Ragaciema kapos, kur viņš apglabāts. Tur no dzirnakmens, kas savulaik atradies Ziedoņa mājās Murjāņos un kalpojis par galdu viesu uzņemšanai, izveidots piemineklis. Blakus dzirnakmenim lasāms lakonisks dzejnieka paraksts no ielūgumiem viņa 50 gadu jubilejā. Pieminekļa autors ir pazīstamais arhitekts Jānis Dripe.
Atvasaras ceļos Klapkalnciema un Ragaciema jūrmala aicina ciemos. Te, Kurzemes krastā, var gūt izjūtas, ko savās leģendārajās “Epifānijās” izteicis Imants Ziedonis: “Dienās jūra ir pilna gaismas, ko tai dod debesis. Naktīs jūra ir pilna siltuma, ko tai devusi diena. Es eju gar pašu jūras malu, izpletis rokas kā spārnus, un viena roka man ir zemes pusnakts miglā un otra ir virs jūras. Tas ir tas, ko es saucu – par tuvumu. Tas IR tas.”
