Liela daļa no ikdienas un svētku brīžiem īstenojās, pateicoties organizētai palīdzībai, tā laika kopienai un privātai iniciatīvai, līdzīgi, kā tas notiek arī mūsdienās. 20. gadsimta 20.–30. gados izveidojās un attīstījās vairākas sabiedriskās organizācijas, ko mēs pazīstam arī mūsdienās. Līdzīgi, kā tas notiek mūsu vēsturiskajā periodā, arī pagātnē sabiedrības dzīves organizēšanā liela loma ir bijusi biedrībām.
Mūsdienās Ādažu novadā ir reģistrētas vairāk nekā 350 biedrības un nodibinājumi. Pirms Otrā pasaules kara šādu nodibinājumu toreizējā Ādažu pagastā netrūka, kaut arī to skaits ir bijis gandrīz sešas reizes mazāks nekā mūsdienās – aptuveni 60 biedrību un nodibinājumu. Dažas biedrības pastāvēja un aktīvi darbojās kopš 19. gadsimta vai 20. gadsimta sākuma, bet citām bija lemts darboties tikai neilgu laika sprīdi. Tā, piemēram, Ādažu Labdarības biedrība darbojās Pirmā pasaules kara laikā no 1914. gada līdz 1916. gadam, bet jau iepriekšējā laikraksta numurā [“Ādažu Novada Vēstis”, 2026. gada janvāris, − red.] pieminētajā Carnikavas Labdarības biedrībā ilgstoši kopīgi darbojās pārstāvji no visa Ādažu pagasta – gan no Ādažiem, gan Carnikavas, gan arī citām pagasta vietām. Carnikavas Labdarības biedrība darbojās no 19. gadsimta otrās puses līdz pat 1940. gadam, tā darbojās arī Otrā pasaules kara laikā, uz brīdi atsākot savu darbību 1943. gada 11. novembrī. Savu jauno karogu biedrība iesvētīja 1923. gadā.
Salīdzinot ar kaimiņiem, 20. gadsimta 20.–30. gados pie mums novadā biedrību skaits bijis patiesi liels. Tā, Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā, kur ietilpa arī mūsdienu Saulkrastu teritorija, darbojās 47 atsevišķas biedrības un lielāku biedrību nodaļas, bet uz mūsdienu Saulkrastu novada teritorijas piejūras daļu attiecās tikai divas Neibādes organizācijas, viena Saulkrastu labierīcības biedrība, trīs Pabažu un divas Pēterupes biedrības.
Interesanti, ka viena no biedrību nodaļām, kas darbojās no 1926. līdz 1932. gadam, bija “Caur 1920. gada 18. marta likumu cietušo biedrības Pēterupes Neibādes nodaļa”. Šis likums bija par agrāko parādu nokārtošanu, un tajos laikos likumam ir bijis ļoti daudz pretinieku. Citiem kaimiņiem – Rīgas apriņķa Ropažu pagastā – apskatāmajā laika periodā darbojās aptuveni 50 organizāciju.
Protams, organizāciju skaits vien neko neizsaka par darbības apmēriem un ietekmi uz vēsturiskiem notikumiem un konkrētās vietas attīstību, toties ļauj spriest par vietējās sabiedrības aktivitātēm, lokālpatriotismu un cilvēku vēlmi darboties dažādās jomās, veicinot saliedētas un aktīvas sabiedrības attīstību, praktiski ietekmējot procesus un baudot labklājību veicinošo darbību rezultātus.
Labdarības biedrības darbība un 60 pastāvēšanas gadu svinības
Pēc Ādažu pagasta nama atklāšanas 1893. gadā Carnikavas Labdarības biedrība Ādažu centrā uz savām aktivitātēm pulcējās 40 gadus, līdz 1933. gadā radās līdzekļi, lai uzceltu citu biedrības ēku Carnikavā. Tā tika nosaukta par Carnikavas Labdarības biedrības ēku “Ozolaine”, un ēkā arī mūsdienās atrodas Carnikavas Tautas nams “Ozolaine”. Ādažu pagasta nama būvniecība tika apskatīta “Ādažu Novada Vēstu” iepriekšējā numurā, par Carnikavas “Ozolaini” jāpiebilst, ka jaunu namu Carnikavas Labdarības biedrība gaidīja teju 60 gadus.
Biedrība no Zemkopības ministrijas par 1869 latiem nopirka zemesgabalu ar nosaukumu “Ozolaine” 1,53 hektāru platībā, šeit atradās Carnikavas muižas kādreizējā labības klēts, kura atradās muižas centrā un bija labi saglabājusies arī pēc Pirmā pasaules kara. Pārveides laikā ēka tika pamatīgi pārbūvēta un paplašināta, pielāgojot to saviesīgās dzīves un labdarības biedrības vajadzībām. Ēkas pārbūvei ziedojuši arī vairāki labdarības biedrības dalībnieki un citi Ādažu pagasta iedzīvotāji. Jauniegūtajā ēkā biedrība ar vērienu un pievienoto vērtību rīkoja kultūras pasākumus, priekšlasījumus, teātra izrādes, balles un dažādu veidu saviesīgos vakarus.
Arī citas novada biedrības bieži izmantoja “Ozolaines” telpas saviem mērķiem – jubileju pasākumiem, svētkiem un tā tālāk. Biedrība organizējusi arī regulārus labdarības sarīkojumus, piemēram, ikgadējos Ziemassvētku sarīkojumus vietējiem nespējniekiem, ko sāka rīkot jau 1909. gadā. Tikpat krāšņi, kā jaunās ēkas atklāšanu, biedrība 1935. gadā nosvinēja savu 60 gadu jubileju, atceroties gan Ādažu, gan Carnikavas Tautas nama būvniecību, gan pieminot orķestra, jaunās bibliotēkas izveidi, gan arī vairākus pasākumus, kuru skaits bija patiešām iespaidīgs, teātra izrāžu skaits vien sasniedza ciparu 87.
Viens no iespaidīgākajiem biedrību sarīkojumiem bija pie Ādažu pagasta nama, kur savu 25 gadu jubileju 1926. gada rudenī svinēja Ādažu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, kas tika dibināta 1901. gada 26. novembrī. Svētki ar parādi, mielastu pie pagasta nama, apbalvošanām, uzrunām piesaistīja visas pagasta sabiedrības uzmanību. 25 gadu laikā biedrības brīvprātīgie ugunsdzēsēji piedalījās 46 ugunsgrēku dzēšanā.
Sociālais atbalsts labā līmenī, rūpes par nespējniekiem – prioritāte
Mazturīgo un nespējnieku uzturēšana pirms 100 gadiem bija viens no svarīgākajiem vietējās pārvaldes institūta – pagastu – uzdevumiem. 20. gadsimta 30. gados Ādažu pagastā bijuši 57 nespējnieki, kuri dzīvojuši gan pie saviem radiniekiem, gan pie bijušajiem saimniekiem, savukārt pagasta valde tiem maksājusi pabalstu, kura lielums bija atšķirīgs: viens varēja saņemt 4,5 latus, bet kāds – 12 latu mēnesī. Bet tiem, kam nebija, kur iet, bija iespēja palikt patversmē, taču tādu nebija daudz, tikai 13 cilvēku.
Nespējnieku māja atradās netālu no pagasta nama, tagadējā Attekas ielā Ādažu centrā.
Patversmē darbspējas zaudējušajiem un sirmgalvjiem neklājās nemaz tik slikti. Ādažu pagasts apmaksāja apkopēju – virēju, kura dzīvoja uz vietas un bija tur gandrīz pastāvīgi, produktus ēdienu pagatavošanai pirka vietējā patērētāju biedrības veikalā, ēdienu gatavoja pēc iepriekš speciāli izstrādātas ēdienkartes, ko speciāli nespējniekiem izstrādāja vietējā mājturības inspektore. Vienai dienai bija paredzēts 2500 kalorijām bagāts ēdiens, bet, izrēķinot faktisko situāciju, sanāca, ka biežāk sociālās iestādes iemītnieki tikuši pie 2700 kalorijām un vairāk.
Revidenti, pārbaudot patversmi, vienmēr nogaršojuši ēdienu, un to par garšīgu atraduši gan revidenti, gan paši nespējnieki. Ēdienkarte sastāvēja no graudaugiem, dārzeņiem, piena produktiem, gaļas, arī sezonāliem augļiem un ogām. Arī uzturvielu uzņemšanas ziņā ēdiens ir bijis sabalansēts un pilnvērtīgs. Mūsdienās tiek rēķināts, ka pieaugušam cilvēkam dienā ir jāuzņem 80–100 gramu olbaltumvielu, 60–80 gramu tauku un 350–340 gramu ogļhidrātu. 20. gadsimta 30. gados pēc izstrādātas sistēmas uzturs dienā paredzēja 60–70 gramu olbaltumvielu, 50–75 gramu tauku un 300– 350 gramu ogļhidrātu.
Salīdzinot ar citiem, no Rīgas attālākiem rajoniem, Ādažos arī darbspējas un veselību zaudējušiem cilvēkiem ir bijusi iespēja pavadīt dzīves nogali cieņpilni un pilnvērtīgi, baudot sabiedrības atbalstu un rūpes.
Ādažnieki valstij un mūžīgai piemiņai
Kavējoties atmiņās par novadā notikušo, nevar nepieminēt arī visai Latvijas valstij svarīgu projektu, iniciatīvu, kuras īstenošanas rezultātu mēs visi arī šodien varam baudīt pašā Rīgas sirdī.
1927. gada 27. decembrī Latvijā nodibināja Brīvības pieminekļa celšanas komiteju, un nodaļas tai tika izveidotas visos Latvijas apriņķos, pilsētās un daudzos pagastos. Komiteja vāca ziedojumus Brīvības pieminekļa celtniecībai. Pretim ziedotāji saņēma mākslinieciski veidotas ziedojuma zīmes. Līdz Brīvības pieminekļa atklāšanai 1935. gadā Latvijas tauta saziedoja vairāk nekā miljonu latu.
Kā liecina tā laika preses izdevumi, ādažnieki bijuši patiesi dāsni ziedotāji. Laikraksta “Latvijas Kareivis” 1934. gada numurā varam lasīt: “Valsts prezidents A. Kviesis [..] lūdzis aizsargu priekšnieku nodot aizsargiem un aizsardzēm Brīvības pieminekļa komitejas pateicību par līdzdalību lielajā darbā. No pagastu komitejām vislielāko summu savākusi Ādažu pagasta komiteja ar pazīstamo darbinieku Jāni Kalniņu priekšgalā – 1475 latus −, tai seko Birzgales pagasta komiteja ar 1001 latu, tad Ropažu – ar 960 latu.”
Tā kā ziņu par 20. gadsimta pirmajā pusē notikušo ir daudz vairāk nekā par agrākiem periodiem, nākamajā numurā apskatīsim labos darbus, kas ir saistīti ar skolu būvniecību, iekārtošanu un darbību.
