Šobrīd Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pagrabstāvā ir jauna ekspozīcija «Livonijas pilis» (13.–16. gs.), kas ļauj iepazīt šo būvju ne tikai militāro, bet arī saimniecisko un sabiedrisko dzīvi. Latvijā un Igaunijā to bija 160, bet tikai nedaudzām, kā Rīgas un Ventspils viduslaiku pilīm, ir izdevies izdzīvot līdz mūsdienām. Izstādē ir bagātīgi izvietoti arheoloģiskie materiāli – 530 senlietas no 29 Livonijas laika mūra pilīm, tajā skaitā Lielvārdes un Ikšķiles.
Ikšķiles pils makets ir pirmais, ko apmeklētājs ierauga, ieejot Rīgas pils pagrabtelpā. Tas ir izgrebts no liela koka kluča un rāda Ikšķiles baznīcas un pils sākotnējo izskatu 12. gadsimta beigās, kad tā bija bīskapijas centrs Latvijā. Līdz ar Romas katoļu kristīgās ticības sludināšanu Līvzemē Latvijas sentautas pakāpeniski apguva māku celt mūra pilis.
Pirmo šādu celtni Latvijā – baznīcu Ikšķiles lībiešu ciemā – 1184. gadā uzbūvēja mūka Meinarda uzaicinātie Gotlandes mūrnieki, bet gadu vēlāk viņi sāka celt pili.
No 1188. gada pils kļuva par jaundibinātās bīskapijas centru. Tās rietumu galā atradās mūka, vēlākā Ikšķiles bīskapa Meinarda dzīvesvieta, bet ar mūra aizsargsienu apjozto austrumu daļu apdzīvoja kristītie lībieši. Bija noruna, ka viena ceturtā daļa šīs vietas pieder Meinardam, bet trīs ceturtdaļas – lībiešiem, skaidro viens no ekspozīcijas autoriem, arheologs Jānis Ciglis. Pirmā baznīcas ēka tika nojaukta 12. gadsimta beigās vai 13. gadsimta sākumā, un otrā celta uz iepriekšējās pamatiem. Pēdējais tās pārmaiņu posms ir attiecināms uz 15. gadsimta 50. gadiem, kad dievnams tika iekļauts vienotā pils aizsardzības sistēmā un viss komplekss tika iznomāts vasaļiem. Vācu ordeņa zemēs izveidojās noteikts piļu tips – ordeņa kastela: mūra būve ar četriem korpusiem ap noslēgtu iekšēju pagalmu, ko varēja aptvert priekšpilis. Ap daudzām pilīm ar laiku izauga pilsētas, kas kļuva par nozīmīgiem administratīviem, saimnieciskiem un kultūras centriem.
Plaši izrakumi
Muzejā glabājas lielākā Livonijas piļu izrakumos iegūto senlietu kolekcija – aptuveni 30 000 objektu, neskaitot dažādas keramikas lauskas.Ciglis rāda 13. gadsimta Gotlandes feniņu, kura depozīts atrasts zem kāpņu pakāpiena tā sauktajā Meinarda namā un kas Latvijā ir liels retums. Šāds atradums nonācis LNVM krājumā, pateicoties tam, ka Ikšķiles pils vieta līdz 1975. gadam tika pilnībā izpētīta arheologa Jāņa Graudoņa vadībā. Tik plaši izrakumi tika veikti plānotās Rīgas HES būvniecības dēļ. Uz ekrāna var aplūkot, kā izskatījās baznīca un pils – rekonstrukcijas autors ir arhitekts Gunārs Jansons, kuram bija liela pieredze viduslaiku celtniecības izpētē. Mūsdienās Ikšķiles pils mūra sienu fragmenti ir apbērti un atrodas uz mākslīgas saliņas Rīgas HES ūdenskrātuvē līdzās Ikšķiles baznīcas drupām, teic Ciglis, piebilstot, tas, ko šobrīd redzam, ir senās baznīcas un 19. gadsimta piebūves augšdaļas drupas, tās apakšdaļa ir dziļi zemē.
Ekspozīcijā var uzzināt, no kā un kādā veidā būvēja mūra pilis. Lūk, dažādas būvdetaļas: restes, durvis, jumta segums, grīdu flīzes, logu detaļas, būvnaglas, cirtņi un laužņi. «Tiesa, laukakmeņus te neielikām, tos var labi redzēt pagrabā, kurā ir gan 14. gadsimta sienas, gan vēlāku laiku būvelementi,» ar smaidu teic Ciglis.
Viss plūst, viss mainās
Interaktīva karte rāda Livonijas attīstību – malā ir laika skala, kas fiksē, kuras pilis dzimst, kuras mirst, kā mainās ārējās un iekšējās zemju robežas. Tie ir astoņi cikli, kas apstiprina teicienu – viss plūst, viss mainās. Livonija nebija statiska – no 12. gadsimta beigām līdz pat 1561. gadam tajā notika dažādas izmaiņas. Sākot ar sentautu apdzīvotu teritoriju, tad pirmajām mūra celtnēm – Ikšķiles baznīca un pils, Mārtiņsalas pils (pie Salaspils), Rīgas pils… Ir arī iespēja noskaidrot katras viduslaiku pils vēsturi, atzīmējot meklētājā tās vārdu, parādās fakti un arī attēli (pavisam 500) – pēc iespējas senāka laika posma. Piemēram, Valmieras pili laiku lokos ļauj ieraudzīt Džakomo Lauro gravīra no Francijas Nacionālās bibliotēkas, zviedru kara arhīva materiāli, Johana Kristofa Broces zīmējumi, pastkartes. Te var atrast arī Ogres novada pilis – Suntažos, Lielvārdē – arī dažādu tā laika autoru izpildījumā.
Kari un laika zobs
No pusotra simta viduslaiku pilīm līdz mūsdienām izdzīvojusi tikai desmitā daļa. Viens no lielākajiem posta radītājiem ir kari, kuru dēļ no kartes pazūd vesela rinda piļu. Tā notika ar Limbažu pili, no kuras pēc kariem palikusi tikai neliela daļa, kas tagad ir iekonservēta, lai pavisam nepazustu no zemes virsas.
Līdz ar Krievijas impērijas nākšanu pie varas Kurzemes hercogistes vēsturiskais mantojums pakāpeniski izzuda.
Arī jaunāko laiku kari izdzēš no kartes pilis. Otrā pasaules karā tika smagi nopostīta Narvas pils Igaunijā, kas joprojām tiek restaurēta. Taču ne tikai kari apdraud pilis – ja laikus neremontēja, tās mēdza vienkārši sabrukt. Tad nojauktās vietā uzcēla jaunu vai arī pameta pavisam, un tikai vietvārdi iezīmē seno būvju vietas. Broces zīmējumos varam pārliecināties, ka 18. gadsimtā pilis jau bija vairāk vai mazāk drupas.Kas tad Latvijā no tām ir palicis? Rīgas, Ventspils, Dundagas, Ēdoles, Alsungas pilis un vēl dažas. Aizputes pils jau daļēji ir sabrukusi, Krustpils pils no jauna tapusi. Lielstraupe, Mazstraupe, no pirmās ordeņa pils Rīgā – Jura baznīca. Ciglis uzsver, ka dažām pilīm tomēr ir laimējies, jo tās tiek atjaunotas. Starp tām ir Turaidas pils, Rīgas pils. Starp citu, agrāk slavenās Rastrelli projektētās Jelgavas pils vietā bija viduslaiku pils komplekss. Tas rāda, kā senākās celtnes dod vietu modernākām būvēm – un ir savdabīga pārmantojamība.
Ne tikai militāri mērķi
Ciglis uzsver: lai gan Livonijas pilis sākumā lielākoties bija militāriem mērķiem, tomēr to funkcijas bija daudz plašākas. Ja 13. gadsimtā tās vairāk bija kā iekarošanas placdarmi, tad vēlāk aktuāla kļūst ārējo un iekšējo robežu aizsardzība, jo tajā laikā it bieži uzliesmoja nesaskaņas un savstarpēji kari starp ahibīskapu un ordeni. Karošanas māku pierāda arī tajās atrastās bultas, zobeni, arbaleti, no 15. gadsimta sāka lietot lielgabalus, pēc tam jau šaujamieročus. Interaktīvais ekrāns atklāj, kā ar katru darbojās. Lieliska šo priekšmetu kolekcija ir saglabājusies Cēsīs. Tas tādēļ, ka aplenkumā (1577. gadā) aptuveni 300 cilvēku pilī uzspridzinājās, lai nekristu krievu armijas gūstā, jo šie karotāji izcēlās ar īpašu nežēlību. Viena telpa zem drupām palika pilna ar ieročiem.
Pils bija arī saimniecības un administratīvais centrs, nodevu vākšanu ieskaitot. Nu un vēl arī tirgošanās vieta – ne velti ordenim tika pārmests, ka tas necienīgi nenodarbojas ar negarīgām lietām.
Pilsnovads baro pili
Livonijā bija kārtu sabiedrība: tās augšgalā bija zemes kungs, pēc tam sekoja viņa vasaļi, kam varēja būt savi vasaļi. To, kā tas darbojās, labi pierāda barona fon Rozena gadījums – arhibīskaps viņam bija iznomājis Straupi, bet Rozens to iznomāja vēl tālāk. Zemju kungu varu apliecināja arī viņu varas atribūti – viņu izdotie dokumenti, zīmogi, nauda. Lūk, mestra karogs (kopija), kas Tannenbergas kaujā tika iegūts ar vēl citiem vācu ordeņa karogiem un vēlāk izkārts Krakovas domā. Poļu vēsturnieks Lugošs palūdza uzskicēt tos viņa hronikai. Tādēļ ir saglabājies 15. gadsimta karogu zīmējums, kādu ir ļoti maz, tāpēc tas ir unikāls. Vienā karoga pusē ir mora attēls, otrā – Jaunavas Marijas (karoga otra puse zīmējumā nebija saglabājusies, tāpēc tā ir improvizācija), teic Ciglis.
Sarunā par pilīm svarīgs ir arī pilsnovads, kas apgādāja katru pili gan ar pārtiku, gan citām saimniecības lietām. Tompeas pils Tallinā šķērsgiezums izvēlēta par vietu, lai parādītu, ko cilvēks diennakts laikā darīja. Siguldas pils komplekss atklāj, kas tika darīts pils dažādās vietās – zirgu stallī, noliktavās un citviet. Ārējā priekšpils jau bija teritorija ar dzirnavām, dīķi, sakņu dārziem, lopu un mājputnu kūtīm.
Ekspozīcijā var iepazīt nodevu sarakstu, kādas četras reizes gadā zemniekiem bija jāpilda, un zemnieku darbarīkus – gan zemkopībai, gan dravniecībai, gan zvejai. Svarīgas bija arī amatnieku prasmes. Alus, kas tajā laikā bija ikdienišķs padzēriens, darīšana bija īpaši svarīga – tas pēc savas receptes tika gatavots katrā pilī.
Grāmatas bija retums, tāpēc tās pat pieķēdēja.
Izklaide un garīga kalpošana
Nebija jau tā, ka pilī tikai strādāja – arī izklaidējās. Bija dažādas spēles, tajā skaitā šahs. Protams, tam lieti derēja arī muzicēšana. Lai dzirdētu kaut ko no viduslaiku mūzikas instrumentiem, var uzlikt austiņas un paklausīties, piemēram, vargāna spēli. Arī rotas nebija svešas viduslaikos, bet tās, protams, kalpotājiem un kungiem atšķīrās.
Pilīs glabājās bagātības, ko pierāda arī atrastie depozīti. Tiesa, no dažādām greznuma lietām nekas daudz nav saglabājies, taču tās, kas nav zudušas laiku lokos, daļa ir apskatāma Rīgas pils pagrabā. Ciglis uzteic LNVM restauratorus, kas lielu darbu paveikuši, lai senlietas varētu izvietot apskatei.
Ekspozīcijā ir arī vieta virtuvei un tās iekārtojumam – katliem, kāšiem, traukiem. Arī manteļskurstenim, kas ir viena no vecākajām dūmvadu sistēmām, un apkures sistēmai, kas bieži bija siltgaisa jeb hipokausta krāsnis (tās atradās pagrabā vai zem grīdas, kur sakarsēja akmeņus, siltais gaiss pa kanāliem plūda uz augšstāvu telpām).
Viduslaiku dzīve nebija iedomājama bez garīgās kalpošanas. Garīdzniekiem un ordeņa brāļiem bija ļoti reglamentēts dienas režīms, katrā laikā bija savi pienākumi un uzdevumi. Tie ietvēra arī garīgo rakstu studēšanu. Grāmatu bija maz, un tās bija dārgas, tādēļ bieži tās bija pieķēdētas, lai nenozagtu. Arī rakstāmrīki atšķīrās no mūsdienās lietotajiem, un ir iespēja iemēģināt roku, rakstot ar stilu uz vaskotas tāfelītes.
