Dzīves skola
Valsts Ropažu meiteņu kolonija bija audzināšanas un labošanas iestāde nepilngadīgām meitenēm vecumā no divpadsmit gadiem līdz pilngadībai. Mērķis nebija sodīt, bet gan audzināt, izglītot un sagatavot patstāvīgai dzīvei. Kolonijā centās iemācīt prasmes, kas jaunietēm vēlāk noderētu ikdienā un darbā. Kā tagad mēdz teikt, viņām mācīja dzīvot jēgpilni.
Ikdiena kolonijā bija rosīga. Tās saimniecībā bija aptuveni astoņpadsmit hektāri zemes, astoņpadsmit govis, zirgs, cūkas, ap pusotru tūkstoti vistu, ogulāji, košumdārzs un sakņu dārzs. Visu šo saimniecību uzturēja un kopa daži desmiti audzēkņu. Darbs nebija paredzēts tikai laika aizpildīšanai. Meitenes apguva lauksaimniecību, lopkopību un mājturību, mācījās gatavot ēdienu, cept maizi, cepumus, kūkas un tortes. Tāpat viņas apguva aušanu, šūšanu un citus rokdarbus, lai pēc kolonijas pamešanas spētu pašas sevi uzturēt un veidot patstāvīgu dzīvi.
Līdztekus darbam kolonijā notika arī dažādi sarīkojumi un saviesīgi pasākumi. Audzēknes rīkoja izklaides vakarus, gatavoja cienastus un demonstrēja apgūtās prasmes gan saimniecībā, gan rokdarbos. Audzināšanas iecere bija vienkārša – iemācīt atbildību, darba tikumu un prasmi dzīvot sakārtotā sabiedrībā.
Tajā pašā laikā kolonijas iemītnieces baudīja arī priekšrocības. Piemēram, “Valdības Vēstnesis” 1925. gadā publicēja rīkojumu, kas Ropažu meiteņu kolonijas audzēknēm piešķīra tiesības braukt ar vilcienu pa valsts dzelzceļiem par tādu pašu pazeminātu maksu kā mācību iestāžu audzēkņiem.
Protams, neiztika arī bez disciplīnas. Nepaklausīgākās audzēknes varēja ievietot tā sauktajā cietumā, lai gan mūsdienās to drīzāk sauktu par karceri. Tomēr kopumā kolonijas vide būtiski atšķīrās no ieslodzījuma vietas. Tā bija organizēta kā liela saimniecība un mācību iestāde, kur audzināšana tika uzskatīta par svarīgāku nekā sods.
Kolonijas teritorijā atradās daudzas ēkas – dzīvojamās mājas, virtuve, kūtis, ledus pagrabi, noliktavas un saimniecības ēkas. Tās darbība bija pietiekami nozīmīga, lai to apmeklētu arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Valsts Ropažu meiteņu kolonija pastāvēja līdz 1944. gadam. Otrā pasaules kara laikā tās vēsture noslēdzās, un ēkas ieguva citu funkciju – tur ierīkoja lazareti ievainotajiem vācu karavīriem.
Kolonijas audzēknes preses slejās
Ne visām dzīve kolonijā šķita pieņemama. Lai gan daļa audzēkņu vēlāk negribēja doties prom, bija tādas, kuras centās no kolonijas aizbēgt. 1938. gadā prese vēstīja par septiņpadsmit gadus veco Almu Vīksni un Anastasiju Dubrovu, kuras aizbēgušas no kolonijas. Abas tur bija ievietotas par vairākām zādzībām. Tika pieļauts, ka bēgles slapstās Rīgā. Tomēr šādi gadījumi nebija nekas neparasts. Jau pagājušā gadsimta 20. gados Iekšlietu ministrijas izdevumā regulāri ievietoja ziņas par izbēgušajiem puišiem un meitenēm ar īsu piebildi: “Apcietināt.”
Kādi bija meiteņu grēka darbi, lai viņas ievietotu pāraudzināšanas iestādē? To var uzzināt, pārlapojot tā laika preses izdevumus, jo notikumi un dialogi tiek izklāstīti sīki un smalki. Un nekādas personas datu aizsardzības!
Lūk, kā 1938. gadā laikraksts “Brīvā Zeme” aprakstīja nepilngadīgās Ludmilas Birkenfeldes tiesu. Raksta sākums veidots gluži kā romāna aina: “Mazgadīgo tiesā mātes pavadībā ierodas slaida, glīta, kā no kosmētiska kabineta iznākusi jaunava.” Taču aiz pievilcīgā ārējā izskata slēpusies cita realitāte. Kā vēstīja laikraksts, Kaļķu ielas apavu tirgotājs Kārlis Vāpa pieņēmis meiteni par mācekli, bet nepilnu divu nedēļu laikā viņa no darba devēja sistemātiski nozagusi vairāk nekā tūkstoti latu.
Tiesā meitene uz jautājumu, kur palikusi tik liela nauda, atbildējusi pavisam mierīgi: “Kas ievajadzējās, to nopirku, un tā tā nauda izgāja.” Savukārt veikala pārdevēja stāstījusi: “Kā iestājas darbā, Ludmila sāka grezni ģērbties. Es jautāju, kur ņem tik daudz naudas. Viņa atbildēja: man ir bagāts brūtgāns, dod naudu, cik vajag.”
Vēlāk noskaidrojās, ka Ludmilai bijusi arī cita lieta par veikalā nozagtām zīda zeķēm. Miertiesnesis piesprieda divus mēnešus cietumā, taču nepilngadības dēļ sodu aizstāja ar ievietošanu Ropažu meiteņu kolonijā uz pusotru gadu. Tieši ar šādām meitenēm ikdienā strādāja Ropažu kolonijā, mēģinot viņām parādīt, ka katrai rīcībai ir sekas, bet arī iespēju sākt dzīvi no jauna. Kolonijas audzēkņu likteņus bieži noteica nelabvēlīgi dzīves apstākļi, izjukušas ģimenes un audzināšanas trūkums.
Lai saprastu, cik žēlsirdīga miertiesa bijusi pret nepilngadīgajām, jāizstāsta vēl kāds gadījums. Vienā no publikācijām aprakstīta divdesmit astoņus gadus vecā Natālija Rūpole, kura jau gadiem ilgi dzīvojusi klaidonīgu dzīvi. Aizturēta stiprā alkohola reibumā, viņa nakti pavadījusi policijas aresta telpās. Avīze krāšņi apraksta notikušo, vēstot, ka delīrija lēkmē sieviete sadīrājusi savu apģērbu un apavus, bet nākamajā rītā “kā dievkociņš, bez jebkādām drēbēm kaunīgi slēpusies kaktā”. Tā kā piemērotu sieviešu drēbju nav bijis, viņu ietērpa vecās vīriešu biksēs un žaketē un nogādāja sieviešu cietumā. Par klaidonību miertiesnesis piesprieda viņai divus mēnešus cietumā.
Foto “Jaunākajās Ziņās” 1936. gadā: Izglītības ministrijas Ropažu meiteņu kolonijas pārstāve sniedz Valsts prezidentam Dr. K. Ulmanim krāšņus rudens ziedus. Foto: ekrānuzņēmums no periodika.lv
Meiteņu kolonijas pirmsākumi
Ropažu meiteņu kolonijas izveide nebija nejaušība. Tā bija daļa no plašākām pārmaiņām, kas 20. gadsimta sākumā notika attieksmē pret nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Latvija no Krievijas impērijas mantoja tajā laikā progresīvu domu, ka bērns un pusaudzis nav tikai sodāms pārkāpējs. Jau 1897. gada likums Krievijā paredzēja īpašu attieksmi pret nepilngadīgajiem, cenšoties viņus pasargāt no parastās krimināltiesas smaguma un vairāk domājot par audzināšanu nekā sodīšanu. Tā bija būtiska pārmaiņa laikmetā, kad vēl pavisam nesen bērniem varēja piespriest pat izsūtīšanu uz Sibīriju.
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas šie principi tika saglabāti. Tika uzskatīts, ka nepilngadīgam cilvēkam, kurš nonācis konfliktā ar likumu, nepieciešama ne tikai tiesa, bet arī iespēja mainīt savu dzīvi. Šim nolūkam tika izveidotas īpašas audzināšanas un labošanas iestādes. Zēniem darbojās Irlavas kolonija, un meitenēm sākotnēji paredzētās vietas atradās tajā pašā iestādē.
Situācija mainījās 1924. gada oktobrī, kad meiteņu nodaļu atdalīja un izveidoja patstāvīgu Valsts Ropažu meiteņu koloniju. Par tās pirmajām iemītniecēm kļuva deviņpadsmit meitenes, kuras pārveda no Irlavas.
Kas tur nonāca?
Lielākā daļa nepilngadīgo meiteņu kolonijā nonāca ne tik daudz savu nodarījumu, cik sarežģītu ģimenes un dzīves apstākļu dēļ. Tā laika pētījumi secināja, ka daudzu audzēkņu bērnību bija aizēnojis ģimenes sairums, vecāku nāve, šķiršanās, ārlaulības attiecības vai pastāvīgs pieaugušo atbalsta trūkums. Kolonijas uzdevums bija nevis izolēt šīs meitenes no sabiedrības, bet mēģināt dot viņām prasmes un iespējas sākt dzīvi no jauna.
Ropažos uzturējās salīdzinoši neliels audzēkņu skaits. 1925. gadā kolonijā bija divdesmit divas meitenes, 1926. gadā – jau trīsdesmit viena, tikpat arī 1927. gadā, bet 1928. gadā – divdesmit astoņas audzēknes. No 1924. līdz 1928. gadam kolonijā no jauna uzņēma piecdesmit meitenes, bet trīsdesmit viena tika atbrīvota. Atšķirībā no Irlavas zēnu kolonijas, kur audzēkņu skaits strauji pieauga, Ropažos tas saglabājās salīdzinoši nemainīgs.
Audzēkņu vidū dominēja piecpadsmit līdz astoņpadsmit gadus vecas jaunietes, visvairāk bija sešpadsmit un septiņpadsmit gadu vecuma grupā. Jaunākās bija divpadsmit un trīspadsmit gadus vecas meitenes, pavisam vēl bērni. Interesanti, ka kolonijas pirmajos darbības gados vairākums nāca no laukiem. 1924.–1925. mācību gadā laucinieces bija 63 procenti audzēkņu, bet pilsētnieces – tikai 37 procenti. Dažus gadus vēlāk šī proporcija mainījās – pilsētu meitenes jau bija vairākumā.
Uz Ropažiem lielākoties sūtīja miertiesas. Gandrīz deviņas no desmit audzēknēm kolonijā nonāca tieši pēc miertiesu lēmuma. Visbiežāk viņas bija notiesātas par zādzībām. Atsevišķos gados pilnīgi visas jaunpienācējas kolonijā bija nonākušas tieši šādu nodarījumu dēļ. Retāki gadījumi bija klaiņošana un trokšņošana vai citi salīdzinoši nenozīmīgi pārkāpumi.
Pāraudzināšanas metodes
Ikdiena kolonijā bija stingri organizēta. Diena sākās pulksten septiņos no rīta un noslēdzās tikai vēlā vakarā. Ziemā meitenes darbojās līdz aptuveni pusdesmitiem vakarā, bet vasarā vēl ilgāk. Darbam un mācībām tika veltītas astoņas deviņas stundas dienā. Audzēknes apguva pamatskolas programmu, mācījās lasīt, rakstīt un rēķināt, paralēli ieguva arī praktiskas prasmes. Ziemā mācījās šūt, adīt, mašīnadīt un izšūt, savukārt vasarā nodarbojās ar lauksaimniecību, lopkopību, putnkopību un piena produktu pārstrādi. Faktiski kolonija bija veidota kā vieta, kur meitenes sagatavo saimnieciskai dzīvei un darbam laukos vai mājsaimniecībā.
Tomēr jau tolaik netrūka kritikas. Bija dzirdami viedokļi, ka meitenes tiek pārlieku noslogotas un atpūtai, rotaļām un brīvā laika nodarbēm paredzēts pārāk maz laika. Izskanēja brīdinājums, ka pārmērīgs darbs koloniju var padarīt pārāk līdzīgu cietumam, bet tas savukārt mazinātu audzināšanas rezultātus.
Arī disciplīnas uzturēšanā Ropažu kolonijā centās izvairīties no bargiem sodiem. Priekšroka tika dota audzinošiem paņēmieniem, kas ietekmēja meiteņu pašcieņu. Piemēram, par pārkāpumiem varēja piešķirt sliktāku svētku apģērbu nekā pārējām. Salīdzinājumā ar citām iestādēm šāda pieeja tika uzskatīta par modernāku.
Raksturīga bija arī attieksme pret meitenēm pēc atbrīvošanas. Ja audzēkne brīvībā atkal nonāca grūtībās vai izdarīja jaunus pārkāpumus, viņu bija iespējams uzņemt kolonijā atkārtoti. Šādu gadījumu gan bija maz, to skaits nepārsniedza sešus procentus no pirms termiņa atbrīvotajām.
Tādējādi Ropažu meiteņu kolonija bija daudz vairāk nekā labošanas iestāde. Tā radās no pārliecības, ka nepilngadīga likumpārkāpēja nav zaudēts cilvēks, bet gan jauniete, kurai nepieciešama palīdzība, prasmes un iespēja sākt dzīvi no jauna. Tieši šī doma bija kolonijas pastāvēšanas pamatā, un tā atspoguļoja starpkaru Latvijas centienus nepilngadīgo noziedzību risināt ar audzināšanu, nevis tikai ar sodu.
