Bija laiks, kad Jāņu ugunis nedrīkstēja liesmot kalna galā, bet tās dega cilvēku acīs. Kad vainagi tika pīti ne tikai no ozollapām un pļavas ziediem, bet no klusēšanas, piesardzības un ilgām. Bija laiks, kad Ziemassvētku svece logā nebija tikai gaisma, bet zīme – mēs vēl esam. Kad dziesmas dziedāja klusiņām. Bija laiks, kad 18. novembris nebija kalendārā, bet sirdī. Šie bija aizliegtie svētki. Svētki, kurus nevarēja atņemt, jo tie dzīvoja cilvēkos.
Lai jauki pavadītu laiku pie kopējas tējas tases, līdzi jāņem savi stāsti – komiski vai dramatiski, piedzīvoti vai noskatīti. Ja tādu stāstu nav – nāciet ar labu garastāvokli. Noslēgumā – kopīga ekskursija muižas Klaušinieku mājā ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”.