Kāds notikums Ādažu Mākslu skolā ieguvis plašu rezonansi un sējis šaubu ēnu pār darba attiecībām šajā skolā.
Trīs sievietes vērsušās pie medijiem. Viena no viņām darbu skolā turpina joprojām, savukārt pārējās divas vairs šajā iestādē nestrādā. Visos trīs personu stāstos iezīmējas līdzīgas pieredzes un uztveres par darba vidi - emocionāla spriedze, pazemojoša attieksme, neskaidri vadības lēmumi un sajūta, ka jebkurā brīdī iespējams kļūt par nākamo "neērto" cilvēku kolektīvā.
Turklāt šajos stāstos atkārtojas viens un tas pats vārds – Ādažu Mākslu skolas direktore, kura vienlaikus ir arī Ādažu novada domes deputāte.
Martas stāsts
Marta [ētisku apsvērumu dēļ rakstā vārdi ir mainīti] skolā strādā jau vairākus gadus. Viņa stāsta, ka darbu skolā sākusi ar lielu entuziasmu un vēlmi bērniem radīt profesionālu un radošu vidi. Gadu gaitā tapušas horeogrāfijas, organizēti koncerti, bērni gatavoti konkursiem un dažādiem pasākumiem.
Viss būtiski mainījās laikā, kad sieviete veselības problēmu dēļ ilgstoši nebija darbā. Viņas prombūtne nozīmēja pienākumu pārdali starp citiem pedagogiem un lielāku darba slodzi kolēģiem. Tieši šajā laikā skolā tika likvidēta arī nodaļas vadītājas Ineses amata vieta.
Kad bija Inese, to strāvu, kas nāca no vadības puses, viņa prata kaut kā vienmēr nogludināt," atceras Marta.
Marta pārņēma daļu vadītājas pienākumu – vadīja nodarbības bērniem, ar kuriem iepriekš strādāja Inese, paralēli turpināja arī savus ikdienas darba pienākumus. No malas viss joprojām izskatījies kā ierasta skolas vide, taču iekšēji spriedze kļuvusi arvien lielāka.
Ar laiku Marta sāka just, ka arvien biežāk nonāk situācijās, kurās tieši viņa no vadības puses kļuvusi par kritikas mērķi.
Viņa atceras arī kādu īpaši nepatīkamu sapulci šī mācību gada sākumā. "Gads sākās ar normālu pazemojumu divu stundu garumā, kur sapulces laikā, citu pedagogu klātbūtnē, direktore man izteica visu, kāda es ne tāda un ne šāda," stāsta pedagoģe.
Pēc šī gadījuma Marta pirmo reizi nopietni sākusi domāt par to, vai problēma patiešām ir saistīta tikai ar darba jautājumiem vai atsevišķiem konfliktiem? Viņa atzīst, ka brīdī, kad vadībai kāds cilvēks kolektīvā kļūst “neērts”, sākas emocionālais spiediens. Mainās ne tikai komunikācijas tonis, bet arī veids, kā cilvēks tiek uztverts kolektīvā.
"Esmu kļuvusi par boksa maisu, kuru var pazemot, kontrolēt, izteikt visu nepatiku, pārkāpjot jebkādas cilvēka robežas," norāda Marta.
Marta atceras arī situācijas, kurās emocionāli smagas sarunas notikušas tieši pirms mācību stundām ar bērniem. Bijušas pat reizes, kad pirms nodarbībām viņa tikusi pazemota tik tālu, ka nav spējusi vairs savaldīt asaras: "Bija reizes, kad pēc sarunas ar direktori man pirms nodarbības bija jāizraudas. Un tad tev jāiet pie bērniem un jāvada stunda, jāsaka, lai viņi uzgaida, kamēr es sēžu uz zemes un raudu tikai tāpēc, ka direktore atkal nolēmusi pārkāpt jebkādas robežas."
Ikdiena skolā ar katru dienu kļuvusi emocionāli smagāka. Prieka un gandarījuma vietā arvien biežāk parādījusies trauksmes sajūta, bet pirms sapulcēm – satraukums un neziņa par to, kas sekos tālāk.
Viņa arī stāsta, ka radusies sajūta, ka ļoti daudzas ikdienas lietas, kuras pat ne vienmēr tieši attiecās uz darba pienākumiem, bija jāsaskaņo ar vadību. Tas Martai radījis sajūtu, ka vadība dara visu, lai viņu kontrolētu un Marta pati aizietu no darba.
Tomēr mobings no vadības puses nav vienīgais, kas rada jautājumus. Neizpratni raisa arī situācijas saistībā ar darba slodzi, atalgojumu un dokumentu apriti iestādē. Marta atceras, ka mācību gada sākumā no direktores saņēmusi mutisku apliecinājumu, ka atalgojums šajā mācību gadā nemainīsies. Taču vēlāk notikušais iet pretrunā ar teikto.
Martai mācību gada vidū samazināta darba slodze, taču, pēc viņas teiktā, slodze samazināta, pirms tam nepanākot rakstisku vienošanos.
Viņa atceras, ka šī gada martā, darba dienas noslēgumā, laikā, kad pedagoģe vadīja bērniem nodarbību, direktore ienākusi zālē un iedevusi parakstīt dokumentu par slodzes samazināšanu, iepriekš par to nebrīdinot. Taču dokumentā bija norādīts agrāks sagatavošanas datums, kas, pēc viņas teiktā, neatbilda situācijas faktiskajai norisei.
Mēģinot noskaidrot situāciju, Marta uzdevusi jautājumu vienam no Ādažu novada Mākslu skolas direktores vietniekiem par to, kurā brīdī kļuvis zināms par minētajām izmaiņām. Rīcībā esošā informācija radījusi jautājumus par dokumenta faktisko sagatavošanas laiku.
Marta atzīst, ka īpaši grūti ir pieņemt situācijas, kurās tiek apšaubītas arī viņas profesionālās idejas un mācību programma darbā ar bērniem. Viņa norāda, ka skolas vadība vairākkārt paudusi kritiku par viņas iecerēm un darba pieeju, taču tas radījis neizpratni, jo, pēc viņas teiktā, skolas direktorei nav profesionālās izglītības vai sevišķa darba pieredze dejas mākslas jomā.
Sandras stāsts
Līdzīgu atmosfēru izglītības iestādē apraksta arī Sandra, kura skolā vairs nestrādā. Viņai vissāpīgāk atmiņā palicis veids, kā beigušās darba attiecības.
Sandra stāsta, ka arī laikā, kad viņa strādāja Ādažu Mākslu skolā, darbinieki nereti tikuši nostādīti fakta priekšā, savukārt lēmumi pieņemti pēkšņi, bez iepriekšējām sarunām vai skaidrojumiem. Pēc viņas teiktā, kolektīvā bieži valdījusi sajūta, ka nav īstas skaidrības par to, kā un kāpēc tiek pieņemti atsevišķi lēmumi.
Viņa apraksta arī situācijas, kurās, pēc viņas domām, kolēģi savstarpēji tikuši nostādīti viens pret otru.
Sandrai radies iespaids, ka vadība liek izvēlēties starp darbiniekiem tādējādi atbrīvojoties no nevēlamajiem.
Ar laiku tas radījis emocionālu nogurumu un sajūtu, ka kolektīvā arvien vairāk zūd drošības sajūta. Sandra atzīst, ka darbinieki kļuvuši piesardzīgāki gan savstarpējā sarunās, gan tajā, ko uzticēt vadībai.
Īpaši nepatīkamu pēcgaršu atstājusi kāda situācija, kas saistīta ar viņas veselības stāvokli. Sandra atzīst, ka laikā, kad viņai pasliktinājusies veselība, viņa par to informējusi direktori un lūgusi šo informāciju nevienam tālāk nestāstīt. Taču jau nākamajā dienā radās iespaids, ka informācija par viņas veselības stāvokli kļuva zināma arī citiem kolēģiem, kas nāca pie viņas un izteica dažādus komentārus par situāciju.
Šajā brīdī viņa zaudējusi uzticību vadībai.
Viņa runā arī par neskaidrībām saistībā ar atalgojumu. Pēc viņas teiktā, darbinieki ne vienmēr tikuši skaidri informēti par piemaksām un to aprēķināšanas kārtību.
Vissāpīgāk viņai atmiņā palicis veids, kā beigušās darba attiecības. Sandra atceras, ka kādā dienā, kad notikusi nodarbība ar bērniem, viņa izsaukta gaitenī, kur, pēc viņas teiktā, paziņots, ka darba tiesiskās attiecības tiks pārtrauktas ļoti īsā laikā - jau no nākamās dienas.
Viņa atceras, ka darba attiecību pārtraukšana notikusi ļoti strauji, un, pēc viņas teiktā, viņai nebija iespējas pienācīgi atvadīties no audzēkņiem, viņu vecākiem un kolēģiem vai noslēgt iesākto darbu.
"Tā sajūta bija pazemojoša," atzīst Sandra.
Lienes stāsts
Ar savu stāstu dalījusies arī Liene, kurai darbs šajā mācību iestādē atstājis rūgtumu.
Arī Lienes stāstā izskan līdzīgas situācijas kā iepriekš – ar laiku darba vide kļuvusi tik smaga, ka darbinieki vienkārši pārstājuši justies droši un runāt atklāti. No direktores puses vairākkārt izskanējuši pārmetumi un draudi par sodiem. Viņa atceras arī situāciju, kad direktore viņai zvanījusi un teikusi: "Tev nešķiet, ka man tevi tagad ir jāsoda?"
Pēc Lienes teiktā, šie sodi ne vienmēr bijuši tikai mutiski aizrādījumi. Viņa apgalvo, ka atsevišķās situācijās sods bijis materiāls – dažādas summas tikušas atvilktas no algas, radot vēl lielāku bezspēcības un netaisnības sajūtu.
Arī Liene savulaik direktorei uzticējusi personīgu informāciju, lūdzot to tālāk nestāstīt, taču pēc laika sapratusi, ka šī informācija kļuvusi zināma arī citiem kolektīvā. Tas pilnībā iedragājis uzticēšanos.
Liene neslēpj, ka ilgstošā emocionālā spriedze un attieksme no vadības puses viņu ietekmējusi tik ļoti, ka beigās pieņemts lēmums aiziet ne tikai no darba skolā, bet arī no deju nozares kopumā.
Visa tā attieksme pamazām nogalināja manu vēlmi darboties deju nozarē tā, ka šobrīd pat esmu mainījusi savu nodarbošanos," atzīst Liene.
Visas trīs sievietes norāda, ka vissāpīgākā šajā situācijā neesot tikai viņu pašu pieredze. Šādā vidē, iespējams, cieš arī bērni, kuri ļoti izteikti spēj uztvert pieaugušo emocionālo stāvokli.
Kas par to sakāms pašai direktorei un pašvaldībai, varat uzzināt, lasot pilnu rakstu portālā LA.LV.
