Zane Krēsliņa “Facebook” aprakstījusi situāciju. Turpinājumā to publicējam pilnībā, jo autores valoda ir tik “garšīga”, ka tajā neko negribas mainīt.
“Mamma saka, šodien esot pilnmēness, skorpionā.
“Vai tad jau nebija skorpionā?” es prasu, pieradusi pie viņas atgādinājumiem par mēness fāzēm. Man patīk, ka mamma atgādina tādas lietas, jo man pašai tas nekad nav ienācis prātā.
“Nē, nē. Un šoreiz tas ir jaudīgs.” Man atliek paraustīt plecus. Šī ir mana pirmā, oficiālā darba diena pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma. Esmu salikusi sporta somu, un pēc aprēķiniem būšu darbā stundu agrāk. Ideāli, es nodomāju. Man būs laiks pārbaudīt mūziku, sagatavot inventāru. Es vadu grupu nodarbības sporta klubā.
Kad izeju no dzīvokļa, pamanu, ka man asiņo pirksts. Nesaprotu, kur tikko sagriezos? Asinis pil nedaudz, tomēr pastāvīgi un man vajadzīgs plāksteris. Diemžēl man nav plākstera, tādēļ atceros vecmāmiņas padomus un noplūcu ne visai tīru ceļmallapu, tomēr tas ir labāk nekā nekas.
Apstājos pieturā. Autobusam jābūt pēc 3 minūtēm. Lieliski, es domāju. Turu savu pirkstu un gaidu kopā ar krietnu pulku cilvēku. Tomēr esmu naiva. Autobusa nav arī pēc 15 minūtēm. Nekas, tas noteikti atbrauks.
Vai ne?
Vai nē?
Stresa līmenis kāpj pakāpeniski. Es pārbaudu iespējas braukt ar taksometru. Mašīna ir. Tomēr es to nepasūtu. Mana lielākā kļūda. Autobuss nav arī pēc divdesmit piecām minūtēm. Nu jau man palikusi stunda un piecpadsmit minūtes līdz treniņu sākumam.
Es paspēšu. Zvanu vīram. Paldies Dievam, viņš var mani aizvest līdz Ādažiem, bet mūs sagaida Gaujas tilta remonts. Tieši pēcpusdienā. Tas netika remontēts pa dienu, bet tieši tagad. Nekas, viss būs labi. Sirds sitas tik strauji, ka man nebūs jāiesildās.
Diemžēl viņš nevar aizvest mani līdz darbam, un pieturā esmu uzzinājusi, ka autobuss atcelts. Izrādās, katru dienu ir jāieiet “Facebook” un jāpārliecinās, vai kāds reiss nav atcelts. Un tam nav sakara ar pilnmēnesi, bet darbinieku trūkumu.
Latvijas Sabiedriskais Autobuss uz telefona zvaniem neceļ jau labu laiku. Ne tad, ja autobuss kavē 25 minūtes katru nedēļu - laikā bez sastrēgumiem, ne citās reizēs, tādēļ, lai jau paliek ziņa šeit.
Esmu sasniegusi Ādažu centru, bet man palikušas vairs tikai 50 minūtes līdz darba sākumam. Mana doma, ka būšu laicīgi, izplēnējusi. Esmu tuvu izmisumam, kad neviens taksis vairs nav pieejams. Es būtu gatava piemaksāt, un man būtu jāpiemaksā, taču galvenais nonākt darbā laikus. Ir mana pirmā darba diena pēc pauzes!
Kādam vīrietim paliek manis žēl, kad zvanu kluba vadītājai, lai teiktu, ka iespējams kavēšu. Viņš saka, būtu mani aizvedis. Paldies. Tas ir jauki.
Tomēr pienāk autobuss no Carnikavas. Man ir 40 minūtes. Es paspēšu. Es paspēšu. Varbūt. Rinda iet lēni, jo katram braucējam jāiegādājas biļete pie šofera. Arī tas bieži ir arī iemesls autobusa kavēšanai 20-30 minūtes, bet pat tas būtu labāk, nekā pilnīgi atcelti reisi. Izrādās, ka tas notiek katru nedēļu. Es, naivā dvēsele, domāju, ka šāda informācija būs izlikta mājaslapā, taču nē.
Lai vai kā, paspēju minūti minūtē, kamēr pārģērbos, klienti mani gaidīja un nemaz nenojauta, ka pilnmēness patiešām ir skorpionā un nevienam nebūtu jāpaļaujas, ka Ādažu autobuss atbrauks laikā. Vai vispār atbrauks...
Kā saka, viss izdosies.”
