Novembra sākumā uz sadraudzības koncertu “Godam dzimu, godam augu” Jaunolaines Kultūras namā savus draugus aicināja senioru vokālais ansamblis “Sarma”. Par koncertu un to, kā ikdienā dzīvo ansamblis, stāsta tā ilggadējā vadītāja Baiba Ozoliņa.
– Jūsu nesenais koncerts Jaunolainē – kā radās doma, ka vajag tādu sarīkot? Vai arī tā jau ir tradīcija?
– Tā jau ir tradīcija, jo 1. novembris ir datums, kad ar mani Jaunolainē tika noslēgts darba līgums, un kopš tā laika jau ir pagājuši deviņpadsmit gadi. Šāds koncerts notiek katru gadu, izņemot pandēmijas laiku. Novembra pirmajā sestdienā cenšos sapulcināt dažādus vokālos ansambļus – citreiz to ir vairāk, citreiz mazāk.
– Kā izvēlaties kolektīvus, kurus aicināt?
– Pārsvarā tie ir ansambļi, ar kuriem jau esam kopā dziedājuši, arī ansambļu vadītāji, ar kuriem esmu kopā strādājusi. Bet katru gadu cenšos uzaicināt kādu kolektīvu, kas pie mums vēl nav bijis. Mūsu ierastie viesi jau gaida rudeni, zina, ka es aicināšu, laikus gatavojas. Lielākoties tie ir no tuvākās apkārtnes – Ulbrokas, Mārupes –, šoreiz bija arī no Ādažiem. Mārupieši šogad netika, jo vadītājs bija aizņemts citur. Tālus viesus parasti neaicinām – transporta un dārdzības dēļ.
– Vai Pierīgas senioru ansambļiem ir kāda ciešāka draudzība un sadarbība?
– Ar mārupiešiem esam draudzējušies ilgus gadus. Ādažinieki mums tagad ir jauni draugi, tikāmies otro reizi. Šogad pirmo reizi Jaunolainē bija ansamblis “Kaija” no Kauguriem, pērn bijām pie viņiem, šogad uzaicinājām pie sevis. Tā kā strādāju Neredzīgo biedrības korī, parasti atbrauc arī viņi. Cenšos uzaicināt arī kādu vīru ansambli.
– Bet šoreiz neviena vīru ansambļa nebija…
– Šoreiz tiešām nebija, jo mūsu draugu kolektīva vadītājs ir Austrālijā kopā ar Radio kori. Plus vēl tieši šajā sestdienā “Ulbrokas pērlē” bija Latvijas vokālo ansambļu konkursa fināls. Aizkraukles vīru ansamblis būtu labprāt atbraucis, bet viņiem bija jāpiedalās finālā. Ar vīru ansambļiem ir tā, ka lielākoties tie ir ļoti tālu no Olaines – Latgalē, Smiltenē.
Bet vīru trūkst arī koros, kur tad nu ansambļi…
Līdz konkursa finālam bija tikuši tikai četri. Turklāt tie nav senioru ansambļi un diez vai dikti gribētu ar mums draudzēties. Principā viss balstās uz personīgiem kontaktiem.

Sadraudzības koncerta dalībnieces Jaunolainē vienojas kopdziesmā “Godam dzimu, godam augu”.
– Kāds ir koncerta repertuārs – katrs ansamblis dziesmas izvēlējās pats vai iepriekš saskaņojāt savā starpā?
– Šoreiz bija pieci ansambļi – teicu, lai katrs dzied trīs dziesmas. Un tad ir viena kopdziesma, ko es parasti izdomāju, laikus izsūtu visiem notis, pašvaldība apmaksā fonogrammu, un tad beigās nodziedam vienu kopīgu dziesmu. Šoreiz tā bija Skaidrītes Pugačas dziesma “Godam dzimu, godam augu”, kāds arī bija koncerta nosaukums. Esam dziedājušas Raimonda Paula “Svētvakaru”, Elgas Īgenbergas “Kaut galva metas sirma”. Katru gadu es mēģinu izdomāt kaut ko jaunu, bet ar katru gadu kļūst arvien grūtāk.
– Kā jums šķita – klausītāju skaits koncertā bija apmierinošs? Vai varbūt par to neuztraucaties, jo svarīgāka ir pašu dalībnieku sadziedāšanās?
– Daudz jau nebija, bet nekur jau nav tā, ka uz senioru koncertiem klausītāji skrietu bariem. Mums Jaunolainē ir diezgan aktīva senioru biedrība, es parasti lūdzu viņu atbalstu – lai nāk un klausās, jo koncerts ir bez maksas, notiek pa dienu un nekur tālu pa tumsu nav jāiet. Bet ir bijuši kultūras nami, kur uz koncertu atnāk trīs cilvēki. Sanāk, ka vairāk dziedam paši sev un cits citam.
– Neoficiālā daļa pēc šādiem koncertiem arī ir?
– Ir, ir, vienmēr ir sadziedāšanās. Šogad nebija vīru, nebija ar ko dejot – tad nu vairāk tādas atrakcijas un konkursi. Mēs smuki dziedājām, uzaicinātais mūziķis spēlēja un stāstīja jokus. Priecājamies, ka varam kaut šādu nelielu pasākumu sarīkot. Katrs atbrauc ar savu groziņu, bet kafiju, tēju un kādu cepumu vai pīrāgu uz galda uzlikt – tas mums jau savlaicīgi budžetā ir ieplānots. Pat Rīgā tā nekur nav.
– Cik bieži “Sarmai” sanāk piedalīties līdzīgos koncertos?
– Septembrī bijām “Ulbrokas pērlē”, kur ansamblis “Sagša” uzaicināja uz piecdesmit gadu jubileju, viņi tagad bija pie mums. Mums ir tradīcija, ka pirms Jāņiem ielīgojam pie viņiem Ulbrokā, bet rudenī atklājam sezonu mūsu mājās. Februārī mūs aicina uz Ādažiem, martā uz Salaspili. Reizēm katru mēnesi ir kāds pasākums. Ja patrāpās kas neplānots, jāskatās, vai naudas pietiek, vai neesam jau pārtērējuši budžetu.
Vēl rudenī ir mūsu kultūras nama sezonas atklāšanas lielais koncerts, kurā piedalās visi kolektīvi, tad novembra sākumā ir mūsu pasākums, reizēm uz Ziemassvētkiem padziedam pensionāru biedrībai vai notiek kāds cits pirmssvētku pasākums. Nezinu, vai šogad rīkos novadu skati – Olainē nav tik daudz vokālo ansambļu, parasti Jelgava mūs uzņem pie sevis.
– Vai esat piedalījušies arī valsts mēroga senioru ansambļu skatēs?
– Tas ir pasākums, uz kuru daudzi neuzdrošinās iet, jo tur ir vajadzīgs zināms līmenis, un senioriem to ir grūti panākt. Bet mēs pagājušajā gadā piedalījāmies un palikām, liekas, desmitajā vietā.
– Pēdējo Dziesmu svētku vokālo ansambļu norisēs piedalījāties?
– Pašos svētkos ne, mūs īsti neviens nav aicinājis, turklāt man šajā laikā sanāk daudz darba ar saviem koriem. Ja būtu iespēja, varbūt arī piedalītos, bet rīkotāji parasti izvēlas valsts konkursa finālistus. Pa ielām skraidīt mums, senioriem, arī ir diezgan grūti – koncerti Vecrīgā ir ik pēc divdesmit minūtēm citā vietā. Man ir arī dāmas, kurām ir problēmas ar ceļiem, ar gūžām. Lielākā daļa agrāk ir dziedājušas korī, visas ir ar dziedāšanas pieredzi. Tomēr visu laiku nākas cīnīties, lai sastāvs būtu vismaz kaut kāds. Nav tā, ka stāv rindā, lai varētu padziedāt ansamblī.

– Cik dziedātāju ansamblī ir tagad? Un vai visas ir senioru vecumā?
– Septiņas, astoņas, tā mēs turamies. Jaunākajai laikam ir septiņdesmit divi vai septiņdesmit trīs. Mums bija viena, kurai nosvinējām deviņdesmito dzimšanas dienu, tagad viņai būs jau deviņdesmit trīs, bet viņa uz mēģinājumiem vairs nenāk. Tās, kuras nāk, ir no septiņdesmit trīs līdz septiņdesmit septiņiem gadiem, bet ir bijušas kundzes, kurām bija pāri astoņdesmit, vienalga nāca un dziedāja. To daudzo gadu garumā, kopš es strādāju, sastāvs ir mainījies minimāli.
Kad sāku, dažām nebija vēl sešdesmit, tagad viņām ir krietni pāri septiņdesmit.
Nākamgad ansamblim būs divdesmit piecu gadu jubileja un man divdesmit darba gadu jubileja ar šo ansambli. Ir man divas kundzes, kuras varbūt nedzied visus divdesmit piecus gadus, bet vismaz divdesmit noteikti. Pirms tam viņas laikam dziedāja arī jauktajā ansamblī – bet tad vīri pazuda…
– “Sarmai” mēģinājumi notiek reizi nedēļā. Vai dziedātājām nav vēlēšanās satikties biežāk?
– Pie tāda atalgojuma diez vai kāds vadītājs būtu ar mieru braukt biežāk nekā reizi nedēļā. Man liekas, atskaitot Rīgu, visur laukos mēģinājumi notiek reizi nedēļā, arī koriem. Cilvēki tagad ir ļoti aizņemti ar visu citu – dārzi, bērni, mazbērni, mazmazbērni, baznīca… Divas manējās vēl arī dejo Eiropas deju senioru kolektīvā “Veldze”, līdz ar to laikus nav viegli sakombinēt.
– Jums ir trīs kori, un vēl jūs pildāt arī koncertmeistares pienākumus. Kā to visu var apvienot?
– Esmu mākslinieciskā vadītāja senioru korim “Vefieši” un jauktajam korim “Salve”, diriģente Neredzīgo biedrības jauktajam korim “Jolanta” un koncertmeistare Natālijas Draudziņas vidusskolas deju kolektīvam un senioru sieviešu korim “Sudrabotā gaisma”. Kā to visu var paspēt? Nu, viss ir tā samenedžēts, ka jāpaspēj. Divi ir seniori kori, tātad repertuārs ir vienāds, neredzīgajiem, protams, ir cita specifika, tas būtu atsevišķs stāsts.
Galvenais, ka trūkst vīru balsu. Laukos situācija ir nedaudz labāka, bet Rīgas koriem ir ļoti švaki – vai nu visi, kas kādreiz dziedāja, ir nomiruši vai arī ir slinki un negrib nākt. Nākamgad “Vefiešiem” būs sešdesmit piecu gadu jubileja, un arī es pati martā svinēšu sešdesmit piekto dzimšanas dienu. Taisīšu lielu koncertu VEF Kultūras pilī, un piedalīsies visi kolektīvi, ar kuriem es strādāju, ieskaitot Jaunolaines “Sarmu”.
– Ja tika daudz darba Rīgā, kāpēc vēl arī senioru vokālais ansamblis un kāpēc Jaunolainē?
– Savulaik es strādāju Olaines 1. vidusskolā par koncertmeistari deju kolektīviem, un tolaik Jaunolainē meklēja ansambļa vadītāju. Braucot no skolas, varēju piebraukt kultūras namā, un beigās sanāca, ka no skolas es aizgāju, bet kultūras namā paliku. Vairāk tas bija cilvēku dēļ. Atalgojums vienmēr bijis knaps, un gadu laikā nekas daudz nav mainījies, bet cilvēciskā sadarbība un ģimeniskā sajūta to atsver.
Patīkami atbraukt pie cilvēkiem, kuri tevi gaida un grib dziedāt.
Kopīgi svinam dzimšanas dienas un vārda dienas, vasarā pie tām, kurām ir dārzs, esam pirms Jāņiem gājuši ielīgot. Gadu gaitā esam ļoti saradušas – kolektīvs maziņš, bet sirsnīgs. Un arī pie mums visi brauc labprāt, jo mēs visus sirsnīgi uzņemam, sagaidām un pavadām. Es ceru, ka tā arī paliks, kad es tur vairs nestrādāšu.

– Kāds ir jūsu viedoklis par nesen notikušo akciju «Kultūra (iz)dzīvo»?
– Tieši tāds arī ir – laikam jāsāk iziet ielās. Man ir “jāizdzīvo” līdz martam, tad būs pensija. Ir ļoti grūti, kad trūkst atbalsta. Olainē tādā ziņā ir vieglāk nekā Rīgā, te pašvaldība atbalsta – šuva jaunus tērpus, nopirka jaunas nošu mapes, iedod naudu transportam. Kā būs nākamgad, nezinu, jo runā, ka naudu stipri griezīs nost. Bet, tā kā mums ir jubileja, ceram uz jauniem tērpiem. Budžeta plānā tas ir ielikts, bet apstiprinās vai ne – redzēsim.
Lai es kaut kur aizbrauktu ar Rīgas senioru kori, man ir jāprasa pensionāriem samest naudu. Neredzīgo koris kādreiz pa visu Padomju Savienību uz koncertiem lidoja ar lidmašīnām. Tagad man nav par ko aizbraukt no Juglas līdz “Ziemeļblāzmai” – busiņš salūzis, šoferis sestdienā negrib braukt, naudas benzīnam nav.
Brīžiem ir sajūta, ka viss virzās uz to, lai amatieru mākslas kustību nolikvidētu.
Skolās interešu izglītības pedagogiem algas vienmēr bijušas zemākas nekā parastajiem skolotājiem – it kā tu būtu mazāk kvalificēts.
Man ir vairāki kolēģi, kas ir aizbraukuši uz ārzemēm, atraduši turīgu dzīvesbiedru un mierīgi dzīvo. Viena, ar kuru dziedājām kopā “Dzintarā” pie Ausmas Derkēvicas, aizprecējās uz Holandi, un reiz viņa man atrakstīja: ja tu būtu šeit, tu būtu zvaigzne. Viņa ar savu mūzikas vidusskolas izglītību spēlē klavieres baznīcas korī, pasniedz kundzītēm klavierspēli un vokālu privātstundās un saņem piecdesmit eiro stundā…
Bet man nekad nav bijusi vilkme dzīvot svešā valstī.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026