“Esmu dzimusi un augusi Rundālē. Mājas atradās aptuveni divsimt metru no Rundāles pils. Nelielajā sarkanajā mājiņā senāk dzīvojuši pils kalpi. Toreiz valdīja stingra kārtība. Nebija atļauts turēt vistas, zosis vai govis, drīkstēja audzēt vienīgi pīles un cūkas.
Pamatskolu pabeidzu Rundāles pilī. Vienā klasē ar mani bija arī aktieris Uldis Dumpis. Atceros viņa mammu Liliju, kura bija mūzikas skolotāja. Pēc mammas lūguma viņa man vairākus gadus mācīja klavierspēli, diezgan labi pratu fragmentus no operetes “Čigānu barons”. Klavieres vēlāk atdevu vecākajam dēlam.
Mana mamma bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, ļoti gudra, stingra un patriotiska sieviete. Kad Latvijā atgriezās atbrīvotāji, vairs nedrīkstēja mācīt par daudziem latviešu rakstniekiem — Edvartu Virzu, Jāni Jaunsudrabiņu un citiem, tāpēc pārkvalificējās par grāmatvedi. Patriotisms mūsu ģimenē bija pašsaprotams. Viņa mani audzināja stingri. Uz ballēm skriet nedrīkstēju, pēc skolas vienmēr bija jābūt mājās.”
Dzīves skola pie vācu saimnieces
“Kad pienāca laiks man turpināt mācības Jelgavā, mamma pieņēma neparastu lēmumu. Viņa mani atdeva kādai vācu kundzei. Mamma mēdza teikt: “Vecāki bērnam nekad nevar iemācīt visu tā, kā cits. Ja svešs cilvēks aizrāda, bērns daudz ātrāk ieklausās.” Saimniece nāca no cienījamas ģimenes Hamburgā. Jaunībā bija iemīlējusies latvietī un viņam sekojusi uz Latviju. Šeit viņš nopirka skaistu mājiņu ar lielu augļu dārzu, bērziem, dīķīti un neskaitāmām ābelēm.
Pie saimnieces bieži viesojās vācu kungi un dāmas. Viņi man iemācīja galda kultūru, pieklājīgas sarunas un uzvedību sabiedrībā.
Drīkstēju pie pieaugušo galda sēdēt tikai pusstundu, šajā laikā iemācījos uzturēt sarunu, klausīties un cienīt citus. Šo dzīves skolu ļoti novērtēju.
Pie viņas iemācījos vācu valodu. Pēc vairāk nekā sešdesmit gadiem aizvien spēju sarunāties par vienkāršām tēmām. No rītiem klausos vācu šlāgerus un koncertus.”
Studijas un ceļš uz Saldu
“Pēc vidusskolas iestājos tirdzniecības institūtā Rīgā, taču drīz vien to slēdza, jo bija filiāle. Satraukta teicu mammai, ka man vairs nav, kur mācīties. Viņa ilgi nedomāja: “Brauksi uz Maskavu un pabeigsi studijas tur.” Mamma uzskatīja, ka izglītība ir ļoti svarīga. Maskavā sākums bija grūts. Krievu valodu gandrīz nepratu, lekcijas filozofijā, ekonomikā un komunisma teorijā šķita sveša pasaule. Pirmo studiju gadu noraudāju.
Kursā biju vienīgā latviete, studiju biedrenes uzņēma sirsnīgi, dalījās ar gardumiem, arī pasniedzēji mani ātri iegaumēja un jokojot teica: “Eta naša ņemka” — mūsu vāciete.
Tas tāpēc, ka labi runāju vāciski. Bieži mācīju kursabiedrenēm vācu vārdus un vienkāršas frāzes, bet viņas palīdzēja man apgūt krievu valodu. No studiju gadiem spilgti atmiņā palicis profesors, kurš reiz visu kursu uzaicināja uz restorānu.
Pēc augstskolas absolvēšanas sāku strādāt Jelgavā, bet drīz saņēmu norīkojumu uz Saldu. Tur meklēja bāzes direktori plašajos patēriņos. Tas bija atbildīgs amats. Uz staciju pienāca preču vagoni, kas laikā bija jāizkrauj. Ja darbs kavējās, uzlika soda naudu. Dažkārt agri no rītiem modināju strādniekus, kuri iepriekšējā vakarā bija iedzēruši un neieradās darbā. Sievas mēdza aizstāvēt: “Viņš taču knapi kājās stāv!” Es atbildēju: “Tad nāciet viņa vietā — vagons jāizkrauj šodien.” Toreiz citādi nevarēja. Darbs mani iemācīja būt stingrai.
Lai viss notiktu godīgi, ieviesu stingru kārtību — ikvienam bija jāraksta iesniegums, norādot, ko un cik daudz vēlas iegādāties. Tikai tad pieņēmu lēmumu, vai pieprasīto daudzumu var piešķirt. Kādu dienu pie manis ienāca rajona pirmais sekretārs. Viņš jautāja: “Vai tad arī man jāraksta iesniegums?” Ne mirkli nevilcinājos. “Protams. Jūs taču esat tāds pats pircējs kā visi pārējie. Pēc tam viņš vairs nenāca — sūtīja šoferi.”
Vīram smags liktenis
“Par savu vīru varētu stāstīt ilgi, bija cilvēks, no kura visvairāk mācījos un kuru līdz pat šai dienai ļoti cienu. Kopā nodzīvojām četrdesmit četrus gadus. Latvijas atbrīvotāji viņu nosūtīja uz Vorkutu, kur sešpadsmit gadu strādāja ogļu raktuvēs. Par piedzīvoto viņš stāstīja maz.
Ieslodzītajiem bieži deva sāļu siļķi, bet ūdeni neļāva dzert. Cilvēki mocījās neizturamās slāpēs. Mira mazuļi, bērni un veci cilvēki.
Reiz ieslodzītie sarunājuši streikot, par to dzīvam latvietim, lietuvietim un igaunim pie ādas piešuva pogu.
Kamēr viņš atradās Vorkutā, vecākus un māsu izsūtīja uz Amūras apgabalu Tālajos Austrumos, savukārt jaunāko brāli Imantu, kuram vēl nebija sešpadsmit gadu, aizveda uz Noriļsku. Tur viņš cieta badu un aukstumu. Mājās atgriezās četrdesmit divu gadu vecumā un drīz pēc tam nomira.
Vīrs studēja medicīnu, taču izsūtījuma dēļ augstskolu nepabeidza. Viņš man iemācīja daudz par ārstniecības augiem un zāļu tējām. Mūsu mājās vienmēr bijušas grāmatas par medicīnu, vēsturi, ģeogrāfiju un mūziku. Vīrs bieži atkārtoja: “Neviena diena nedrīkst paiet, neko jaunu neuzzinot.” Zinu Eiropas un Āfrikas valstu galvaspilsētas, lasu par mūziku un cenšos katru dienu papildināt savas zināšanas. Mūsu mājās savulaik bija vairāk nekā trīsarpus tūkstoši grāmatu. Vīrs visas rūpīgi uzskaitīja kladēs.
Viņš bija gādīgs. Mana draudzene reiz pasmējās: “Aija, tev nav vīrs, bet aukle!” Nekad neļāva man nest smagus iepirkumu maisus. Ēst visbiežāk gatavoja viņš. No rītiem modināja bērnus un uzņēmās daudzus ikdienas darbus. Neesmu liela pavāre, jo blakus bija cilvēks, kurš gatavoja daudz labāk.
Vai zināt, kā mans vīrs ieguva uzvārdu Straujais? Viņa tēva vecvectēvs bija francūzis, kurš pēc 1812. gada kara palicis Latvijā. Viņš esot bijis ļoti ātras dabas — visu darījis veikli un bez kavēšanās, tāpēc nosaukts par Straujo.
Mani dēli
“Vecākais dēls Guntis ir pedagogs. 12 gadus nostrādāja Izglītības un zinātnes ministrijā, vēlāk Jelgavas 4. vidusskolā par direktoru. Darbu vienmēr darīja godprātīgi, un es lepojos ar viņa sasniegto. Guntis izaudzinājis četrus dēlus. Arī viņam nācies piedzīvot ļoti smagu zaudējumu — viens dēls nomira pēc smagas slimības.
Jaunākais dēls Rihards piedzima, kad vīram bija virs 40, bet man virs 30. Mēs dēla izglītībā ieguldījām ļoti daudz. Jau trīs gadu vecumā sāku viņam mācīt krievu valodu, piecos apguva angļu, vēlāk vācu valodu.
Rihards izturēja lielu konkursu un ieguva iespēju mācīties Vācijā, Minsterē. Mēs ļoti lepojāmies ar viņu. Tomēr dzīve ne vienmēr ievirzās tā, kā vecāki cer.
Visvairāk mani sāpina tas, ka Rihards neapmeklē tēva kapu. To man grūti pieņemt, jo vīrs visu dzīvi veltīja ģimenei. Par laimi, vecākais dēls Guntis regulāri atbrauc uz dzimtas kapiem, kur atdusas mana mamma, audžutēvs, abas vecmāmiņas un mans vīrs.”
Cilvēki — mana lielākā bagātība
“No vīra iemācījos nekad neaizmirst cilvēkus, kuri darījuši labu. Visu mūžu man apkārt bijuši sirsnīgi, atsaucīgi un darbu mīloši cilvēki. Domāju, ka tas nav nejauši. Viena no šādiem cilvēkiem ir Dace Zankovska. Viņa beigusi medicīnas skolu un ilgus gadus strādājusi par medicīnas māsu Rīgā. Ikreiz, kad viņa atbrauc no Norvēģijas, atnāk ciemos un atnes kotletes, karbonādes, bļodu rasola vai gardu desertu.
Rokdarbi nekad nav bijuši mana stiprā puse. Kad Rundāles skolā rokdarbu stundās skolotāja jautāja, kurš izslaucīs garos pils gaiteņus, vienmēr pieteicos pirmā, jo labprātāk slaucīju koridorus nekā šuvu. Pogas bieži piešuva vīrs, bet tagad to izdara mana aprūpētāja Zenta.
Man ir lieliskas aprūpētājas. Viena ir bioloģijas skolotāja, agrāk strādājusi Ezerē un Brocēnos. Otra strādājusi par šuvēju un beigusi mākslas vidusskolu Liepājā. Nesen remontēju dzīvokli, palīdzēja Dzidra Daņiļenko — čakla un sirsnīga sieviete. Viņa nokrāsoja griestus, nomazgāja lampas, pārtapsēja krēslu un par darbu prasīja simbolisku samaksu. Vasarā atved salasītās mellenes un uzpūteni.
Es savukārt cenšos dot to, kas ir man. Tā mani audzināja mamma. Viņa teica: “Ja mājā ienāk cilvēks, nekad nelaid viņu prom tukšā. Ja nekā cita nav, uzvāri vismaz tasi tējas.” Ciemos aiznesu mazu cienastu. Tā nav izrādīšanās vai pateicības pirkšana. Tā ir sirsnība.”
