- Uz ārzemēm aizbraucu 1998. gadā. Latvijā atgriezos nedēļā, kad sākās karš Ukrainā. 24. februārī man ir vārda diena, mamma tai rītā piezvanīja, apsveica un sāka raudāt, jo bija sācies karš Ukrainā. Mans lēmums bija tūlītējs – ja sācies karš netālu no Latvijas, es gribu būt dzimtenē, blakus saviem vecākiem un draugiem, te ir arī manas lauku mājas, man jābūt šeit.

Aizgāju uz aģentūru un pateicu, ka vēlos doties uz Latviju. Nebija nekādu sarežģījumu vai pretenziju – nopirku biļeti un ar "airBaltic" lidmašīnu atlidoju uz mājām. Pasaulē joprojām viss ir nestabili, neko nevar paredzēt – nezinām, kas un kā būs.

- Kāpēc deviņdesmitajos gados izvēlējies aizbraukt no Latvijas, vai tas bija ekonomisku iemeslu dēļ?

- Jā, galvenais iemesls bija ekonomisks. Darbs Latvijā man bija, bet alga bija tik niecīga, ka pat ceļa naudai uz darbu, kad braucu no Jaunkalsnavas uz Madonu, un pusdienām nepietika. Bija jādodas prom, lai varētu ko nopelnīt, bet sākumā arī tur maksāja ļoti maz.

- Ar ko tieši nodarbojies ārzemēs – kāda bija tava profesija un darba apstākļi?

- Sākumā, kad aizbraucu uz Angliju, strādāju lauksaimniecībā – siltumnīcās pie frēzijām. Kad ieguvu uzticību, mani uzaicināja strādāt floristikā – ziedu veikalā. Kopumā apmēram 20 gadus mans darbs bija saistīts ar ziediem. Taču pēc tam Nīderlandē izmēģināju arī elektronikas sfēru – darbs bija ar atjaunojamiem telefoniem, konkrēti – strādāju ar lietotu iPhone un citu ierīču tīrīšanu un saiņošanu, tāpat datu dzēšanu. Nevar teikt, ka darbs bija grūts, taču nācās darboties ar ķimikālijām, kas nav patīkami un veselīgi. Bija jāstrādā lielā telpā, komandā, katram savi darba pienākumi. Ne tikai ar telefoniem, bet arī ar planšetēm un citiem elektronikas produktiem. Pēc tam vēl piedalījos mūzikas preču un elektronikas saiņošanā uzņēmumā pie Beļģijas robežas.

- Vai ārzemēs tev bija iespēja ceļot un redzēt pasauli, piedalīties kādos kultūras pasākumos?

- Jā, protams! Gan Gērnsijā, gan vēlāk citur bija iespēja brīvdienās paņemt atvaļinājumu un aizbraukt uz Parīzi, Grieķiju, Londonu – uz mūzikliem, izstādēm, apskatīt pilsētu. Šo iespēju redzēt pasauli ļoti izbaudīju.

Apmēram pusgadu dzīvoju Londonā, biju kompanjone kādai jaunai sievietei. Dzīvoju viņas ģimenē netālu no Griničas, palīdzēju ar mājas darbiem – uzkopu māju, mazgāju traukus, iekārtoju dārzu.

- Kā, atgriežoties pēc daudzu gadu prombūtnes, vērtēji izmaiņas Latvijā?

- Diemžēl pamanīju, ka ekonomiskās pārmaiņas ir pārsvarā uz slikto pusi – daudzas darba vietas bija slēgtas, uzņēmumi likvidēti. Piemēram, Madonā vairs nebija austuves, universālveikals bija pārvērsts, likvidēta tipogrāfija, arī rūpnīca "Darba spars", kombikorma rūpnīca – viss bija kļuvis nabadzīgāks.

- Ko redzi novadā kā ieguvumus, kas tev šķiet vērtīgi?

- Pozitīvi ir tas, ka šobrīd ir sakārtota sporta infrastruktūra Smeceres silā, Madonā tika atjaunots kultūras nams, aktīvi darbojas pašdarbnieki, notiek dažādi pasākumi, kas priecē.

- Kā meklēji darbu pēc atgriešanās Latvijā, ar kādām grūtībām saskāries?

- Darbu meklēju pati, uz nodarbinātības aģentūru negāju. Meklēju sludinājumus internetā, bet bija daudz atteikumu – Latvijā pēc 50 gadu vecuma darba iespējas ir grūti atrast. Tas atšķiras no ārzemju pieredzes, kur tieši vecākus cilvēkus novērtē kā uzticamus un drošus darbiniekus.

- Šobrīd tu Madonā strādā "Rimi" veikalā. Kādi ir tavi darba pienākumi, un kā vērtē darba apstākļus?

- Strādāju mazajā "Rimi", kur cepu maizītes. Man patīk gatavot ēst, un beidzot daru to, kas ļoti tīk. Pienākumi ietver kūku, tortu, maizīšu sagatavošanu, arī siera sagriešanu. Jāstrādā atbildīgi, jo tagad darbu veicam skaitliski mazāk darbinieku. Esmu pamanījusi, ka man patīk palīdzēt cilvēkiem –konsultēt, parādīt, paskaidrot. Tā kā darbinieku ir maz, esmu pieejama klientiem, un cilvēki bieži vēršas pie manis pēc kāda praktiska padoma.

- Kā šobrīd risini dzīvi laukos – vai turpini uzturēt ģimenes īpašumu?

- Dzīvoju Madonā, bet regulāri esmu arī laukos – māja laukos ir mūsu ģimenes vieta, kur varam pulcēties, darboties, atpūsties. Turklāt tas ir drošs patvērums, ja valstī pēkšņi rastos militārs apdraudējums. Laukos darba vienmēr ir daudz – lapu grābšana, stādīšana, ravēšana. Vairāk stādu puķes, lai ir skaisti, bet audzēju arī dažus gurķu stādus, lai tiek kādai draudzenei un pašai.

- Kur īsti esi dzimusi, un kādi bija tavi bērnības gadi?

- Esmu dzimusi Valkā, jo tā bija mammas un tēta pirmā darba vieta mežsaimniecībā. Kad biju vēl pavisam maza, pārcēlāmies uz Rankas meža skolu, pēc tam uz Varakļāniem, kur vecāki strādāja mežniecībā, tad atkal uz Ranku, kur dzīvojām Rankas pilī. Vēlāk, kad man bija jāsāk mācīties astotajā klasē, pārcēlāmies uz Jaunkalsnavu.

- Kā veidojās tavs izglītības ceļš?

- Pirmās trīs klases mācījos Salmenes pamatskolā aiz Varakļāniem, tad Rankas pamatskolā. Astotā klase Jaunkalsnavā, pēc tam vidusskolas gadi pagāja Pļaviņu vidusskolā, jo tā bija tuvāk Jaunkalsnavai. Vēlāk par ainavu projektētāju studēju Bulduru tehnikumā. Pēc tehnikuma beigšanas sadalē tiku nosūtīta darbā uz Botānisko dārzu, bet nevarēju atrast dzīvesvietu Rīgā – nebija ne kopmītņu, ne cita varianta dzīvošanai. Iestājos augstskolā Jelgavā, bet studiju programma mani īsti neieinteresēja.

Tad atbraucu uz Madonu, izgāju veikalniekiem domātu skolu, sāku strādāt elektropreču veikalā. Esmu strādājusi arī komjaunatnes komitejā un tipogrāfijā – montāžas cehā palīdzēju sagatavot un ievietot maketos fotogrāfijas, strādāju ar tekstiem un attēliem. Tāpat pēc pasūtījuma veidoju etiķetes. Tur nostrādāju kādus piecus gadus.

- Jaunībā arī daudz ceļoji, kāpi kalnos.

- Jā, esmu daudz ceļojusi – sākumā piedalījos kalnu pārgājienos Kaukāzā, vēlāk biju Pamirā, pie Baikāla, Karakuma tuksnesī, arī Kamčatkā. Pabiju alās, Ukrainas Karpatos, un uz šiem objektiem devos dažādu grupu sastāvā. Iesāku mācīties par kalnu tūrisma instruktori, bet nenoliku eksāmenus un sapratu, ka vairāk patīk būt dalībniecei grupā, nevis tās vadītājai. Vēl varu teikt – ja agrāk patika grūtāki piedzīvojumu ceļojumi, tad tagad vairāk priecājos par atpūtas ceļojumiem – apskatīt kultūrvietas, mierīgi atpūsties.

- Kur vēl vēlētos aizbraukt, ko redzēt?

- Protams, gribētu paceļot, satikt draugus ārzemēs, varbūt kādreiz apmeklēt Franciju – Normandiju, Angliju, kur dzīvo pazīstami cilvēki.

Finanšu iespējas pašlaik gan ir ierobežotas – alga ir minimāla, knapi pietiek izdzīvošanai un nepieciešamo rēķinu segšanai. Ceļošanu šobrīd ierobežo materiālie apstākļi, bet, ja būtu iespējas, labprāt brauktu ciemos pie draugiem, kas mani jau gaida.

- Vai vari salīdzināt cilvēku attieksmi Latvijā un ārzemēs – kādas ir galvenās atšķirības?

- Latvijā cilvēki maz smaida, izskatās daudz bēdīgāki, norūpējušies un noguruši, īpaši to redzu veikalā, kur ienākušie bieži domā, kā izdzīvot, kā nopirkt nepieciešamo.

- Kā tev pašai ar pensijas iespējām?

- Latvijā man būs minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze, bet ir cerība, ka no Lielbritānijas un Nīderlandes par tur nostrādātajiem gadiem tiks aprēķināta labāka pensija. Tad arī varēšu ko vairāk atļauties.

- Kā Latvijā aizpildi savu brīvo laiku?

- Man tāpat kā visiem mūsu dzimtā allaž ir ko darīt. Vecāmamma savulaik auda, mamma auda un šuva, bija beigusi vairākus šūšanas kursus, tētis nodarbojās ar fotografēšanu, Rankas vidusskolā mācīja fotografēšanu skolēniem. Viņš arī gatavoja rotas un kopa bites.

Man rudeņos ļoti patīk sēņot. Atmiņā palikusi reize, kad sēņojot ar naža galu pieskāros kādam metāla priekšmetam – izrādījās, ka tā ir mīna. Ziņoju attiecīgajam dienestam, un sapieri aizveda to prom.

Galvenais jau ir tas, ka visu dzīvi ir bijusi liela dažādība – daudz pārmaiņu, daudz skaistā, daudz vērtīgas un aizraujošas pieredzes.