2023. gadā konkursa “Sējējs” apbalvošanas ceremonijā viņš no Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča saņēma prestižo balvu “Par mūža ieguldījumu lauksaimniecībā”. Sarunā Jānis Bērziņš atskatās uz savu darba gaitu gājumu, Latvijas dārzkopības attīstību un Mārupes gurķu ceļu līdz pircējiem. Viņš allaž izcēlies ar savu pieticību un nekad nav centies izcelt savus panākumus. Jānis Bērziņš vislabāk jūtas, ja citi viņu uzskata vienkārši par lauksaimnieku.
Apbrīnojama ir arī viņa atmiņa – sirmais kungs joprojām precīzi atceras uzņēmumu nosaukumus, gadskaitļus un notikumus, kas risinājušies pirms vairāk nekā pusgadsimta. Klausoties viņa stāstījumā, kļūst skaidrs, ka Bērziņa kungam stāstāmā pietiktu ne tikai vienai intervijai, bet arī krietni apjomīgākam vēstījumam un pat grāmatai par Latvijas dārzeņkopības vēsturi.
– Mārupē gurķus audzē jau sen, bet laika gaitā šo darbu veikušas firmas ar dažādiem nosaukumiem. Kāds uzņēmums nodarbojas ar Mārupes gurķu audzēšanu šobrīd?
– Gurķu audzēšanas uzņēmuma nosaukumi mainījās tik bieži, ka pat man pašam reizēm ir grūti atcerēties precīzu secību. Vispirms bija kopsaimniecība “Mārupe”, pēc tam agrofirma “Mārupe”, bet tad nāca privatizācija, notika dažādas reorganizācijas un pārmaiņas. Tie bija juku laiki. 2004. gadā notika uzņēmuma nosaukuma maiņa uz SIA “Sabiedrība Mārupe”, bet šī perioda beigās, 2008. gadā, tika izveidots meitasuzņēmums SIA “Mārupes siltumnīcas”, kas ar gurķu audzēšanu nodarbojas joprojām.
– Kur jūs esat dzimis? Vai kopš bērnības dzīvojāt Mārupē, vai arī dzīves ceļš jūs turp aizveda vēlāk?
– Es nāku no dziļiem laukiem Valkas pusē. Esmu dzimis Kārķu pagastā, kas atrodas starp Valku un Rūjienu. Tur arī pagāja mana bērnība. Arī sākotnējo izglītību ieguvu turpat Kārķos, vietējā septiņgadīgajā skolā.
– Kāda bija dzīve laukos tolaik?
– Esmu pēckara bērns, tāpēc piedzīvoju visu, kas tajos laikos notika. Redzēju, kā cilvēki dzīvoja pēc kara, kad vēl pastāvēja naturālās saimniecības un ģimeni vajadzēja nodrošināt ar pašu izaudzēto. Pēc tam ar varu uzspieda kolhozus, kuros reāli neko nevarēja nopelnīt, un visu nepieciešamo iztiku deva piemājas saimniecība. Taču to stingri kontrolēja – divreiz gadā nāca skaitīt, cik gotiņu ganās pļavā, cik cūku ir aizgaldā. Taču ar to visu bija jāiztiek.
– Kad sākāt interesēties par dārzkopību?
– Tēvs ļoti mīlēja nodarboties ar augļu koku potēšanu, un arī man tas iepatikās. Aptuveni piecus kilometrus no mūsu mājām atradās augļu koku audzētava, un interese par dārzkopību radās tieši tajā laikā. Tāpēc, kad pabeidzu septīto klasi, iesniedzu dokumentus tālākām mācībām Bulduru Dārzkopības tehnikumā, taču uz iestājeksāmeniem neaizbraucu. Dzīves apstākļi mājās bija tādi, ka nevarēju to atļauties – nebija ne naudas, ne iespēju. Sapratu, ka man jāpaliek mājās un jāpalīdz vecākiem, nevis jādodas mācīties. Tā piecpadsmit gadu vecumā faktiski sāku strādāt kolhozā jeb, pareizāk sakot, padomju saimniecībā “Kārķi”, kas tika izveidota pirmās reģionālās reformas laikā, sešdesmito gadu sākumā, apvienojot trīs iepriekš pastāvējušos kolhozus.
– Kādi bija jūsu pienākumi?
– Vasarā, cik vien varēju, strādāju augļu dārzā. Pārējā laikā darīju visus iespējamos lauku darbus – vedu uz fermām lopbarību, pievedu traktoriem degvielu, jo tolaik notika plaša meliorācija. Kādi tik darbi nebija!
– Cik ilgi tur nostrādājāt?
– Divus gadus. Pēc ikdienas pienākumiem kolhozā vakaros vēl bija dažādi darbi mājās, bet 1962. gadā iestājos Bulduros un sāku mācīties dārzkopību.
– Kad pabeidzāt Bulduru dārzkopības vidusskolu, kurp tālāk aizveda jūsu darba gaitas?
– Daudzi to nemaz nezina, bet vietā, kur tagad plešas liels privātmāju rajons – no Babītes stacijas Bolderājas virzienā –, savulaik atradās neliels kolhozs “Spilve”. Tas bija mazākais Latvijā, bet vienlaikus viens no bagātākajiem un uzņēmīgākajiem.
Tagad šis uzņēmums pieder SIA “Orkla Latvija” un ir pazīstams kā “Spilva”.
Kolhozā “Spilve” sāku strādāt 1967. gadā. Ja atmiņa neviļ, 1968. gadā man bija iespēja piedalīties saimniecības valdes sēdē un balsot par to, ka kolhozs būvēs konservu cehu. Saņemot akceptu, kolhozs to arī paveica, turklāt par saviem līdzekļiem, neņemot kredītus, un tajos laikos tas bija kaut kas neparasts.
– Kādi bija populārākie produkti, ko tajā laikā ražoja “Spilvē”?
– Skābēti kāposti, marinēti gurķi. Toreiz “Spilvē” vēl nebija tik liela apjoma ražošana kā vēlāk, taču tur strādāja ļoti uzņēmīgi cilvēki. Īpaši atceros sagādnieku – pēc tautības armēni. Kad burkām vajadzēja sagādāt metāla vāciņus, viņš aizbrauca komandējumā uz Padomju Savienības iekšieni. Pēc mēneša atgriezās un paziņoja, ka viss esot sakārtots.
Jāņem vērā, ka pārtikas skārdu ražoja Urālos, gumijas blīves vāciņiem – citā vietā, bet iekārtas, kas vajadzīgas šo vāciņu izgatavošanai, vēl citur. Sagādnieks bija visu sarunājis un paziņoja: “Mums jau nāk vagoni ar skārdu, mēs tos vāciņus ražosim paši!” Tobrīd konservu cehs vēl nebija pabeigts, taču jau atradās zem jumta. Metāla vāciņi burkām padomju laikā bija liels deficīts, bet sagādnieks domāja plaši – viņš nesāka meklēt, kur varētu dabūt vāciņus, bet nosprieda, ka mēs tos varam izgatavot paši, un dažu mēnešu laikā problēma tika atrisināta.
– Ko jūs pats tajā laikā darījāt “Spilvē”?
– Es strādāju plēves siltumnīcās.
– Cik ilgi?
– Kolhozs “Spilve” beidza pastāvēt 1971. gada 31. decembrī, kad to pievienoja Bulduru sovhoztehnikumam. Mans darbs tajās pašās siltumnīcās palika, tikai darbavieta jau skaitījās Bulduru sovhoztehnikums. Tur nostrādāju līdz 1975. gadam.
– Un pēc tam?
– 1976. gadā Bulduru sovhoztehnikumā notika reorganizācija un izveidoja dārzeņkopības iecirkni, kura pārziņā bija vairāk nekā divi simti hektāru burkānu, piecdesmit hektāru kāpostu un četrās vai piecās vietās izvietotas siltumnīcas. Tiku iecelts par iecirkņa priekšnieku un visas šīs saimniecības vadītāju. Man bija jāatbild par visu saimniecību, arī par valsts plāna izpildi.
– Kā sekmējās šis darbs? Cik ilgi bijāt iecirkņa priekšnieks?
– Nereti nācās risināt ļoti interesantus uzdevumus. Reiz direktors mani izsauca un teica: “Mums ir lielas burkānu platības. Ir Vācijā ražoti burkānu kombaini, bet tie nestrādā. Tavs uzdevums – panākt, lai tie atkal darbojas.” Pamazām sākām šķetināt šo problēmu. Runa nebija tikai par kombainiem – vajadzēja atrisināt arī daudzus citus tehniskus jautājumus. Galu galā panācām to, ka ar trim kombainiem novācām piecdesmit hektārus burkānu lauku.
– Par to droši vien varētu uzrakstīt veselu grāmatu, bet kā nonācāt līdz Mārupes gurķiem?
– Tas notika pavisam vienkārši. 1979.–1980. gada ziemā saņēmu uzaicinājumu pāriet darbā uz Lauksaimniecības ministriju. 1980. gada martā mani pārcēla uz Lauksaimniecības ministrijas Zemkopības pārvaldes Dārzeņu daļu par galveno agronomu. Tur nostrādāju nepilnus desmit gadus – līdz 1989. gada oktobrim. Tad jau sākās pārmaiņu gadi, un man radās iespēja pāriet uz “Mārupi”. Tajā laikā “Mārupe” bija viena no lielākajām siltumnīcu saimniecībām Latvijā – tās platība sasniedza sešus hektārus. Pēkšņi nomira siltumnīcu vadītājs, un saimniecība izsludināja konkursu uz šo amatu. Pieteicos konkursā un drīz sāku strādāt.
– Kad vispār sāka parādīties Mārupes gurķi? Agrāk mēdza teikt, ka līdz ar Mārupes gurķu ienākšanu veikalos sākas pavasaris!
– Katru gadu, kad nosvinējām Jaungadu un atgriezāmies darbā, visi sāka gaidīt pavasari un pirmos Mārupes gurķus. Tiem ir sena vēsture. Ja pareizi atceros, pirmās siltumnīcas uzbūvēja 1979. gadā. Kad 1989. gadā sāku tur strādāt, to platība sasniedza sešus hektārus, uzbūvēts bija arī septītais, tikai vēl ne pilnībā pabeigts.
Gurķus tolaik audzēja ļoti lielās platībās. Taču deviņdesmito gadu sākumā viss mainījās – sākās tā sauktais nežēlīgais kapitālisms. Parādījās konkurence, tirgus kļuva brīvs, un bija jādomā, kā izdzīvot. Tas bija ļoti interesants laiks. Ātri sapratu vienu – ja gribi tirgū noturēties, produkts ir jāreklamē. Mēģinājām visādi atrast savu ceļu. Piemēram, izveidojām reklāmas rullīti un rādījām to televīzijā. Tas bija viens no pirmajiem soļiem.
Man palīdzēja arī kontakti, kas bija izveidojušies laikā, kad strādāju ministrijā.
Pirmos desmit gadus katru pavasari, kad ienācās pirmie gurķi (parasti tas bija marta otrajā pusē), aicināju ministrus uz pirmā gurķa degustāciju. Protams, kopā ar ministriem ieradās arī vesela svīta žurnālistu. Tādā veidā mēs ieguvām publicitāti, bet sabiedrībā iesakņojās nosaukums “Mārupes gurķis”.
Patiesībā tas nebija nekas jauns – gurķus Mārupē audzēja jau desmit gadus. Taču mums bija vajadzīga reklāma, lai veiksmīgi ienāktu tirgū.
– Noteikti svarīga loma bija arī tehnoloģijām?
– Tas bija vēl viens ļoti aktuāls jautājums. Ar vecajām metodēm vairs nevarēja strādāt, bija vajadzīgas jaunas. Taču moderno risinājumu ieviešanai nepietika ne naudas, ne iespēju, jo šādi jaunievedumi prasīja lielus ieguldījumus. Tomēr deviņdesmitajos gados arī daudzi ārvalstu uzņēmumi meklēja sadarbības un investīciju iespējas neatkarību atguvušajās Baltijas valstīs. Viens no mūsu uzticamākajiem partneriem bija Somijas uzņēmums “Kemira”, kas ražoja minerālmēslus. Kad firmas pārstāvji pirmo reizi atbrauca pie mums, viņi stāstīja par savu produkciju. Es viņiem atbildēju: “Zinu, ka jūsu minerālmēsli ir labi, bet man nav naudas. Mūsu siltumnīcas ir lielas, vajadzības arī. Ja jūs man uz godavārda atsūtīsiet desmit tonnas, es jums samaksāšu, kad sāksim pārdot produkciju.”
Iemesls šādai rīcībai bija vienkāršs – tie minerālmēsli, ko saņēmām no Krievijas, bija nekvalitatīvi. Somijas firma piekrita. Pavasarī pienāca krava, un mēs izpildījām savas vienošanās saistības, jo, tiklīdz sākām pārdot produkciju, par saņemto preci norēķinājāmies. Tā sākās ilgstoša sadarbība.
Vēlāk atradām arī citus partnerus, no kuriem ieguvām jaunu šķirņu sēklas, un pamazām mainījām audzēšanas tehnoloģijas. Nereti tikām aicināti iepazīt pieredzi ārzemēs, un es organizēju braucienus mūsu speciālistiem. Partneri bieži sedza uzturēšanās izdevumus, bet mans noteikums bija viens – jābrauc cilvēkiem, kuri ikdienā strādā šajā nozarē. Pie pirmās iespējas aizsūtījām arī kādu strādnieku, lai viņš savām acīm redz, ka Somijā vai Holandē strādā tādi paši ļaudis kā mēs, tikai ar modernākām tehnoloģijām. Un šāda pieeja deva rezultātu.
– Cik ilgi nostrādājāt “Mārupē”, un kā varētu raksturot šo laika posmu?
– Tas bija sarežģīts periods. Lai izdzīvotu, bija jārisina ļoti daudz problēmu, kuras radīja enerģētikas krīze, augošās izmaksas un vēl virkne citu jautājumu. “Mārupē” kopumā pavadīju divdesmit četrus gadus – līdz 2013. gadam. Mēs jau vairs nebijām jauni, lielākā daļa komandas bija bijušie “buldurieši”. Pamazām nāca klāt jaunie speciālisti – gan no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, gan Bulduriem, un es pamazām atjaunoju komandu.
– Daudzus gadus esat veltījis gurķu audzēšanai “Mārupē”. Kas tur notiek šobrīd, un cik lielā mērā vēl uzturat saikni ar tagadējo uzņēmumu “Mārupes siltumnīcas”?
– Tagad mana saistība ir tikai nosacīta. Patlaban “Mārupes siltumnīcas” vada Maruta Kravale, kura ir izaugusi no Bulduru praktikantes 1993. gadā līdz uzņēmuma priekšniecei šobrīd. Katram jaunajam vadītājam ir savs rokraksts un sava kārtība. Ja kādreiz vajadzīgs padoms, es to neliedzu, taču ikdienas darbā vairs neiesaistos. Turklāt pa šo laiku tehnoloģijas ir ļoti mainījušās. Toreiz tās tikai sāka ienākt, bet tagad “Mārupes siltumnīcās” jau ir modernas jaunākās paaudzes siltumnīcas.
Atšķirības ir acīm redzamas – piemēram, agrāk tās būvēja četrus piecus metrus augstas, kas jau skaitījās daudz, bet tagad, lai varētu uzstādīt visas nepieciešamās tehnoloģiskās iekārtas, papildu apgaismojumu, ventilācijas sistēmas un pārējo aprīkojumu, siltumnīcu augstums sasniedz sešus septiņus metrus. Visi procesi ir automatizēti, tos vada datori. Gurķus audzē visu gadu, izmantojot papildu apgaismojumu un citas mūsdienīgas tehnoloģijas.
– Vai pats, ieejot veikalā, joprojām pērkat Mārupes gurķus?
– Es aizvien skaitos konsultants SIA “Mārupes siltumnīcas”, tādā kā izdienas pensijā. Tā kā joprojām skaitos uzņēmuma cilvēks, reizi nedēļā varu iegādāties gurķus turpat uzņēmumā. Tirdzniecība uz vietas nenotiek, taču darbiniekiem produkciju pārdod.
– Kā, jūsuprāt, gadu gaitā ir mainījušies gurķi? Daudzi teic, kapirms desmit vai divdesmit gadiem tie bija garšīgāki, īsti pavasara vēstneši. Tagad nereti gurķis jau pēc pāris dienām kļūst ūdeņains. Pats minējāt, ka tagad tos audzē visu gadu, laikam tāpēc nav nekāds brīnums!
– Tas nenozīmē, ka gurķi ir kļuvuši sliktāki. Vienkārši audzēšanas apstākļi tagad ir citādāki. Mūsdienu tehnoloģijas nodrošina gandrīz ideālus apstākļus, taču ļoti svarīgi ir, kas ar produkciju notiek pēc novākšanas. Agrāk ceļš no siltumnīcas līdz pircējam bija daudz īsāks. Tagad produkcija nonāk noliktavās, kur temperatūra bieži ir pārāk zema. Gurķus nedrīkst uzglabāt vietā, kur gaisa temperatūra nesasniedz +15 grādus, bet praksē diemžēl tā bieži notiek. Kad gurķus pēc tam iznes no aukstās telpas, tie nosvīst un noraso. Tas nozīmē, ka dārzeņi tiek glabāti nepareizā temperatūrā, līdz ar to tiem pazūd gan garša, gan smarža. Gurķis ir dzīvs produkts – ja to tur nepiemērotos apstākļos, tas faktiski nomirst, un tad arī vidus kļūst ūdeņains.
– Ko labu pats šobrīd darāt?
– Tagad esmu uzņēmies citus pienākumus. Paralēli darbam “Mārupē” 2002. gadā tika nodibināta biedrība “Latvijas Dārznieks”. Sākumā to vadīja citi cilvēki, es vienkārši iesaistījos tās darbībā. Pēc dažiem gadiem biedrības dibinātājs aizgāja mūžībā, un kopš 2005. gada biedrību vadu es. Vēlāk neviens īpaši negribēja uzņemties šo sabiedrisko darbu, tāpēc turpināju to darīt. Sākotnēji biedrībā bija arī puķkopji, bet tagad apvienojam tikai dārzeņu audzētājus – gan lauku dārzeņkopjus, gan siltumnīcu saimniecības. Cenšos palīdzēt ar savu pieredzi un padomu, kur tas nepieciešams.
Piedalāmies arī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes darbā, kur kopīgi risinām dažādas nozares problēmas. Tāpat mums ir produktīva sadarbība ar Zemkopības ministriju. Jaunākos normatīvo aktu projektus ministrija bieži nodod mums izvērtēšanai, un, cik iespējams, mūsu ieteikumi tiek ņemti vērā. Organizējam arī dārzkopju konferences un citus nozares pasākumus.
– Jūs esat saņēmis vairākus nozīmīgus apbalvojumus.
– Tas ir īpašs stāsts. Man šķiet, ka patlaban mūsu sabiedrībā reizēm valda pārāk radikāla, pat slimīga attieksme – ja cilvēks padomju laikā kaut ko ir paveicis, sasniedzis vai bijis partijā, tad uzreiz tiek vērtēts tikai caur šo prizmu un uzskatīts par komunistu. Taču tie bija citi laiki, nevajadzēja kautrēties. Diemžēl latvieši, atšķirībā no lietuviešiem, bija pārāk neuzņēmīgi. Lietuvieši daudz aktīvāk stājās partijā, ņēma varu savās rokās un tādējādi nosargāja daudz vairāk tautas vērtību. Tāpēc, manuprāt, svarīgāk ir skatīties nevis uz nosaukumiem vai amatiem, bet uz padarītajiem darbiem.
Pirmo apbalvojumu es saņēmu 1975. gadā. Tas bija ordenis “Goda zīme”, ko piešķīra par sasniegumiem ražošanā, nevis par politisko piederību. Es to saņēmu par savu darbu, un ar to arī viss ir pateikts. Tajos laikos jaunos speciālistus virzīja atbildīgos amatos. Protams, tā bija padomju sistēma, taču mēs bijām pietiekami gudri, lai saprastu, kas notiek apkārt. Es jau piecpadsmit gadu vecumā zināju par Molotova-Ribentropa paktu, jo vecāki man par to bija stāstījuši. Tikai skaļi par to runāt nedrīkstēja. Neatkarīgajā Latvijā 1998. gadā saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni. Esmu saņēmis arī agronomu biedrības apbalvojumu “Zelta vārpa”.
– Kādi ir jūsu turpmākie plāni?
– Godīgi sakot, man rit astoņdesmit pirmais dzīves gads. Ko gan šādā vecumā daudz plānot? Gribas vienkārši skaisti nodzīvot vecumdienas, būt darbīgam, cienīt līdzcilvēkus un censties ar visiem atrast kopīgu valodu. Laikam dieviņš man ir palīdzējis, jo dzīvē vienmēr apkārt bijuši labi cilvēki. Starp citu, septīto klasi pabeidzu kā teicamnieks, bet Bulduru dārzkopības vidusskolu – ar sarkano diplomu. Diezgan agri sapratu, ka nav iespējams paspēt visur un iemācīties pilnīgi visu. Taču, ja kaut ko dari, tad labāk paveic vienu uzdevumu, toties kārtīgi.
– Paldies par jauko un pozitīvo sarunu! Lai jums netrūkst spēka aktīvi darboties arī turpmāk!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
