Par zirņeniekiem kļuva, kad šeit dzīvot pārcēlās abu vecāki. Edītei un Ivaram ir divas meitas un divi dēli. Edīte norāda, ka Zusmaņu saime vēl augs, jo dēli Uģis un Gatis pagaidām esot kūtri mazbērnu gādāšanā. Vecākie bērni abām meitām Zaigai un Lāsmai pasaulē nāca tikai ar trīs dienu starpību, tādēļ gandrīz kā dvīņi, – Ance un Matīss šogad pabeidza 10. klasi, Lita – 3. un Raitis – 1. klasi. Gatis dzīvo Anglijā, bet pārējie bērni apmetušies turpat – Zirņos.

Skrien paši un arī mazbērni

Redakcijas redzeslokā aktīvais pāris atkal nonāca, kad abi kāpa uz 1. vietas pjedestāla Saldus novada senioru sporta spēlēs. Edīte stāsta: “Senioru kopas “Kamolītis” vadītāja Solveiga Kaudze jau pagājušogad mūs uzrunāja, lai piedalāmies Saldus novada senioru sporta spēlēs. Es toreiz senioros vēl nekvalificējos, tādēļ atteicu. Šogad nebija iemesla piedāvājumu noraidīt – abi piekritām un ar labiem panākumiem arī startējām. Lielāks sportists jau ir Ivars, ne es. Viņš arī skrien,” stāsta Edīte.

Ivars kautrīgi piebilst, ka vēl jātrenējas. Pavasarī Rozentāla skrējienā, lai izvairītos no biezputras vārīšanas, viņš kopā ar mazmeitu pieteicās piecu kilometru distancei. Savā vecuma grupā no 24 dalībniekiem viņš ieņēma 14. vietu. Ivars stāsta, ka skrējienā nākamgad vēlas pieteikties arī otra mazmeita, tādēļ ziemā jātrenējas, lai rezultātu uzlabotu.

Pabarot 1600 cilvēkus

Kopš tiek rīkoti Rozentāla skriešanas svētki, Zusmaņu ģimene piedalījusies katras spēka putras vārīšanā. Šopavasar bija jāpaēdina 1600 cilvēki.

Edīte bija klāt arī brīdī, kad Zirņos dzima ideja par kulināro tūrismu.

“2013. gada 100. dienā sākām publiski sēt zirņus, piedalījāmies akcijā “Satiec savu meistaru!”. 2019. gadā aizbraucām uz Vāciju, latviešu ciemu Bērzainē. No turienes kopā ar toreizējo pagasta pārvaldes vadītāju Valdi Gūtmani pārvedām ideju, ka Zirņos vajag kulinārijas un rokdarbu pulciņu. Drīz pēc tam arī Saldus Tūrisma informācijas, kultūras un sporta centrs uzrunāja, lai zirņu ēdienus piedāvājam tūristiem. Pirmās grupas sākām uzņemt 2020. gadā.”

Ko tik nevar pagatavot no zirņiem un pupām!

Sākumā viesiem tika piedāvātas zirņu kotletes. Ar tām vien nepietika, tādēļ saimniece sāka meklēt, ko vēl pagatavot no šiem pākšaugiem: “Atradu 2013. gada “Praktisko Latvieti”, kurā kāda saimniece bija dalījusies ar cūku pupu receptēm. Tur aizguvu ideju par saldo žagariņu gatavošanu no izvārītiem un samaltiem pelēkajiem zirņiem. Pirmie sanāca cieti. Recepti uzlaboju: pieliku cepamo pulveri un skābo krējumu, sapratu arī, ka jānotrāpa īstais miltu apjoms, lai nav par daudz. Sanāca! Uz Jāņiem šai mīklai uztaisīju sāļo versiju – pieliku sieru un sanāca vēl viens ēdiens.

Pavasarī suitiem ir pasākums, kurā tiekas kulināri. No turienes atvedām plātsmaizes ideju – tā radās rausis, kas top no pelēkajiem zirņiem, ievārījuma un drupačām.

Tagad piedāvājumā ir zirņu trifeles, pildītās pankūkas, rudzu miltu virteņi. Izdomāju arī zirņu frikadeļu zupu. Kad apkārtējie izdzird, ka būs jāvirpina frikadeles, laižas, ko kājas nes, jo tās ir zirņa lielumā, velšana iet ļoti lēni.”

Pirmās grupas uz piedāvājumu esot skatījušās neticīgi – ko gan varot pagatavot no zirņiem? Kļūdījās! Nesen uz meistarklasi radošajā namā Zirņi bija influenceri no “Četri ceļo gardi”. Arī viņus izdevies pārsteigt.

Pirmajā gadā ceļotājus uzņēma gandrīz katras nedēļas beigās. Sadarbībā ar tūrfirmām uz Zirņiem brauca ar lielajiem autobusiem. Lielākajā grupā, kuru ēdināja, bija 56 cilvēki. Edītei patīk mazākas kompānijas, kurās cits citu pazīst. Ceļotāji pēdējā laikā gan braucot mazāk nekā iepriekš. Iespējams, tas tādēļ, ka pieaugušas pakalpojuma izmaksas.

Lai taptu zirņu ēdieni, izveidojusies laba sadarbība ar vietējo bioloģisko zemnieku saimniecību “Bebri”, kurā izaudzē pelēkos zirņus. Ja raža nav bijusi laba, – izejvielas pērkot arī no citiem zemniekiem tuvākajā apkārtnē.

Bez jauninājumiem nevar

Edīte neko nesver, jaunas receptes mēģina, kamēr sanāk. Tādēļ uz jautājumu, cik ilgs laiks paiet, līdz izdomā jaunu recepti, nav iespējams atbildēt.

Toties Ivars virtuves darbos ienes inovācijas. Viņš gudro, kā roku darbu aizstāt ar kādu paštaisītu ierīci, lai darbi uz priekšu ietu ātrāk.

“No sklandraušu mīklas taisām mazas uzkodas. Lai katrai smalkmaizītei ar rokām nebūtu jāritina maliņa, Ivars izdomāja štampglāzīti – izspiež aplīti, apgriež glāzīti otrādi un uzloka maliņas,” stāsta Edīte.

Ivars atzīst, ka patiesībā labprāt sievai braucot līdzi uz pasākumiem, palīdzot celt, nest, maisīt, uzlikt, novākt. Viņš ir arī sievas personīgais šoferis.

Kulinārijas pulciņš vairākus gadus piedalījies Mājas kafejnīcu dienās un Garšu festivālā. Patika, bet Edīte uzskata, ka jāizdomā kaut kas jauns, lai piedalītos atkal.

Gadu no gada zirņenieki ēdina Ezera modināšanas svētku dalībniekus Brocēnos. Daži pat atzīstas: vienreiz gadā gatavi celties piecos rītā, lai brokastīs baudītu mūsu ceptās pankūkas.

Kur gūt iedvesmu jaunam darba cēlienam? Reizi gadā pirms aktīvās sezonas kulinārijas un rokdarbu pulciņa dalībnieki brauc pieredzes apmaiņā. Parasti sameklējot interesantu meistarklasi un aplūkojot neredzētus apskates objektus. Spilgtā atmiņā viens no iepriekšējiem braucieniem ar nakšņošanu Ķoņu dzirnavās un neierastu vakariņošanas vietu – uz plosta.

Ēdamie pagasti

Ko abi darīja, pirms ceļotājiem piedāvāja zirņu ēdienus? Spēlēja teātri, un to dara joprojām. Lai izvēdinātu galvu, reizi gadā aizbrauc tālākā ceļojumā. Augustā viņiem esot kāzu jubileja, tad kaut kur došoties. Šīgada galamērķis – Vācija. Līdzi braucot arī bērni ar ģimenēm – kurš kurā reizē varot tikt.

Ja brīvs, abi braucot makšķerēt. Pēdējā laikā gan nav sanācis atrast laiku, taču, ja tomēr kāds gadās, aizskrienot līdz Ventai vai Ciecerei. “Cik skaisti laivā, kad lec saule un no ūdens lēnām ceļas migla,” ainu uzbur Edīte. Pāris labprāt apmeklē arī teātra izrādes.

Ar siltām atmiņām Zusmaņi atceras laikus, kad saietus rīkoja ēdamie pagasti. Tos parasti organizēja, kad bija savākts siens. Pēdējos gados bijuši mēģinājumi Ēdamo pagastu saietu atdzīvināt, taču tas tā arī nav izdevies. Saietos piedalījās Zirņu un Pampāļu pagasts, Tukuma novada Tume, Jēkabpils novada Kūkas un Bauskas novada Bārbele un Gailīši. Abi spriež, ka pasākums panīcis, jo, iespējams, citiem pagastiem pietrūkstot politiskās gribas to saglabāt.