Šobrīd Ukraiņi notur fronti un dažās vietās pat spēj novirzīt okupantu karaspēku atpakaļ, neskatoties uz krievu karaspēka pārspēku. Arī dzīvā spēka resursi okupantiem ir daudz lielāki. Krievijas bruņotie spēki, nevarot dabūt pārspēku frontē, pastiprina sitienus pa civiliedzīvotājiem. Dzīvojamajām mājam, tirdzniecības centriem, benzīntankiem, elektroinfrastruktūru un siltuma ražošanas infrastruktūru. Ja nevar no līdzsvara izsist karavīrus, gļēvi un nelietīgi tiek sists pa aizmuguri – karavīru sievām, bērniem, mātēm un tēviem –, mēģinot viņos radīt paniku. Redzams, ka putins savā pusē ir dabūjis arī Amerikas prezidentu.

Kāds man jautās: kāds Latvijai sakars ar to visu? Vistiešākais! Mēs atrodamies jaunas pasaules kārtības pārrakstīšanas priekšvakarā, un mūsu viedokli neviens diemžēl nepajautā. NATO ir daudz spēcīgāka par krievijas bruņotajiem spēkiem, bet ir viens priekšnosacījums – tautai ir jābūt vienotai. Tā tas šobrīd nav! Jebkurš darījums ar kara noziedznieku putinu iznīcina kara tiesu jurisdikciju, jo darījums ar kara noziedznieku nav iespējams pēc būtības. Tādā veidā mēs kļūstam līdzatbildīgi kara noziegumos, ko pastrādājuši putina armijas karavīri Ukrainā.

Mēs diemžēl neizvērtējam šī laika nopietnību. Mēs esam ļaunuma impērijas ēdienkartē. Tas parādās viņu propagandā un arī tajā, ka putinisti vēlas – lai no Baltijas valstīm un Polijas aiziet NATO karavīri, lai mēs paliktu krievijas ietekmes zonā.

Tagad Latvijā tiek veidota valdība. Kulbergs rada nelielas, bet tomēr cerības. Mums sen nav bijis ārlietu ministrs vai prezidents, kuram ir autoritāte ārvalstu partneru acīs. Tāda autoritāte, kāda bija Vairai Vīķei-Freibergai. Protams, arī viņai var pārmest braukšanu uz 9. maija svinībām pretēji citu Baltijas valstu nostājai, bet viņa ir labākā no valsts vadītājiem, kādi mums ir bijuši.

Ārlietu ministra postenis šajā situācijā, kurā mēs esam, ir ārkārtīgi svarīgs. Kulbergam ir jāatrod labākais, ko var atrast, – cilvēks ar autoritāti. Pēc gada būs jautājums arī par Valsts prezidentu. Tas ir amats, kura uzdevums ir prezentēt Latviju ārvalstīs, bet tagadējais prezidents, pēc manām domām, ir pārāk aizņemts ar savu pārvēlēšanas kampaņu un ar iekšpolitikas jautājumiem.

Mēs esam pārāk mazi, lai vieni paši noturētu krievijas bruņoto spēku agresiju. Ukraiņiem frontē ir aptuveni 800 tūkstoši karavīru, no tiem 50 tūkstoši ir dronu operatori. 15 tūkstoši atrodas krievu gūstā. Gūstā ir tik daudz, cik mums ir karavīru un zemessargu kopā. Jau sen bija visā valstī jāapmāca dronu operatori. Mūsu iepriekšējā valdība mācēja radīt visādus birokrātiskus šķēršļus, lai to nedarītu.

Mūsu ārlietu ministram un prezidentam ir jāstāsta un jārāda pārējai pasaulei par krievu armijas zvērībām, ko tā ir pastrādājusi Ukrainā. Šeit ir civilizētās pasaules un barbaru cīņa. Krievi ir izveidojuši savā iekšienē koncentrācijas nometnes, kur tiek spīdzināti ukraiņu karavīri. Mums ir jācīnās pret šādām nometnēm.

Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, kuru mēs varam pārdzīvot, ja kļūsim daudz vienotāki. Pagaidām ir tikai 37 procenti, kas grib aizstāvēt savu valsti. Ja nums būtu kādi 100 tūkstoši un to pašu izdarītu gan igauņi, gan lietuvieši, tad mums būtu izredzes.

Un, protams, ir arī dzimstības apdraudējums. Mēs tīri fiziski izmirstam. Paceļot karogu par viendzimuma partnerattiecībām, mēs ar to esam nonākuši demogrāfiskā bedrē. Stāvot šajās krustcelēs, mēs vēl kaut ko varam mainīt un vienoties par galveno.