Izklausās pašsaprotami, tomēr patiesībā tas, kādu ceļu ir nogājuši cilvēki Ukrainā salīdzinoši īsā laika periodā, ir apbrīnojami. Mūsu pašu Filozofijas un socioloģijas institūts jūnijā izdeva rakstu krājumu “Globālais un lokālais sociālajā un ideju telpā”. Krājumā lasāms (195.–212. lpp.) pētījums par to, kā mainījusies ukraiņu pašidentāte, un, ņemot vērā to, ka izmantotas ir nevis ārvalstnieku, bet pašu Ukrainas struktūru veiktās aptaujas, skaitļi ir vienlīdz ticami un iespaidīgi.
Piemēram, 2000. gadā sevi par ukraiņiem uzskatīja 72,7 procenti respondentu, 2018. gadā – jau 88,8 procenti, bet 2024. gadā – 94,7 procenti. To, kuri sevi saprata kā krievus, kritums toties ir attiecīgi 20,2 procenti, 7,7 procenti un 1,9 procenti. No divdesmit līdz diviem procentiem!
Līdzīgs izmaiņu temps vērojams aptaujās par savu dzimto valodu. 2006. gadā ukraiņu valodu par tādu atzina 52 procenti, 2024. gadā – jau 78,4 procenti. Krievu valodas pozīcija ir kritusies no attiecīgi 30,7 līdz 6,4 procentiem, turklāt interesanti, ņemot vērā Ukrainas specifiku, ka samazinājies to respondentu īpatsvars, kuri kā dzimtās min gan ukraiņu, gan krievu. Attiecīgi 15,6 un 13,1 procents.
Turklāt runa nav tikai par pozicionēšanos, paturot prātā Krievijas iebrukumu. 2025. gadā veikta aptauja par to, kāda valoda tiek lietota mājās, ģimenē. Varētu šķist, ka te krievu valodas pozīcijas ir noturīgākas, tomēr pat valsts austrumu un dienvidu reģionos tikai 44 procenti atzīst, ka mājās lieto gan ukraiņu, gan krievu valodu. Centrālajos reģionos šādu praksi piekopj 28 procenti, rietumu daļā – septiņi procenti. Ar Maskavas patriarhātu kanoniski saistītajai pareizticīgo baznīcai sevi pieskaita četri procenti aptaujāto, no Maskavas neatkarīgajai – 49 procenti.
Svarīgi arī pieminēt, ka nav gluži tā, ka ļaudis Ukrainā kļuvuši nekritiski patriotiski.
Protams, lepnums par savu valsti laika gaitā ir palielinājies (kombinējot atbildes “ļoti lepns” un “vairāk lepns nekā nē”) no 62,4 procentiem 2000. gadā līdz 91,4 procentiem. Respektīvi, saglabājas arī kritiska attieksme, bet tas, manuprāt, ir tikai normāli, un tas nemaina ieskicētās pārmaiņas pašidentitātes jomā.
Nav grūti nojaust, ka šie procesi ir tieši saistīti ar Krievijas agresiju pret Ukrainu. Savukārt nepatīkamais jautājums ir šāds: vai tiešām ir nepieciešama tāda traģēdija, lai ļaudis sāktu sevi vairāk apzināties par konkrētai nācijai piederīgiem? Var formulēt vēl skarbāk: vai mūsu savstarpējā kašķēšanās, kas brīžiem iegūst pilnīgi iracionālus apmērus, varētu būt saistīta ar to, ka mēs neatkarību ieguvām ar salīdzinoši mazākiem upuriem?
Atklāti sakot, man pašam šādi jautājumi, lai gan pamatoti, nepatīk, turklāt ne tikai tāpēc, ka nevienam nenovēlu tādu nācijas dzimšanas procesu, kādu piedzīvo ukraiņi. Iespējā vispār uzdot šādu jautājumu parādās, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu vēsturisko atmiņu. Tas, ka neatkarības atgūšana 1988.–1991. gadā notika bez daudzskaitlīgiem cilvēku upuriem, nemaina to, ka Latvijas valstiskuma vārdā ir zaudētas dzīves, izlietas asinis, jo, teiksim, 1940.–1949. gadā represētie, pat ja viņi vairumā gadījumu nebija aktīvi cīnītāji pret okupācijas režīmu, tika represēti tieši kā neatkarīgas Latvijas pārstāvji.
Ja dažas desmitgades vēlāk šie apsvērumi vairs nav spēkā, tad mēs nonākam pie interesantas hipotēzes, ka nācija dzimst (un mirst) vairākkārt. Ne gluži ik pēc vienas divām paaudzēm, bet vairākkārt.
Ne mazāk interesants jautājums: vai Latvijas gadījumā tas notiks, un, ja notiks, tad kā?
