Tātad paķidāšu tādus jautājumus, no kuru (pat neatrisinātu) atbildēm nevar izvairīties, kuri kā
Damokla zobens karājas pār mūsu galvām, mūs konfrontē un spiež rīkoties tā, it kā šie
jautājumi būtu ne tikai atbildēti, bet sūri un grūti izsvērti vislabākajā iespējamajā veidā. Un
vēl svarīgāk – šo jautājumu konstatēšana nav ar nozīmi kādam citam, tie ir vissvarīgākie
katram pašam sev. Tos vislabāk var salīdzināt ar gravitāciju, kurai esam pakļauti, pat ja
izvēlamies par to nejautāt un ignorēt. Šādi jautājumi ir reliģiski un kļūst konstatējami praksē,
liecinot par mūsu reliģiju, kaut varbūt tiem esam pievērsušies garāmejot tik vien kā sarunā
pie rasola bļodas drauga dzimšanas dienā vai kafijas pauzē darbā.

Ar vairākiem secīgiem rakstiem, no kuriem šis ir trešais, vēlos nonākt līdz nozīmīgākajam
jautājumam: kas ir tavs dievs? Jā, šeit “dievs” rakstu ar mazo sākuma burtu, jo te tas ietver
sevī visu, kas veido reliģiju, piemēram, skaidrību par dzīves jēgu un mērķi un kaut kādu
praksi, kura pakārtojas šai jēgai un mērķim. Šis dievs var būt Bībeles Dievs, bet var būt kāds
vai kas cits, precīzāk saukts par elku. Jā, šeit rakstu nevis “vai tev ir”, bet “kas ir” tavs dievs,
jo bez reliģiju veidojošām lietām neiztikt nevienam, lai arī cik maz kāds pievērstos teorijai
(dievam/elkam), ir kaut kāda prakse, pēc kuras teorija (tavs dievs) var tikt fiksēta.

Vai debesu papucītis?

Šai reizē paķidāšu lielisko iespēju, ka Bībeles Dievs, Radītājs, tik daudz ļaunuma, sāpju un
ciešanu pilnajā pasaulē ne tikai dzird un uzklausa cilvēku, ir ar tevi un mani sarunā, bet
Dievam vēl ir kāds trumpis, kuru vislabāk aprunāt tieši pirms Lieldienām, un arī tas vēl nav
viss.

Pēc tam, kad pievērsos Radītāja – Dieva – meklējumam un aprakstīju šo Dievu, kurš ne tikai
runā uz cilvēku un viņu dzird, bet arī uzklausa, var rasties sajūta, ka šis Dievs ir tāds kā
sarunas partneris videozvana otrā galā, tāds tālumā esošs vēstuļu draugs. Jā, pat tad, kad
zinām, ka Dievs rūpējas par mums, mūs uzklausa, tomēr var nepamest sajūta, ka šis Dievs ir
kaut kur, bet nav tepat man līdzās. Un, ja mēs velkam paralēles līdz to loģiskam iznākumam,
var pat rasties secinājums, ka, par spīti visiem minētajiem šī Dieva plusiem, varbūt tas ir tikai
manu iedomu tēls, tāds “debesu papucītis”…

Jā, tādas šaubas var rasties, un esmu pārliecināts, ka pat absolūti lielākajai daļai ticīgo tādas
reizēm rodas. Nevis tāpēc, ka šie kristieši būtu kaut kādā ticības ziņā nepilnīgi, bet pavisam
vienkārša, turklāt jau minēta iemesla dēļ, proti, mēs, cilvēki, esam ierobežoti. Un tā vēl ir
pusbēda, jo vistraģiskākais ir tas, ka mēs esam grēcinieki, šķirti no dievišķā svētuma un
patiesas izpratnes par to.

Pēc paša un kristīgās baznīcas vēstures pieredzes, man gan gribētos teikt, ka šai problēmai ir
paša Dieva doti vismaz divi trumpji un ne tikai.

Draudze – nosacīti svēta svēto biedrība

Ir cilvēki, kas, pieminot kādu kristīgu baznīcu vai draudzi, tūlīt pacentīsies iestarpināt jociņu,
tādu kā gudrību, ka “Kristus aizgāja, bet baznīca palika”. Ko viņi ar to grib sacīt?

Daļēja taisnība jau ir, ka kristīgās baznīcās (un te es runāju par tādām kristīgām baznīcām,
kas cenšas būt kristīgas, jo ir arī tādas, kas nav kristīgas, bet tikai tā saucas), tuvākā ieskatā ir
gaužām maz no tā svētuma un labuma, kādu mēs iedomātos pie svēta un laba Dieva.
Problēma ir tāda, ka Dieva uzrunāts grēcinieks ne vienmēr uzreiz un pavisam tiek vaļā no
savas grēcības. Draudzēs un baznīcas ir labi un kārtīgi ļaudis, tomēr tādi nav visi, jo grēks ir liels un spēcīgs, bet cilvēks ir vājš. Vai tas nav drosmi atņemošs, nemotivējošs secinājums, jo
gribētos taču, lai vismaz baznīcā viss būtu tip-top, vai ne?

Tādus Dievs aicina draudzē

Bet tas kāzuss ir tajā, ka, pat ja draudze tik tiešām būtu brīnumjauka, ar brīdi, kad tajā ienāku
es (un es taču sevi pazīstu), medus mucā tiktu iemesta darvas karote. Un tādi ir visi, kas ir
draudzē – ar saviem grūtumiem un vājumiem –, draudzi padarot vairāk līdzīgu slimnīcai,
nevis veselīgam sporta klubam. Te dažs ir “veselāks”, viņš pat var iziet ārā uzsmēķēt, bet
kāds ir pavisam vājš, viņam jāguļ pie sistēmām un dažādiem aparātiem. Un tam visam pa
virsu atziņa, ka, iespējams, es pats esmu tas vājākais un slimākais. Bet tieši tādus Dievs
aicina draudzē.

Šādā draudzē Dievs visvairāk un vispilnīgāk var strādāt, tur var notikt daudzas labas lietas.
Protams, daudz kas labs notiek arī ārpus draudzes, bet draudze ir vislabākā vieta, kur varam
kā medpunktā slimnieki ieskriet, lai dotos atkal dzīvē, nevis kā vienkārši grēcinieki, bet
grēcinieki, kurus Dievs ir uzņēmis un uztur par Dieva bērniem. Vai tas ir maz? Atļaušos
jautāt nedaudz citādāk: vai ir kas vairāk iespējams, ja draudzē ir visdrošāk saņemt to
dievbērnību, kas nāvi padara nevis par melnu kapa bedri, bet par atraisīšanos, lai dotos pie
Debesu Tēva?

Un, jā, kas tad tie par iepriekš minētajiem medikamentiem? Dažādās kristīgās konfesijās
piedāvā atšķirīgas lietas, bet man vispamatotāk liekas divi baznīciski līdzekļi – kristība un
svētais vakarēdiens. Lielākā daļa Latvijas konfesiju praktizē svēto kristību, ar kuru Dievs
publiski uzņem cilvēku par savu bērnu. Tas ir, tu un es, mēs saņemam “dzimšanas apliecību”
– dokumentu, kas mums nodrošina piederību kādai “valstij”. Ir dažādi nozīmīgas
pavalstniecības vai pilsonības, bet svētajā kristībā runa ir par debesu valstības pilsonību. Ja
vēl atceramies, ar kādu prieku uzzinājām par to, kā Latvijas pilsonībai atveras jaunas un
jaunas durvis, varam mēģināt iedomāties, cik nozīmīga ir debesu valstības pilsonība! Turklāt
šim tīri taustāmajam (jo te izmanto ne tikai Dieva vārdu, bet arī ūdeni) “medikamentam” ir
vēl viens līdzīgs – svētais vakarēdiens, kurā ar simbolisku maizi un vīna malku kristietis
dievkalpojuma laikā saņem ticības uzturu. Laicīgi ar to paēdis nebūsi, bet Dievs sola caur šīm
taustāmajām lietām strādāt. Un tā nav maza lieta, ja saprotam, ka ar draudzi un tajā
saņemamajiem sakramentiem Dievs, arī tieši it kā nesataustāms un varbūt nesajūtams, tomēr
ir sataustāms un sajūtams. Dievs vairs nav tikai “videozvanā”, bet tuvu klāt tev un man. Un
tas vēl nav viss.

Lieldienu laiks, kas kristiešiem ir pats svarīgākais gadā, rosina jautāt, kā tas pārspēj
Ziemassvētkus ar jauko eglītes un svecīšu noskaņu, pat ar Jēzus bērna piedzimšanas ziņu.
Tomēr Lieldienās, pateicoties Jēzus Kristus upurim, ir noticis svarīgākais mūsu dzīves
piepildījums – Dievs mani un tevi, grēciniekus, ir atpestījis, jo Viņa dēls par mums ir cietis un
miris un tā mūsu grēkus izpircis. Bet arī tas vēl nav viss! Jēzus Kristus nav palicis miris kapā,
bet ir augšāmcēlies… Ko tas nozīmē man?

Ja esmu Jēzus Kristus sekotājs, tad ne tikai Jēzus Kristus izpirkšana pie krusta attiecas uz
mani, bet arī tas, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies. Tāpat kā Jēzus Kristus, arī tu un es, mēs
esam ceļā uz augšāmcelšanos, pat ja mirsim laicīgā nāvē.

Mūžīgā dzīvība?

Cik maza un nenozīmīga lieta tā var būt, lai par to nekad nerunātu? Bet tik daudzi tieši no
šādas sarunas izvairās. Viņiem ir savi dievi, patiesībā elki. Tieši tāpēc – šeit un tagad – es
vēlējos padalīties ar pārdomām par Dievu Radītāju, Dievu Personu, kas ar mani runā, mani
dzird un uzklausa, vēl vairāk – par mani ir cietis, miris un augšāmcēlies, lai ne tikai mana
cilvēciskā nepilnība, bet pat mans grēks vairs nebūtu šķērslis starp Dievu un mani. Viņš ir
mans Dievs.

Un kāds ir tavs dievs/Dievs? Tev nav tas jāsaka man, bet aicinu aizdomāties par to, jo tas ir
vissvarīgāk tieši tev pašam, un šis ir labākais laiks, lai to izdarītu, – pirms Lieldienām, šeit un
tagad.

Priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus!