Mītiskais 1. un 15. maijs
Terminu “mītisks” lietoju nevis tāpēc, ka apskatītie notikumi būtu ar šodien tik populāro nozīmi ‘leģendāri’ (kaut arī…), bet tāpēc, ka to atcere un piemiņa ir nekāda vai niecīga.
Kalendārā 1. maijā līdzās Darba svētkiem ir ierakstīta arī Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Cik daudz tas kādam kaut ko izsaka šodien?
1920. gadā, kad Latvija vēl nebija panākusi mieru ar galvenajiem pretiniekiem – jau komunistisko Krieviju un Vāciju –, mūsu tauta uzsāka valsts pēckara atjaunošanu. Viens no vissvarīgākajiem jaunās valsts uzdevumiem bija konstitucionālais sakārtojums jeb Satversme. Tādēļ 1920. gadā sanāca Latvijas Republikas pirmais vēlētais parlaments – Satversmes sapulce, kas bija izraudzīta pēc jaunajiem demokrātiskajiem principiem vispārīgās vēlēšanās, kad vēl pat daudzās Rietumu demokrātijās vēlēšanas nebija vispārīgas.
Neidealizēju Satversmes sapulci – bija mīnusi, arī tas, ka tā un arī vēlākās Saeimas nespēja pieņemt visu Satversmi, arī tās pilsoņu tiesību daļu. Tomēr pati sapulce, Latvijas un latviešu vēlme strādāt demokrātijas virzienā bija skaidra. Vai šodien par Satversmes sapulci un tās pienesumu mūsu vēsturē pietiekami atceramies un lepojamies? Laikam jau ne.
Maijā arī beidzās Latvijas starpkaru demokrātija. Gluži kā anekdotē “Kāpēc zilonim ir aste? – Tāpēc, lai tas nebeigtos negaidīti”, arī mūsu pirmā demokrātija 1934. gada 15. maijā beidzās kā zilonis bez astes, negaidīti – ar Kārļa Ulmaņa apvērsumu.
Cik daudz šis datums un tā mantojums nosaka mūsu vēsturi? Ļoti pastarpināti. Salīdzinoši maz 15. maijā brauc ar sarkanbaltsarkani karogotām mašīnām, un šādu kolonnu dalībnieki nerada satiksmes haosu, bet gana ātri paskrien garām un noskrien. Gan jau ir cilvēki, kas kaut kā piemin šo vēstures notikumu.
No tā atļaujos secināt, ka arī Ulmaņlaiki un 15. maijs mūsdienās ir vairāk gana pastarpinātu nostalģisku atmiņu, nevis spēcīgu vēsturisku asociāciju datums. Ar to nevēlos noraidīt kādas pozitīvās (vai piemirst negatīvās) lietas, kas nāca ar Kārļa Ulmaņa vadību mūsu valstij, bet mūsdienu vienaldzība par 15. maiju paliek fakts.
Pretēji šiem diviem notikumiem ir vēsturiski politisks mantojums, kas ietekmē mūs gana tieši.
Vai “padomju Latvija mūžos lai dzīvo”?
1940. gada jūnijā sākās Latvijas okupācija, un no 1945. līdz pat 1990. gadam tā pastāvēja kā Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika – okupantes Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvdaļa. Šīs savienības himnas piedziedājums skandināja “padomju Latvija mūžos lai dzīvo”, un reizēm liekas, ka šie vārdi aizvien dziļi iesēdušies ne viena vien līdzcilvēka sirdī. Līdz ar to okupācijas mērķiem un neesošajiem sasniegumiem ir gana liela ietekme uz daudziem – krietni lielāka nekā Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanai 1920. gada 1. maijā vai Kārļa Ulmaņa apvērsumam 1934. gada 15. maijā. Kāpēc?
Galvenokārt tāpēc, ka gaužām maz ir to, kas kaut pavisam mazā vecumā ir piedzīvojuši 15. maija notikumus, un gandrīz nav vairs neviena Satversmes sapulci piedzīvojušā. Autentiskākais, ko šie nu jau lielā vecumā esošie ļaudis var atcerēties, ir savu vecāku reakcija uz šiem notikumiem. Vairs nav neviena ar savu pieredzi un izauklētu nostāju.
Pilnīgi citādāk ir ar LPSR. Tādu ne tikai netrūkst, bet, kā rāda statistika, liela daļa mūsu valsts iedzīvotāju ir dzimuši tieši tās pastāvēšanas laikā. Turklāt daudzi ir zaudējuši pamatizpratni par LPSR. Ir krietni maz okupācijas pirmo laupīšanas, vajāšanas un izvešanas gadu piedzīvojušo un maz to, kas atceras staļinisma šausmas.
Kaut kā no atmiņas ir padzisis, ka čeka vai vietējais partorgs pat uz mazāko aizdomu pamata varēja jebkuru paaicināt uz “sarunu”, jebkuram pabojāt vai sabojāt dzīvi. Toties ir gana daudz to, kas piedzīvojuši Brežņeva laika stagnāciju, kad daudzi jau kaut kā bija iemanījušies izdzīvot, sadzīvot. Vēl vairāk ir tādu, kas piedzīvoja īpaši grūto pārejas laiku pēc neatkarības atgūšanas, kas daudziem krietni pabalināja no atmiņas to, kādēļ vispār vēlējāmies prom no LPSR.
Citiem vārdiem – dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ cilvēki nereti romantizē un nepamatoti pozitīvi skatās uz okupācijas laiku Latvijā. Pabalējusī kolektīvā atmiņa par komunisma ļaunumu ir bīstama, jo ne viens vien sāk politikā neslēpti ienest no LPSR mantotas idejas un daudzi ir gatavi tās pieņemt.
LPSR rēgs – komunistiskās idejas šodienas Latvijā
Īsi apkopojot, okupācijas nodarīto ļaunumu mūsu valstij var dalīt divās lielās grupās. Vienā liekama rusifikācija, ko padomju režīms pārņēma no priekšteces – Krievijas impērijas –, jo īpaši centienus iznīcināt katru nacionālu atšķirību un vēlmi pēc savas tautas un valsts. To maskēja tautas kultūras atbalsta dekorācija, kad, jā, dziesmu un deju svētkus rīkoja, bet ar ievērojami lielu un obligātu internacionālo komponenti, un no PSRS iekšzemes ievestajām masām ne tikai nebija nekādu pamudinājumu mācīties un cienīt vietējo kultūru un tautu, bet pat netieši tika veicināts naidīgs noskaņojums pret latviešiem. Par šo lietu var un aizvien vajag runāt, bet te vēlos pievērsties otrai lietai – komunisma ideoloģijai.
Komunistisko partiju ārpus likuma Latvijā izsludināja pie pirmās iespējas – tūlīt pēc neatkarības atgūšanas. Taču daudzi vecie vēži atrada vietas jaunās kulītēs, un ne viena vien vecā ideja kā rēgs spokojās līdzi arī cauri gadiem dažādās partiju platformās, bet kādu laiku Marksa murgus atklāti neizrādīja.
Šodien lietas ir mainījušās. Varbūt tāpēc, ka jaunajai paaudzei nav pietiekami labi mācīta vēsture? Šo to no Marksa arvien maskē, bet ko citu arī diezgan atklāti skandina – piemēram, ka visas sociālistiski komunistiskās praktiskās izgāšanās bija tikai “nepareizi ieviesta teorija”, tāpēc esot jāturpina šādi eksperimenti. Vāji maskē nu jau nedaudz piefrizētu marksisma pamatideju par “apspiestajiem” un “apspiedējiem” un to, ka sociālo taisnīgumu panāk, kad valsts piespiež it kā apspiedēju, kuru aplaupa, par labu it kā apspiestajam.
Liela daļa sabiedrības šo ideju (it īpaši, ja sevi var ievietot kādā no šodien nesaskaitāmi daudzajām “apspiesto” grupām) ļoti labprāt uztver un par to ir gatavi iestāties, nepamanot, ka šīs idejas ieviešanai panākamais nodara daudz lielāku ļaunumu, nekā spēj dot.Citiem vārdiem sakot – pat ja īstermiņā sasniegtais izskatās kā izlīdzinājums, ilgtermiņā tiek nodarīts ļaunums, kas vēl gadu gadiem un gadu desmitiem jālabo.
Un arī uz šīm vēlēšanām iet partijas, kas marksismu pārstāv lepni un nepārprotami, arī izmantojot daļai sabiedrības zudušo skaidrību par komunisma un sociālisma ideju radīto traģiku. Un vēlēšanas ir jau šoruden…
Kā vēl viens pierādījums iepriekš teiktajam šajās pārdomās neproporcionālu daļu aizņēma tieši nesenā vēsture, lai gan 1. un 15. maija vēsturei varbūt pienāktos nozīmīgāka vieta mūsu gada ritumā un ikdienā. LPSR komunisma rēga pieaugošā popularitāte biedē, jo,ja no vēstures nemācās, vēstures grūtās stundas atkārtojas.
Es ceru, ka reiz apgūtā mācība vairs nebūs jāatkārto. Tieši šāds uzstādījums šoreiz lai arī paliek par pārdomu pieturas punktu, ka ieskats vēsturē ir pamācīšanās vērts arī pirms šīm vēlēšanām.
