Pavasaris vardēm ir pats aktīvākais un svarīgākais laiks. Kad kļūst siltāks, vardes pamostas no ziemas miera (ziemošanas). Ziemu tās parasti pavada dīķu dūņās, zemē vai citās mitrās, aizsargātās vietās, kur nav sala.

Kad gaida temperatūra paaugstinās, vardes sāk kustēties un meklēt barību, kļūst aktīvākas, jo jāatjauno spēki pēc ziemas.

Vardes kļūst arī dzirdamākas, īpaši vakaros – tēviņi kurkst, lai pievilinātu mātītes. Katrai sugai ir sava “balss”.

Lielākais pavasara notikums vardēm ir vairošanās. Vardes dodas uz ūdenstilpēm (dīķiem, ezeriem, grāvjiem), kur mātītes dēj olas ūdenī. Vēlāk no tām attīstās kurkuļi.

Dažreiz vardes pavasaros šķērso ceļus un pārvietojas lielos baros, tās dodas uz savām “dzimtajām” nārsta vietām.

Neparastu varžu čupu fiksējis fotomednieks un dzīvnieku pētnieks Vilnis Skuja. Viņa fiksētais attēls pievienots šim rakstam.

Pats Vilnis arī skaidro redzamo: “Tās nav saldētas varžu kājiņas. Tas ir krupju sekskunkuls. Vidū mātīte, apkārt tēviņi, kuri ar elkoņiem izcīna tiesības apsēklot mātīti. Dažkārt tēviņi tik intensīvi un ilgi cīnās viens ar otru, ka mātīte vienkārši nosmok.”