Pie kapu plāksnēm ziedus liek savas strēlnieku dzimtas turpinātāji un arī tie, kas atnākuši godināt kādu no daudzajiem šeit dusošajiem Latvijas varoņiem – latviešu karavīriem pasaules karos, kuru vidū atdusas ģenerāļi Pēteris Radziņs, Kārlis Goppers un Rūdolfs Bangersks, virsnieks Voldemārs Veiss, armijas mācītājs Pēteris Apklans un citi. Rīgas Brāļu kapi ir kļuvuši nesaraujami ar latviešu nāciju.
Kurzemes heraldiskais tēls Brāļu kapu noslēguma sienā. Autora foto.
Rīgas Brāļu kapi
Kapulauks tika veidots, paredzot armijas dzīvā spēka zaudējumus Pirmajā pasaules karā. Pirmie apbedījumi tajā notika 1915. gada 15. oktobrī, bet kopumā kapulaukā guldīti vairāk nekā divi tūkstoši abu pasaules karu, kā arī Neatkarības kara strēlnieku un karavīru un citas ievērojamas personas.
Ievainotais jātnieks I. Autora foto.
1920. gadā nodibinātās Brāļu kapu komitejas aicinājumā memoriālo kapulauka kompleksu vairāku gadu laikā ir veidojuši arhitekti Aleksandrs Birzenieks un Pēteris Feders, pazīstamais tēlnieks Kārlis Zāle un dārzu arhitekts Andrejs Zeidaks – Rīgas dārzu direktors, Grīziņkalna, Ziedoņdārza, Miera dārza un citu parku projektu autors.
Var uzskatīt, ka Rīgas Brāļu kapi ir A. Zeidaka “sirds bērns”, jo tieši viņš plānu tiem ir veidojis no pašiem kapulauka pirmssākumiem, pakāpeniski attīstot memoriāla izskatu līdz tādam, kādu mēs to pazīstam mūsdienās. Turklāt A. Zeidaks tika radījis jaunu modernās dārzu mākslas stilu, kļūstot par sava laika parku iekārtošanas “celmlauzi” pasaules līmenī.
Brāļu kapu ansamblī, kas tapa no 1924. līdz 1936. gadam, ir izdalāmas vismaz sešas skulpturālo tēlu vienības. Katrs, kurš kaut reizi ir apmeklējis piemiņas vietu, vēlāk nekļūdīgi atpazīs Mātes Latvijas ar kritušajiem dēliem tēlus virs Latvijas sienas, abus Ievainotos jātniekus, Divus brāļus, Sērojošos jātniekus ieejas vārtos un strēlniekus sānu vārtos. Vairums izprot arī to simboliku un vēstījumu, varbūt pat zina tapšanas vēsturi. Bet monumentālā ansambļa mūžs glabā arī kādus mazāk zināmus stāstus, no kuriem trīs apskatīsim tālāk.
Kārļa Zāles monumentālā arka. Pārfotografēts no izdevuma “Brāļu kapi” (Latvijas Valsts izdevniecība, 1959)
Monumentāla arka
Kad kapulauks pēc A. Zeidaka plāna praktiski jau bija izveidots, radās nepieciešamība Brāļu kapus papildināt ar tēlnieciskiem elementiem. Pēc pirmajiem diviem neveiksmīgiem konkursiem, kuros neizdevās iegūt Brāļu kapu komitejai pieņemamu darba rezultātu, trešajā konkursā – 1923. gadā – uzvarēja atpazīstamību Latvijā vēl tikai iegūstošais talantīgais tēlnieks-monumentālists Kārlis Zāle. Tiesa, tēlnieka iesniegtais pieminekļa projekts nebūt nebija mums pierastajā veidolā. Mātes Latvijas un kritušo dēlu skulptūru bija paredzēts uzstādīt uz monumentālas arkas, kurai būtu jāatrodas memoriāla centrālajā daļā – uzkalniņā, kur šobrīd atrodas Svētā uguns, – ar skatu pret nācējiem no galvenajiem vārtiem. Sastopoties ar komitejas iebildumiem par to, ka Mātes Latvijas tēlam tomēr ar seju jābūt vērstam pret apbedītajiem latvju dēliem kapulaukā, tēlnieks pagrieza to otrādi – ar muguru pret vārtiem, šķiet, padarot to vēl mulsinošāku. Situāciju glāba arhitekts P. Feders, kurš prezentācijas laikā piegājis pie K. Zāles izveidotā detalizētā Brāļu kapu maketa un arku ar Mātes Latvijas tēlu pārvietoja uz kapulauka noslēgumu, šādi to stilistiski sakārtojot mums zināmā veidā – ar no ieejas vārtiem redzamo tēlu, kam, pirmo reizi tam tuvojoties, viesis vēl nenojauš skatam apslēpto kapulauku. Šodien grūti iedomāties, ka varētu būt citādāk.
Skats uz Brāļu kapu noslēguma sienu ar Mātes Latvijas tēlu. Autora foto.
Cilnis uz kamīna
Viens no visvēlāk tapušajiem Brāļu kapu elementiem ir Strēlnieku vārti ar cilni “Senči” pie tā sauktā Veco strēlnieku nodalījuma netālu no Varoņu ielas. Cilnī ir atveidots jauns strēlnieks ar šāvienā atvāztu bultu lokā, kas pārliecies pāri sava kritušā biedra ķermenim, šķiet, simbolizējot to, ka latviešu cīņas gars nav nokaujams kopā ar tautas fizisko iznīcināšanu. Cilnis pie vārtiem tika novietots 1938./1939. gadā, bet paši vārti, sākoties Otrajam pasaules karam, netika līdz galam pabeigti. Padomju laikos strēlnieku tēli atradās pie neizskatīgas ķieģeļu sienas, bet vārtu apdare sākotnēji iecerētajā travertīnā tika veikta vien Latvijai atgūstot neatkarību.
Strēlnieku vārti ar cilni “Senči”. Autora foto.
Interesants ir apstāklis, ka cilni K. Zāle, iespējams, iesākumā nemaz nebija iecerējis Brāļu kapiem. Ar skulptūru “Senči” tēlnieks piedalījās mākslinieku grupas “Sadarbs”, kurai viņš piederēja, veidotā izstādē jau 1934. gadā, bet pie vārtiem uzstādītajam cilnim teju identiska mākslas darba (tiesa, mazāka) fotogrāfija 1938. gadā ir publicēta ar parakstu “Kamīna projekts ar cilni “Senči””. Vai šis projekts tika realizēts, nav droši zināms.
Kamīna projekts ar cilni “Senči”.Pārfotografēts no Jāņa Siliņa apcerējuma “Kārlis Zāle” (Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1938).
Ūdenstilpne kapulaukā
Lai cik neticami tas šodien neizklausītos, apakšējā kapulaukā bija iecerēts izveidot 100 metru garu un 10 metrus platu dekoratīvo baseinu, turklāt šī doma izskanēja divreiz – pirmo reizi no A. Zeidaka, kad memoriāls vēl tikai tapa, bet otro reizi – 1958. gadā, kad notika Brāļu kapu restaurācijas darbi. Abas reizes projekts tika noraidīts, bet uz to, cik nopietni šāda doma tika izskatīta, norāda apstāklis, ka Kārlis Zāle jau pilnībā bija izveidojis divas liela izmēra simetriski pretēji veidotas skulptūras – uz ceļiem noliekušās jaunavas ar no ziedu vāzēm krītošiem ziediem un līstošu ūdeni, ko bija paredzēts novietot abpus baseinam. Tās pazīstamas ar nosaukumu “Izirušās rozes”, kas, nerealizējoties sākotnējam lietojumam, par rotu novietotas uz privātiem apbedījumiem; viena turpat – Meža kapos, bet otra Valmierā – Dīvala kapos.
“Izirušās rozes” Rīgas Meža kapos. Autora foto.
“Izirušās rozes” Valmieras Dīvala kapos. Autora foto.
Kā ūdenstilpne, ja tā tiktu izveidota, ietekmētu memoriāla stāvokli padomju laikos, kad par Brāļu kapiem rūpējas ar ierobežotu atbildību, varam tikai minēt.
Ansambļa iesvētīšana
Brāļu kapu iesvētīšanas dienā tūkstošiem ļaužu no Prezidenta pils pa Rīgas ielām devās svinīgā gājienā uz memoriālu. Tur, kopā ar valdības un armijas locekļiem izgājuši cauri Rīgas garnizona karaspēka daļu rindām, kas miera stājā piepildīja Liepu aleju, pie altāra blakus Svētajai ugunij svinīgo vainagu nolika valsts prezidents Kārlis Ulmanis un kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis. Memoriāla pieminekļus iesvētīja pats arhibīskaps Teodors Grīnbergs. Klātesošie vienojās kopīgā dziesmā.
K. Ulmaņa teiktā runa tika publicēta izdevuma “Valdības Vēstnesis” 12. novembra numurā. Par spīti traģiskajiem notikumiem pēc dažiem gadiem, runā ietvertais aicinājums būt modriem un sargāt mūsu Latviju nav zudis. Tieši otrādi – tā var sniegt atziņu par nepieciešamību būt vienotiem šodienas izaicinājumos.
“[..] 1919. gada 11. novembra uzvaras sarāva važas, kurās mūsu galvas pilsētu veltīgi gribēja iekalt daudzkārt stiprākais uzbrucējs. Bet vēl vairāk — atsists bija niknais uzbrucējs, un šī uzvarā vaiņagotā diena nesa visstiprāko apliecinājumu un pierādījumu mūsu tautas mūžīgi dzīvajam Lāčplēša garam, mūsu ticībai un uzticībai zemei, tautai un tēvijai. Šī diena toreiz piepildīja mūs ar jaunu spēku, un jaunu sparu, jaunām cīņām līdz galīgai uzvarai. Tās dienas uzvaras deva gaišu un spožu pierādījumu mūsu armijas varonībai un mūsu karavadoņu spējām. Grūtās cīņās un spožās uzvaras tajās dienās, no kurām viena ir 11. novembris, sakausēja un sakala mūsu tautu sen senā vienībā, nostiprināja ticību galīgai uzvarai tautā un armijā, lika pamatus drosmes, paļāvības, ticības un tēvzemes mīlestības garam, kas arvien vareni liesmo un liesmos mūsu karavīru sirdīs, un ko gadu pēc gada vecākie nodod jaunākajiem kā svētu mantojumu, godinādami cīņās kritušos, atgādinādamies un atgādinādami, ka patiesi tautas varenība atmirdz ne tikai viņas ieročos, bet kvēlo viņas no brīvības cīņām pārnestās brūcēs. [..] Karavīri, šim varoņu un Lāčplēšu garam palikdami uzticīgi, jūs pierādīsiet visiem savu nesalaužamo gribu kalpot savai valstij, būt tās modrie sargi, kas stāv par mieru un drošību, par tautas un valsts neatkarību un godu. Tagad un visos laikos par tēviju, par Latviju. Dievs, svētī Latviju!”