Ar Elmāru Pļaviņu runājam par to, kas notiek pēc skaistā jāvārda – kas palīdz palikt kopā, kāpēc cilvēki viens otru sāpina un ko gandrīz trīsdesmit laulības gadi viņam pašam iemācījuši par mīlestību, piedošanu un spēju paiet otram pussolīti pretī.
– Šobrīd liela daļa jūsu darba joprojām saistīti ar Ukrainu. Tur droši vien īpaši skaudri redzat, kā karš un ilgstoša šķirtība ietekmē ģimenes un pāru attiecības?
– Jā, šķiršanās Ukrainā šobrīd ir milzīga problēma. Karavīrs ilgstoši nevar būt mājās, sieva ar bērniem varbūt dzīvo ārzemēs un tur jau veido savu dzīvi. Cilvēki ilgstoši ir atšķirti, un attiecības ne vienmēr to iztur. Arī tur runājam par ģimeni – par to, ka jāatrod laiks bērniem un dzīvesbiedram. Ir bijušas situācijas, kad cilvēku mudinām: tev tagad ir jābrauc mājās, tev ir jābūt kopā ar ģimeni. Karš ļoti skaidri parāda, cik ātri var mainīties viss, ko cilvēks uzskatījis par pašsaprotamu. Arī tāpēc Ukrainā palīdzējām veidot kapelānu dienestu – lai cilvēkiem šādās situācijās būtu kāds līdzās, kas var viņus atbalstīt un iedrošināt.
– Kapelāna darbā jums nācies būt līdzās cilvēkiem arī viņu dzīves smagākajos brīžos – zaudējot tuviniekus. Ko šādā brīdī vispār iespējams cilvēkam pateikt, un kā viņam palīdzēt?
– Savā kapelāna darbā esmu daudz bijis kopā ar cilvēkiem, kuri zaudējuši tuviniekus. Latvijā biju viens no tiem, kas brauca pie ģimenēm paziņot, ka karavīrs starptautiskajā operācijā ir gājis bojā. Ir situācijas, kurās vienkārši nav pareizo vārdu.
Dažreiz labāk ir pateikt mazāk, nekā pateikt kaut ko nepareizu.
Sākumā svarīgākais var būt vienkārši atrasties blakus, uzklausīt, palīdzēt praktiski – aiziet uz veikalu, kaut ko atvest, nokārtot lietas, par kurām cilvēks tajā brīdī pats nespēj domāt. Tikai vēlāk var sākt runāt par to, kā dzīvot tālāk.
– Kā var iemācīties saprast, ko īstajā brīdī pateikt, un kur beidzas jūsu iespējas otram palīdzēt?
– Arī es esmu kļūdījies. Esmu kaut ko pateicis un pēc tam sapratis, ka to tajā brīdī tiešām nevajadzēja teikt. No tā mācos. Turklāt sākumā ļoti daudz sava laika atdevu citiem cilvēkiem un citām ģimenēm – arī uz savas ģimenes rēķina. Tas ir fakts. Nevari kļūt par visu otra cilvēka problēmu atrisinātāju. Vari palīdzēt, parādīt virzienu, bet ir jāatrod līdzsvars.
Elmārs ar sievu Gitu, bērniem Alisi (no kreisās), Rolandu un Ievu un ģimenes mīluli, Vesthailendas balto terjeru Loti, šogad Tēva dienā Ikšķilē. Bērni bija nolēmuši šo dienu pavadīt kopā un tētim sarūpējuši tieši to, kas viņam vislabāk garšo, – kefīru, pistāciju riekstus un čipsus. Lote ir uzticama Elmāra ikdienas pavadone – viņa saimniekam seko ik uz soļa.
– Daudzus cilvēkus, kuriem vēlāk esat bijis līdzās grūtībās un krīzēs, pirmoreiz satikāt viņu laulību dienā. Cik pāru šo gadu laikā esat salaulājis?
– Precīzu skaitu negribu nosaukt – tad būtu jāņem reģistrācijas žurnāli un jāsaskaita. Tie ir daudzi simti. Pirmo pāri salaulāju 1997. gadā. Ir bijuši gadi, kad salaulāju aptuveni sešdesmit pārus, vidēji – aptuveni trīsdesmit pārus gadā. Šovasar bija septiņpadsmit – viena no klusākajām vasarām. Vismaz divdesmit pāriem gan atteicu, jo daudz laika paņem darbs un Ukraina. Agrāk pirms laulībām ar pāriem runāju mazāk – salaulāju, un viss. Ar laiku sapratu, ka ar to nepietiek.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka mans uzdevums nav tikai novadīt skaistu laulību ceremoniju. Cilvēki mani bieži atrod pēc ieteikuma – kāds bijis ceremonijā, viņam paticis, un iesaka mani tālāk.
Bet man svarīgāk ir, lai šie cilvēki pēc tam spētu palikt kopā un iziet cauri arī krīzēm.
Kāzu dienā viss ir skaisti – rozā brilles, emocijas, ziedi –, bet pēc tam sākas dzīve. Var būt grūtības ar bērnu ieņemšanu vai audzināšanu, veselību, darbu, naudu vai atkarībām. Un reizēm cilvēki tajā visā aizmirst, kāpēc vispār reiz sagāja kopā.
– Tāpēc tagad pirms laulībām ar pāriem noteikti tiekaties?
– Jā, vismaz viena vai divas sarunas man ir obligātas. Runājam gan par ceremoniju, gan par attiecībām – komunikāciju, konfliktu risināšanu, vērtībām. Ar dažiem tiekamies vairāk, reizēm pat regulāri. Saku: ja kaut kas jūs uzrunā, nāciet un runāsim – ja ne tagad, tad pēc kāzām. Pirms kāzām cilvēki reizēm neko daudz negrib dzirdēt. Datums nolikts, viesu nams rezervēts, viss saplānots. Viņi atnāk ar domu: jūs mūs skaisti salaulāsiet, būs arī humors, visiem patiks. (Smejas.) Bet pēc kāzām, kad lielais stress beidzies un sākusies ikdiena, šīm sarunām jau ir pavisam cita nozīme.
– Laulību ceremonija ir tikai īss mirklis pret visu turpmāko kopdzīvi. Ko šajā brīdī cenšaties pārim iedot?
– Cenšos iedot, manuprāt, svarīgāko, kas viņiem var noderēt kopīgajā dzīvē. Pēc tam es viņus ielieku Dieva rokās.
Man ir saglabāti žurnāli ar salaulāto pāru vārdiem un parakstiem. Reizēm savās lūgšanās pieminu kādu konkrētu pāri, reizēm – visus. Tas ir tas, ko pēc tam varu darīt viņu labā. Viņu dzīvi viņu vietā es nevaru nodzīvot.
– Vai cilvēki mēdz steigties jaunās attiecībās tieši tādēļ, lai aizpildītu iepriekšējo attiecību atstāto tukšumu?
– Jā. Abi var nākt no neveiksmīgām attiecībām, abi ir emocionāli ievainoti un tad ļoti ātri mēģina šo caurumu aizpildīt ar citu cilvēku. Šķiet – tagad beidzot būs īstais cilvēks, kurš mani darīs laimīgu. Tādās situācijās es saku: nesteidzieties. Es nevaru cilvēkiem aizliegt precēties. Bet varu pateikt, ko redzu un kādi ir riski. Diemžēl ir bijis, ka pēc gada vai pusotra saņemu paziņojumu – pāris ir izšķīries. Pēc manas ļoti aptuvenās statistikas tas varētu būt kāds viens procents no pāriem, kurus esmu laulājis. Bet es negribētu no tā izdarīt secinājumu, ka tas ir manu pirmslaulību sarunu nopelns. Šķiršanās ir rezultāts tam, kā cilvēki pēc tam dzīvojuši un kādas izvēles izdarījuši. Tas var notikt pēc gada, diviem, pieciem vai vēl daudz vēlāk.
– Kas, jūsuprāt, visbiežāk attiecības sabojā?
– Nespēja komunicēt un risināt konfliktus, finansiālas problēmas, atkarības, neuzticība. Un vēl mēs reizēm domājam, ka mūs šķir atšķirības.
Es pāriem saku: iespējams, tieši jūsu atšķirības ir tas, kas var palīdzēt jums palikt kopā.
Ja abi ir ļoti līdzīgi, piemēram, abi ir izteikti līderi un neviens negrib piekāpties, var būt ļoti grūti. Savukārt divi atšķirīgi cilvēki var viens otru papildināt – ja viņi iemācās šīs atšķirības pieņemt, nevis visu laiku cenšas otru pārtaisīt.
– Vai, jūsuprāt, mūsdienās ģimene kā institūcija ir apdraudēta? Kas tai rada lielāko spiedienu?
– Izaicinājumu ir daudz. Šodien liels uzsvars ir uz sevi – man labi jājūtas, otram mani jāsaprot, man jārealizē savi mērķi. Bet attiecībās nevar būt tikai “es”. Diviem cilvēkiem saejot kopā, notiek zināma sevis slīpēšana – jārēķinās ar otru, ar viņa vajadzībām, kopīgo laiku un finansēm, jābūt gatavam otru uzklausīt, saprast un reizēm kaut ko upurēt no sava “es”. Spiediens uz ģimeni ir arī ļoti praktisks. Cilvēki daudz laika velta darbam un karjerai. Jaunie cilvēki atliek arī bērnu radīšanu: vēl nav drošības, nav pietiekamu finanšu, vispirms jāizmācās, jāizveido karjera, jāiegādājas māja, kaut kas jāsasniedz un tikai tad var domāt par ģimeni.
Kad mēs precējāmies, mums arī daudz kā nebija, bet mēs par to tik daudz nedomājām. Mīlējām viens otru, gribējām ģimeni un bērnu uztvērām kā Dieva svētību. Protams, pašiem bija daudz jāstrādā. Izaicinājumu netrūka, bet trūkumā nebijām. Agrāk biežāk bija – ģimene, bērni, un paralēli cilvēks mācījās, strādāja, kaut ko sasniedza. Šobrīd nereti ir otrādi: līdz četrdesmit gadiem visu sasniegšu un tad domāšu par ģimeni. Bet dzīve ne vienmēr notiek pēc mūsu sastādītā plāna.
– Kas, jūsuprāt, attiecībās palīdz nepazaudēt vienam otru un pēc daudziem gadiem nekļūt tikai par cilvēkiem, kuri dzīvo zem viena jumta?
– Veselīgām attiecībām ir daži pamata punkti, kuriem visu laiku jāiet līdzi: laiks divatā, laba komunikācija, spēja gudri risināt konfliktus un spēja atvainoties. Dažkārt cilvēki dzīvo kopā bērnu dēļ, bet, kad bērni izaug, pēkšņi saprot – mums vairs nekā kopīga nav.
Attiecības pašas no sevis nepastāv, tās ir jākopj.
Vai man pašam tas vienmēr izdodas? Loģiski, ka ne. Bet mūsu attiecību atslēga, kā saka mana sieviņa, ir tā, ka mēs nākam viens otram pretī – katrs speram savu pussolīti. Pāriem bieži stāstu arī par piecām mīlestības valodām – vārdiem, darbiem, kopā pavadītu laiku, pieskārieniem un dāvanām. Svarīgi saprast ne tikai savu, bet arī otra mīlestības valodu. Ja to nesaproti, vari visu laiku trāpīt garām mērķim. Ja otram svarīgākais ir kopā pavadīts laiks, tad ar dāvanām vien nepietiks – man jāatrod viņam laiks. Ja tie ir vārdi, man jāmācās runāt, uzklausīt un pateikt otram to, ko viņam ir svarīgi dzirdēt.
Reizēm sieva saka: vīrs mani nesaprot. Bet, kad sākam runāt, izrādās – viņš savu mīlestību visu laiku ir centies parādīt ar darbiem. Arī tas otram jāiemācās ieraudzīt. Taču nepietiek tikai pateikt: nu, tāds es esmu, pieņem mani. Abiem jāmācās pieņemt vienam otru un spert savu pussolīti pretī. Un vajag humoru. Bez humora nevar – arī tas ir daļa no komunikācijas.
Šo gadu laikā Elmārs Pļaviņš salaulājis vairākus simtus pāru. Šovasar lielās aizņemtības dēļ viņš salaulājis 17 pāru, tostarp Kintiju un Matīsu Ogres luterāņu baznīcā. “Par šo pāri man sirds ir mierīga – tur bija gan humors, gan dzīvesprieks,” saka mācītājs. Bet saikne ar salaulātajiem viņam bieži vien nebeidzas viņu kāzu dienā – Pļaviņš ir līdzās arī vēlāk, sniedz padomu un atbalstu, piemin pārus savās lūgšanās un, kā pats saka, ieliek Dieva rokās. Taču sava kopīgā dzīve katram pārim ir jānodzīvo pašiem.
– Jūs laulājat pārus jau gandrīz trīsdesmit gadus. Kā šajā laikā mainījušās cilvēku vērtības un attieksme pret laulību un attiecībām?
– Jā, jaunā paaudze dzīvo pavisam citā pasaulē – internets, sociālie tīkli, “Instagrams”, “TikToks”, daudz vairāk iespēju un arī daudz vairāk nedrošības par nākotni. Jaunie cilvēki domā, ko darīt ar savu dzīvi, vai palikt Latvijā. Reizēm arī attiecības tiek uztvertas kā kaut kas pagaidu: šobrīd mums kopā ir labi un ērti, bet vai ar šo cilvēku gribu palikt visu dzīvi – par to domāšu vēlāk. Kas būs pēc desmit vai divdesmit gadiem, lielā mērā būs atkarīgs no tā, ko cilvēks uzskatīs par vērtību. Ja galvenā vērtība būs “es” un “mans” – mana labsajūta, mana karjera, mani mērķi –, tad būs problēmas.
Man kā ticīgam cilvēkam ir svarīga apziņa, ka es neesmu pasaules centrs, ka dzīvei ir mērķis un uzdevums. Es nezinu, kas būs pēc desmit gadiem, bet varu izdarīt izvēli šodien – kā izturos pret saviem tuvākajiem, vai spēju otru atbalstīt un vai grūtā brīdī palieku viņam blakus. Tāpēc pāriem, runājot par laulības gredzeniem, saku: paskatieties uz tiem arī tad, kad būs grūti. Dzīvē būs pārbaudījumi, bet viena no lielākajām svētībām būs, ja spēsiet tiem iziet cauri un palikt kopā.
– Vai ir situācijas, kad jūs cilvēkam vairs neieteiktu cīnīties par laulību, bet gan iet prom no šīm attiecībām?
– Ir. Piemēram, smaga alkohola vai azartspēļu atkarība, kur klāt nāk agresija. Pirms runāju par aiziešanu, vienmēr jautāju: kas ir darīts, lai cilvēkam palīdzētu? Bet, ja viņš kategoriski atsakās no jebkādas palīdzības un uzskata, ka problēmas ir visiem citiem, tad jādomā, vai otram cilvēkam un bērniem šādās attiecībās ir jāpaliek.
Otra lieta ir neuzticība. Bet arī tur es nesaku: bija neuzticība – uzreiz šķirieties. Ir jāsaprot, kāpēc tā noticis un vai iespējams atjaunot uzticēšanos. Bet, ja tas atkārtojas otro, trešo reizi un kļūst par dzīvesveidu, situācija jau ir cita – tad nopietni jādomā, vai šajās attiecībās ir iespējams palikt.
– Kā, jūsuprāt, cilvēki, kuri reiz solījuši būt kopā priekos un bēdās, nonāk līdz tam, ka spēj viens otram nodarīt ļoti lielas sāpes – kļūst vardarbīgi, neiecietīgi, aiziet citās attiecībās?
– Arī šis ir jautājums par vērtībām un egoismu. Ja uz dzīvi sāk skatīties tikai no pozīcijas “ko es gribu”, “kā es jūtos” un “kas man ir izdevīgi”, pamazām var pārstāt redzēt, ko manas izvēles nodara otram. Paliek tikai: es tā gribu, man tā būs labāk. Tāpēc svarīgs ir pavisam vienkāršs princips – nedari otram to, ko pats negribētu piedzīvot. Un zeme, kā mēs zinām, ir apaļa. Man ir bijis daudz sarunu ar cilvēkiem, kuri attiecībās ir ļoti sāpināti. Dažkārt viņi nonākuši līdz tādam izmisumam, ka vairs neredz, kā dzīvot tālāk. Tad svarīgākais ir palīdzēt cilvēkam saprast – tas nav gals. Dzīvība ir lielākā vērtība. Šobrīd tev šķiet, ka laiks ir apstājies, bet dzīve turpinās.
– Ko cilvēkam darīt brīdī, kad sāpes un izmisums šķiet nepanesami?
– Pats svarīgākais – nepalikt vienam un nebaidīties meklēt palīdzību.
Cilvēks reizēm saka: lieciet mani mierā, netraucējiet. Bet jautājums ir – kas ar viņu tajā klusumā notiek un par ko viņš domā? Ne vienmēr pietiek ar radiem, draugiem vai mācītāju. Ja cilvēks ir ļoti smagā stāvoklī, jāmeklē profesionāla palīdzība. Savā darbā es regulāri sastopos ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši milzīgus zaudējumus. Ukrainā cilvēki zaudējuši mājas, bērnus, citus tuviniekus un darbabiedrus. Arī pēc attiecību sabrukuma esmu bijis līdzās cilvēkiem viņu smagākajos brīžos. Vēlāk daži man ir teikuši paldies, ka toreiz nepalika vieni un neizdarīja ko neatgriezenisku. Šodien viņi dzīvo tālāk, ir laimīgi, daži izveidojuši jaunas attiecības, un dažus esmu arī salaulājis no jauna. Krīzē svarīgi ir ieraudzīt, kas tev var palīdzēt, un šo palīdzību pieņemt.
– Vai nodevību iespējams patiesi piedot, un vai piedošana nozīmē arī attiecību atjaunošanu?
– Piedot pirmām kārtām vajag sevis dēļ. Nepiedošana – tas ir tā, it kā es pats dzertu indi cerībā, ka saindēsies cilvēks, kurš man nodarījis pāri. Taču piedošana nenozīmē, ka pie šī cilvēka obligāti jāatgriežas. Var piedot un izšķirties, var piedot un palikt kopā, pēc tam no jauna mācoties uzticēties. Tas nenotiek vienā dienā. Ir jāpieņem: jā, tas ar mani ir noticis, es to vairs nevaru mainīt, bet es varu izvēlēties, ko ar šo pieredzi darīšu tālāk. Sākumā tas var būt apzināts lēmums – ar prātu es izvēlos piedot, lai gan ar sirdi vēl nespēju. Sirds var sekot daudz vēlāk.
Elmārs un Gita Pļaviņi kāzu dienā – 1996. gada 23. novembrī Ogres luterāņu baznīcā. Viņus laulāja divi mācītāji – Ilmārs Hiršs un Gundars Lamberts. “No tās dienas daudz neatceros, tikai Gita joprojām mēdz pieminēt, kāpēc kāzām esmu izvēlējies lietaino novembri,” smejas Elmārs. Šoruden pāris atzīmēs laulības trīsdesmito gadadienu.
– Jūs pats ar sievu esat laulībā trīsdesmit gadus. Kāda ir jūsu attiecību atslēga?
– Sieva saka, ka mēs visu laiku viens otram paejam pussolīti pretī. Man tas ļoti patīk – nevis viens noiet visu ceļu, bet abi sper pussoli. Protams, arī mums tas ne vienmēr izdodas. Laulībā visu laiku jāmācās saprast, kas otram vajadzīgs, un nepietiek pateikt: tāds es esmu, pieņem mani. Abiem ir jāmācās iet viens otram pretī.
– Vai savā laulībā jūtaties pieņemts tāds, kāds esat?
– Jā. Tas droši vien ir viens no galvenajiem iemesliem, par ko savai sievai visvairāk esmu pateicīgs – ka viņa spējusi mani pieņemt tādu, kāds es esmu. Reizēm gan viņa saka, ka esmu neciešams. (Smejas.) Un reizēm es tiešām esmu neciešams. (Smejas.) Bet viņa mani pieņem. Un es mācos pieņemt viņu.
Mēs esam ļoti atšķirīgi. Reizēm saku, ka es esmu ātra laiva, bet mana sieva ir enkurs.
Ja man nebūtu šī enkura, es ar savu ātrumu droši vien jau sen kaut kur pret klintīm būtu sasities. Man šķiet, attiecībās svarīgi ir nevis visu laiku skatīties uz otra vājajām pusēm, bet ieraudzīt stiprās.
– Cik daudz jūsu sievai nācies uzņemties un no kaut kā atteikties jūsu darba dēļ?
– Pirmos desmit laulības gadus viņa lielā mērā audzināja bērnus, bet es braukāju pa pasauli – Bosnija, Kosova, Irāka, Āfrika, Afganistāna. Arī tagad braucieni uz Ukrainu ir izaicinājums. Protams, sieva ir jautājusi: kāpēc tev atkal tur jābrauc? Bet es nebūtu varējis izdarīt tik daudz, ja nebūtu viņas milzīgā atbalsta un sapratnes. Tas man ir devis spēku un izturību. Mēdz teikt, ka aiz stipra vīrieša stāv stipra sieviete. Es tam varu piekrist.
– Jums ir trīs bērni. Vai sievai, kamēr jūs daudz bijāt prom, bija iespēja realizēt arī pašai sevi?
– Sākumā ļoti daudz laika viņa veltīja ģimenei, bērniem. Draudzē viņa darbojās māmiņu grupās, bērni tur auga kopā ar citiem bērniem. Vēlāk, kad viņi paaugās, Gita atsāka strādāt, mainīja profesiju un kļuva par zobārsta asistenti. Man šķiet ļoti svarīgi, lai arī tam, kurš ģimenē vairāk uzņēmies rūpes par bērniem, būtu iespēja realizēt sevi. Ja gadiem otram neļauj augt un darīt arī kaut ko savu, tas agri vai vēlu var radīt problēmas attiecībās.
– Kas jums pašam ir palīdzējis iziet cauri dzīves un laulības grūtībām?
– Mūsu kopīgais pamats vienmēr ir bijis Dievs, baznīca un ģimene. Lūgšana, Bībeles lasīšana, cilvēki draudzē. Protams, arī mums ir savi niķi, problēmas un izaicinājumi. Mēģinām runāt, atvainoties, pieņemt viens otru. Tas, kurš saka, ka viņam dzīvē nekādu cīņu nav bijis, vai nu kaut kur pa gaisu lidinās, vai arī melo. (Smejas.)
Man arī ir bijušas cīņas – pašam ar sevi, ar savu ego, attiecībās, darbā, starptautiskajās operācijās. Es ticu, ka pārbaudījumi cilvēku slīpē. Ja esi izgājis cauri vienam pārbaudījumam un kaut ko no tā iemācījies, nākamajā jau esi nedaudz stiprāks.
– Kā jūs plānojat atzīmēt savu skaisto kāzu jubileju?
– Mūsu laulības notika 23. novembrī, bet šogad atzīmējam agrāk – jau oktobra beigās brauksim uz Madeiru. Sākumā bijām izdomājuši braukt divatā. Tad pateicām to skaļi, bērni sadzirdēja, un beigās sanāca, ka brauksim kopā. (Smejas.) Bet man par to ir prieks. Bērni pieaug, viņiem rodas pašiem sava ģimene, un pienāks laiks, kad vairs nevarēsim visi tā vienkārši kaut kur aizbraukt. Mums ir trīs fantastiski bērni – Ieva, Rolands un Alise – un tagad arī mazdēliņš Eliots.
– Ko jums nozīmē ģimene?
– Pamatu. Tā ir viena no pašām augstākajām vērtībām. Bez ģimenes būtu ļoti grūti.
– Kas, jūsuprāt, ir laulība?
– Divu cilvēku kopīga dzīve, kurā ir mīlestība, pateicība un kopīgi mērķi. Protams, būs arī dusmas, spītība, rutīna un reizēm apnikums – tas viss pieder pie dzīves. Tāpēc ir vajadzīga komunikācija, piedošana, spēja atvainoties un pieņemt otru. Nevis gaidīt perfektu cilvēku, bet mācīties dzīvot kopā ar cilvēku, kuru esi izvēlējies.
