– Pāršķiriet savu dzīves albumu un atgriezieties bērnības atmiņās – vietā, kur augāt.
– Visi mani senči gan no mammas, gan tēva puses nāk no Lazdonas un Praulienas. Mūsu dzimtai Lazdonā nepilnu kilometru no uzņēmuma “Lazdonas piensaimnieks” atrodas manas vecmammas māja. Kad biju vēl maza, viņa un vectēvs to man norakstīja. Es šo māju uzturu, bērni tur sabrauc Jāņos un citos svētkos.
Pēckara laikā manu tēvu iesauca leģionāros, bet, ņemot vērā, ka viņš pie profesora Slaidiņa strādāja par feldšeri, paglābās no izsūtīšanas uz Sibīriju. Čeka gan viņu dzenāja.
Tēvs iestājās Smiltenes Zootehnikumā un, ja atceros pareizi, 1950. gadā viņi ar mammu apprecējās pa kluso Rīgā, luterāņu baznīcā, klātesot tikai baznīcas darbiniekiem kā lieciniekiem. Mamma bija sākumskolas skolotāja un strādāja Smiltenes vidusskolā par 1.–4. klašu skolotāju, tēvs pabeidza Smiltenes tehnikumu un palika tur strādāt par pasniedzēju. Es piedzimu Smiltenē 1951. gada februārī.
Sarežģīts liktenis bija arī manam vectēvam Pēterim Gailītim.
Viņu aizsūtīja uz Sibīriju bez iemesla – tikai tāpēc, ka bija sajaukti vienādi vārdi un uzvārdi,
kā arī vectēvam “piesēja” to, ka viņš bija finansiāli atbalstījis Aizsargu nama (tagadējā Madonas kultūras centra) būvniecību. Kad vectēvu pēc daudziem gadiem no Sibīrijas atlaida, viņš bija slims un apmetās pie mums Smiltenē.
Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās atpakaļ uz toreizējo Madonas rajonu. Mamma kādu laiku strādāja Aiviekstes pusē Kalnvirsas skolā, man tobrīd bija divi vai trīs gadi. Pēc tam mēs atgriezāmies vecmāmiņas mājās Lazdonā, un mamma sāka strādāt Lazdonas skolā. Tēvs strādāja par kolhoza priekšsēdētāju un zootehniķi. Lai gan sistēma pieprasīja savu, viņš visu mūžu strādāja ļoti godīgi un godprātīgi.
Kad man bija nepilni septiņi gadi, piedzima mana māsa. Pēc māsas dzimšanas mammai sākās veselības problēmas. Mūsu ģimenei tas bija ļoti grūts laiks. Pirmo klasi pabeidzu Lazdonas skolā, otro – Praulienā. Tad tēvs cieta katastrofā, mammu pārcēla strādāt uz Aivieksti, kur mācījos trešajā un ceturtajā klasē, vēlāk turpināju mācības Cesvainē.
Pēc Cesvainē pavadītā laika mēs atkal atgriezāmies vecmāmiņas mājās Lazdonā. Viņa aizgāja mūžībā, es sāku mācīties Madonas vidusskolā (tagadējā Valsts ģimnāzijā). Biju pēdējā izlaiduma absolvente vecajā skolā, pirms tur sākās ēkas remonti un skola tika pārsaukta par Madonas pilsētas 2. vidusskolu. Par vidusskolas gadiem man ir vismīļākās atmiņas. Tā bija man ļoti mīļa vieta. Kad vēl mācījos Cesvainē, sapņoju, kā iešu uz skolu pa liepiņu aleju… Būdama vecākā māsa, palīdzēju mammai vadīt saimniecības darbus, jo mamma brauca uz skolu strādāt. Daudz strādājām, bērnība man pagāja ne tikai mācībās, bet arī darbos.
– Mīlestība pret kultūru, mūziku un mākslu jūsos dzima jau bērnībā…
– Mana mamma bija ļoti gaišs un sabiedrisks cilvēks. Viņai un mūsu ģimenei apkārt vienmēr bija izcilas kultūras personības. Mammas vidusskolas draudzene bija rakstniece Ilze Indrāne no kaimiņu “Lejaszīlēm”. Mēs bijām ļoti tuvi ģimenes draugi. Jau studiju gados es gāju uz viņas mājām mācīt mūziku viņas bērniem – Jurim un Ievai. Rakstnieces Ilzes Indrānes personība, viņas valoda un pasaule manu dzīvi ir ietekmējusi visdziļākajā mērā.
Tāpat ģimenes draugs bija Madonas novada virsdiriģents Valdis Breģis. Man bija spēcīga balss, un vidusskolā es jau dziedāju solo. Bija domāts, ka es varētu studēt Latvijas Valsts konservatorijā, bet tur tolaik bija ļoti liels konkurss, līdz ar to profesionālas vokālistes karjera nebija iespējama.
Vēl viens tuvs ģimenes draugs bija Latvijas Nacionālās operas orķestra tubists Jānis Āboliņš. Mamma mūs ar māsu regulāri veda uz operas izrādēm Rīgā. Tēvam savukārt bija pazīstama operdziedātāja Jāņa Zābera ģimene. Man bija iespēja klātienē redzēt un dzirdēt pašu Jāni Zāberu izpildām “Zelta zirgu”. Mūsu mājās ciemojās arī dzejniece Adīna Ķirškalne un Elza Rudenāja. Tēvs savas dzīves pēdējos četrpadsmit gadus strādāja par fotogrāfu muzejā. Šī bagātīgā kultūras vide, grāmatas un gaišie cilvēki manī ielika pamatus un radīja paliekošu mīlestību pret mūziku, mākslu un kultūru.
– Kā veidojās jūsu profesionālās izglītības ceļš un pirmie darba gadi?
– Kad sapratu, ka konservatorijā nestāšos, man bija trīs galvenās interesējošās jomas: medicīna, jurisprudence un filoloģija. No bērnības biju aizrāvusies ar grāmatu lasīšanu, arī tētis ļoti daudz lasīja. Uz juristiem Latvijas Valsts universitātē toreiz bija milzīgs konkurss. Noraustījos un nestājos medicīnas fakultātē, jo eksaktās zinātnes nav mana stiprā puse, lai gan interese par medicīnu manī saglabājās visu mūžu. Starp citu, mana māsa pabeidza Medicīnas institūtu un kļuva par farmakoloģi un farmaceiti.
Es izvēlējos iestāties Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur studēju latviešu valodu un literatūru. Vēlāk pārgāju uz neklātienes nodaļu, savienojot muzikālās audzinātājas darbu ar studijām. Kādu laiku strādāju par muzikālo audzinātāju Lazdonā, tad pārgāju uz toreizējo Madonas 2. bērnudārzu (tagadējo “Priedīti”). Tur strādāju gan par mūzikas skolotāju, gan kādu laiku par iestādes vadītāju.
Man nepatika administratīvais darbs – man patika atbildēt par saviem, nevis citu pienākumiem.
Līdztekus tam es regulāri papildināju savas zināšanas mūzikā. Mūzikas akadēmijā apmeklēju starptautiskos vokālo pedagogu kursus. Universitātē filoloģijas grādu ieguvu, uzrakstot un aizstāvot diplomdarbu par pasākumu režiju, scenāriju izstrādi un pasākumu vadīšanu.
Kopš 1974. gada es strādāju Madonas Pionieru namā (vēlāk Jauniešu centrā). Tur daudzus gadus vadīju vokālos ansambļus, mācīju skatuves runu un pati vadīju dažādus pasākumus. Kad mani dēli paaugās, pārgāju strādāt uz Madonas 2. vidusskolu. Tā bija mana sapņu skola, kurā vēlējos atgriezties un strādāt. Tur par skolotāju nostrādāju četrpadsmit gadus. Mācīju latviešu valodu un literatūru, mūziku, ētiku, skatuves runu un vokālu. Sākumā biju arī direktora vietniece ārpusstundu darbā. Man bija brīnišķīgas klases, ar kurām kopā paveicām ļoti daudz skaistu lietu.
– Īpaša vieta jūsu dzīvē ir dziedošo ģimeņu kustībai “Spiets”…
– Viss sākās jau 1974. gadā, kad ar saviem vokālajiem ansambļiem desmit gadus braucu uz Rīgu, kur notika vokālo ansambļu konkurss “Ko tu proti?”. Kad šis konkurss beidzās, Latvijas Televīzijā aizsākās “Spiets”. Tajā darboties iesāka mana māsīca – dziedātāja Laura Reinika mamma. Viņa mani iepazīstināja ar “Spieta” vadītāju Ingu Utenu, kura, kā izrādījās, nāca no Madonas.
Sākumā es divus gadus ar savu ģimeni braucu uz “Spieta” pasākumiem republikā. Iepazinos ar Ingu Utenu, man bija ideja, ka arī Madonā vajadzētu noorganizēt ko tādu. Tad kopā ar vairākiem domubiedriem noorganizējām pašu pirmo “Spietu” Madonā. Pēc tam es šo darbu un organizēšanu pilnībā pārņēmu savās rokās. Organizēju pasākumus un apvienoju dziedošās ģimenes gan Madonas novadā, gan Vidzemē, gan visā Latvijā.
Kad Latvijas Televīzijā sākās šovs “Dziedošās ģimenes”, es uz atlasi aizvedu Vītolu ģimeni no Liezēres puses. Viņi ieguva 1. vietu republikā. Kopumā šim darbam esmu veltījusi jau trīsdesmit piecus gadus. Tas ir bijis brīvprātīgs un sabiedrisks darbs no sirds, par ko neesmu saņēmusi algu, bet ko esmu darījusi cilvēku un mūsu novada dēļ.
Šogad, kad man palika septiņdesmit pieci gadi, sākotnēji domāju, ka pasākumu vairs nerīkošu. Tomēr vasaras izskaņā sapratu, ka Madonas simtgades zīmē dziedošās ģimenes atstāt novārtā nedrīkst. Kultūras nams piešķīra telpas, mani ilggadējie sadarbības partneri un atbalstītāji arī atsaucās, pašvaldība atbalstīja, bijušie audzēkņi palīdzēja nodrošināt skaņu režiju, uzņēmās pasākuma vadīšanu.
– Bez darba un kultūras aktivitātēm jūsu ikdienu piepilda arī garīgās vērtības.
– Agrāk mēs ar vīru ļoti aktīvi apmeklējām kultūras pasākumus, dziedājām koros, ansambļos un nodarbojāmies ar sarīkojumu dejām. Pašlaik pēc pārslimotā kovida vīram radās veselības problēmas, par viņu ir jārūpējas.
Pats galvenais manā dzīvē, un tas nav hobijs, bet gan visas dzīves pamats, ir kristīgā ticība.
Visa mana ģimene ir kristīgi cilvēki. Es savulaik konvertējos no luterāņiem uz katoļu ticību. Katru svētdienu dodamies uz baznīcu, es baznīcā lasu Svēto Rakstu lasījumus. Jau daudzus gadus padziļināti studēju kristīgo literatūru. Mana paļāvība ir uz Dievu, un es pateicos par spēku, ko Viņš man dod.
Arī kustībā “Spiets” vienmēr ir bijušas pārstāvētas visdažādāko konfesiju ģimenes – baptisti, septītās dienas adventisti, luterāņi un katoļi.
Manas dzīves pamatvērtības ir mīlestība – mīlestība pret Dievu, mīlestība pret savu ģimeni, mīlestība pret dzimto Madonas pusi un pret līdzcilvēkiem. Tā ir gaisma, kas dod spēku dzīvot un darīt labus darbus.
