Lai gan latviešu valodai ir stabils tiesiskais pamats un plašas attīstības iespējas, bažas rada mūsu pašu attieksme pret tās lietošanu. Bērni un jaunieši mēdz sarunāties angliski, daļai studentu vieglāk ir domāt un rakstīt svešvalodā, bet mākslīgais intelekts rada jaunus izaicinājumus valodas kvalitātei. Vai latviešu valoda kļūst nabadzīgāka, un kāda būs tās nākotne?
Par mūsu valodas spēku, pārmaiņām un to, cik daudz no mums pašiem atkarīga tās nākotne, sarunā ar Latvijas Universitātes tenūrprofesori, valodnieci Andru Kalnaču.
– Kā jūs raksturotu latviešu valodas situāciju šobrīd? Vai mums ir pamats justies droši par tās nākotni?
– No vienas puses, latviešu valodas situācija ir ļoti stabila. Mums ir sava valsts, latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, tai ir tiesiska aizsardzība, attīstīta rakstu valoda, terminoloģija un digitālie resursi. Arī valodas tehnoloģiju ziņā latviešu valoda ir diezgan labi nodrošināta. Pasaulē ir aptuveni septiņi tūkstoši valodu.
Mēs mēdzam uzskatīt, ka latviešu valoda ir maza, taču pēc runātāju skaita tā nebūt nav starp pašām mazākajām.
Aptuveni divsimt piecdesmitā vieta pasaulē – tas nemaz nav tik slikti! Daudzām valodām nav ne savas valsts, ne tik senas rakstu tradīcijas, ne tādu attīstības iespēju kā mums. Turklāt latviešu valoda kopā ar lietuviešu valodu ir vienīgās līdz mūsdienām saglabājušās dzīvās baltu valodas.
Savulaik baltu valodu saime bija daudz plašāka – tajā ietilpa arī senprūšu, kuršu, jātvingu un citas valodas, kas laika gaitā izzudušas. Tas vien liek apzināties, cik unikāls ir mūsu valodas mantojums un cik svarīgi ir to saglabāt nākamajām paaudzēm. Latviešu rakstu valodai ir apmēram piecsimt gadu ilga vēsture. Mums ir sava literatūra, zinātne un kultūra. Tas viss ir milzīga vērtība. Taču, no otras puses, mani uztrauc mūsu pašu attieksme pret valodu. Mēs reizēm pārāk viegli atsakāmies no latviešu valodas lietošanas, nepietiekami apzināmies tās nozīmi un savu atbildību par to.
– Vai lielākais apdraudējums šobrīd ir angļu valodas ietekme?
– Padomju okupācijas laikā krievu valodas lietojums daudzās dzīves jomās bija uzspiests. Tagad situācija ir cita. Mums neviens neliek ikdienā pāriet uz angļu valodu – mēs to daudzviet darām paši, labprātīgi. Īpaši labi to var redzēt bērnu un jauniešu vidū. Viņi vienā teikumā lieto latviešu un angļu vārdus, pārslēdzas no vienas valodas uz otru un reizēm savā starpā sarunājas gandrīz tikai angliski.
Protams, svešvalodu zināšanas ir ļoti vērtīgas. Es nekādā ziņā neesmu pret angļu valodas apguvi. Taču ir svarīgi, lai cilvēks vienlīdz labi spētu izteikties arī savā dzimtajā valodā. Ja arvien vairāk dzīves jomu atvēlēsim citām valodām, kas tad paliks latviešu valodai? Un kādā valodā domās un sarunāsies nākamās paaudzes?
– Tomēr Latvijā joprojām sastopamies arī ar situācijām, kad latviešu valodas vietā no mums sagaida krievu valodas lietošanu. Kāpēc šis paradums tik ilgi saglabājas?
– Tā ir mūsu sabiedrības vēsturiskā pieredze un ieradumi. Latvieši bieži vien ir ļoti pretimnākoši. Tiklīdz saprotam, ka otram cilvēkam latviešu valodā ir grūtāk izteikties, uzreiz pārejam uz krievu valodu. Taču tādējādi mēs paši neļaujam otram cilvēkam latviešu valodu apgūt un lietot. Ir cilvēki, kuri tā arī saka: kā lai es iemācos latviski, ja visi latvieši ar mani runā krieviski? Tas ir paradokss.
Protams, ir jābūt pieklājīgiem un saprotošiem. Taču tas nenozīmē, ka mums vienmēr jāatsakās no savas valodas. Latvijā latviešu valodai jābūt pašsaprotamai saziņas valodai.
Latviešu valoda nekļūs stiprāka tikai tāpēc, ka tā ir ierakstīta likumā. Tai jābūt arī mūsu ikdienas izvēlei.
– Jūs minējāt, ka bērni un jaunieši, kuru dzimtā valoda ir latviešu, savā starpā mēdz sarunāties angliski. Vai tā ir tikai pārejoša vecumposma īpatnība?
– Daļēji, protams, tā varētu būt. Jauniešiem gribas būt stilīgiem, runāt tā, kā runā draugi. Iespējams, daļa šo paradumu ar laiku pazudīs. Taču mēs nevaram vienkārši pieņemt, ka viss pāries pats no sevis. Ap Covid-19 pandēmijas laiku mums bija studenti, kuri teica: “Es labāk rakstu angļu valodā, jo es vispār domāju angliski.”
Iedomājieties! Cilvēks studē latviešu filoloģiju, bet saka, ka viņam vieglāk domāt un rakstīt angliski.
Mēs, protams, varam atbildēt: ja reiz studējat latviešu filoloģiju, tad, lūdzu, pārslēdzieties uz domāšanu un rakstīšanu latviešu valodā! Taču pieļauju, ka ne visās augstskolās un studiju programmās šim jautājumam tiek pievērsta tik liela uzmanība. Pēdējos gados šādus izteikumus gan dzirdam retāk, tomēr pati tendence ir uzmanības vērta. Tā ir mūsu atbildība par paaudzēm, kas nāks pēc mums.
– Vai jūs redzat arī piemērus, kas ļauj uz latviešu valodas nākotni raudzīties optimistiski?
– Jā, un tie mani ļoti iepriecina! Piemēram, ir daudz sportistu, kuri jau kopš pusaudža gadiem trenējas ārzemēs, mācās citās valodās, dzīvo un strādā starptautiskā vidē. Taču, kad viņus intervē, viņi runā izcili labā latviešu valodā. Paklausieties mūsu basketbolistus, hokejistus un citu sporta veidu pārstāvjus! Daudzi runā ļoti skaisti, precīzi un dabiski. Tas pats attiecas uz mūziķiem, kuri izglītību ieguvuši ārzemēs un gadiem dzīvojuši citā valodas vidē. Viņu latviešu valodu reizēm ir patiess prieks klausīties. Tad var tikai apbrīnot viņus pašus, viņu vecākus un ģimenes.
Es pieļauju, ka, nonākot svešā vidē, cilvēks dažkārt vēl spēcīgāk apzinās, cik liela vērtība ir viņa dzimtā valoda un piederība savai tautai. Tas, kā cilvēks runā, zināmā mērā ir vizītkarte ne tikai viņam pašam, bet arī viņa ģimenei un dzimtai. Tāpēc nav jau viss tik slikti. Mums ir ļoti daudz labu piemēru.
– Kā pēdējos trīsdesmit gados mainījusies pati latviešu valoda?
– Visstraujāk mainās vārdu krājums. Tas ir pilnīgi dabiski, jo mainās sabiedrība, dzīvesveids, tehnoloģijas un var mainīties politiskā iekārta. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūsu dzīvē ienāca ļoti daudz jaunu jēdzienu, bet citi pamazām kļuva par vēsturi. Piemēram, jaunākajai paaudzei vārdi “kolhozs” un “sovhozs” vairs nav pašsaprotami.
Savukārt mums reizēm jāprasa studentiem, ko nozīmē viņu lietotie vārdi. Piemēram, ledžit. Studenti to lieto nepārtraukti. Kad jautājam, ko tas nozīmē, viņi brīnās: “Nu, tas ir ledžit! Visi taču zina!” Taču izskaidrot vārda nozīmi viņiem nemaz nav tik vienkārši. Tāpat ir ar krindžu un citiem jauniešu sarunvalodas vārdiem. Valoda vienmēr mainās.
Taču mani vairāk uztrauc nevis atsevišķi aizguvumi, bet tas, ka cilvēkiem vājinās prasme veidot garākus, saturiski vienotus tekstus.
– Kāpēc tā notiek?
– Tāpēc, ka mēs arvien mazāk lasām! Mēs esam auguši laikā, kad bērnībā ļoti daudz lasījām grāmatas. Bijām pieraduši uztvert lielus tekstu apjomus. Tagad redzam, ka studentiem tas arvien biežāk sagādā grūtības. Viņi labprātāk lasa nelielus fragmentus, un arī mūsu ikdienas saziņa kļuvusi ļoti fragmentēta. Mēs sūtām īsziņas, elektroniskā pasta vēstules, rakstām vienu pusteikumu, pēc tam otru. Otrs cilvēks atbild uz vienu vai abiem, un reizēm pat vairs nevar saprast, kurš uz ko atbild.
Arī ziņas lasām telefonā vai datorā. Bieži vien apskatāmies tikai virsrakstu. Ja tas ir pietiekami neparasts, varbūt atveram arī rakstu. Taču tādējādi netiek trenēta spēja uztvert un pašiem radīt lielākus tekstus. Garākam tekstam ir vajadzīgs ievads, iztirzājums un nobeigums. Domai jāattīstās loģiski, visām teksta daļām jābūt savstarpēji saistītām. Studentu darbos bieži redzam divas galējības – vai nu milzīgus, puslapu garus teikumus, vai ļoti īsus, saraustītus teikumus. Tas liecina par grūtībām veidot vienotu tekstu.
– Vai šo problēmu veicina arī izglītības sistēma?
– Zināmā mērā jā. Skolā bērniem bieži vien jāuzraksta noteikts skaits vārdu. Un tad viņi sāk baidīties: vai vārdu būs pietiekami? Vai nebūs par daudz? Rezultātā skolēns skaita vārdus, nevis domā par saturu. Kad studenti universitātē sāk rakstīt pirmos semestra darbus, mums ir milzīgs darbs, lai viņus no šī paraduma atradinātu. Mēs sakām: “Lūdzu, aizmirstiet par vārdu un lapaspušu skaitīšanu! Domājiet par savu pētījumu un to, kā to saprotami izstāstīt!” Jo teksta galvenais uzdevums taču ir nodot domu otram cilvēkam.
Skolotājiem šajā ziņā ir vēl sarežģītāks uzdevums nekā mums. Viņiem jāieliek pamats visai turpmākajai dzīvei, lai cilvēks spētu kvalitatīvi, pieklājīgi un atbilstoši situācijai runāt un rakstīt latviešu valodā. Turklāt dzimtās valodas mācīšanā nevajadzētu vienkārši pārņemt svešvalodu apguves metodes. Dzimtā valoda jau kopš bērnības ir cilvēka domāšanas un saziņas pamats. Tās mācīšanai ir citi uzdevumi.
– Arvien vairāk tekstu mūsu vietā raksta un tulko mākslīgais intelekts. Kādu ietekmi tas ilgtermiņā varētu atstāt uz latviešu valodu?
– Es domāju, ka mēs pamazām varētu pierast pie mazākas valodas daudznozīmības. Valoda ir ārkārtīgi bagāta. Vienam vārdam var būt vairākas nozīmes, un arī gramatiskās formas dažādos kontekstos var izteikt atšķirīgas nianses.
Savstarpēji sarunājoties, mūs vieno tāds kā kopīgais zināšanu fonds. Mēs daudz ko saprotam, pat ja tas netiek tieši pateikts.
Spējam uztvert mājienus, kontekstu un vārdu nozīmes nianses. Šīs zināšanas esam apguvuši dabiskā ceļā kopš bērnības. Tās pastāv gan mūsu individuālajā, gan kolektīvajā apziņā. Savukārt mākslīgā intelekta valodas modeļiem šāda izpratne ne vienmēr ir pieejama tādā pašā veidā kā cilvēkam. Tāpēc pastāv risks, ka mākslīgā intelekta radītie teksti daļu valodas bagātības pamazām nivelēs. Mēs varētu pierast pie vienveidīgākām konstrukcijām un šaurāka izteiksmes līdzekļu loka.
– Vai jūs pati spējat atpazīt mākslīgā intelekta radītu tekstu?
– Diezgan bieži jā. To var pamanīt pēc neparastām vārdu nozīmēm, neveiklām konstrukcijām, angļu valodas ietekmes. Reizēm teksts ir gramatiski ļoti pareizs, bet tajā kaut kā pietrūkst. Tas skan nedabiski. Piemēram, dažādi iestāžu sarunboti mēdz izteikties tik pareizi un formāli, ka cilvēks ikdienā tā nemaz nerunātu. Īpaši uztrauc tas, ka internetā tiek publicēti mašīntulkoti teksti, kurus neviens nav pietiekami rūpīgi pārskatījis. Ja šādus tekstus lasīsim gadiem ilgi, mēs varam pierast pie konstrukcijām, kas latviešu valodai nemaz nav raksturīgas. Un tad nākamajai paaudzei tās jau šķitīs pilnīgi dabiskas.
Arī studenti reizēm saka: “Bet kāpēc tā nevarētu būt latviešu valodā? Visi taču tā runā!” Tad skaidrojam, ka tas, kas ir dabisks vienā valodā, automātiski nav pārnesams uz citu. Katrai valodai ir sava sistēma un savas likumsakarības.
– Zinātnē arvien vairāk dominē angļu valoda. Vai mums būtu jāuzstāj, lai zinātniskie darbi tiktu rakstīti arī latviski?
– Es uzskatu, ka tas ir mūsu pienākums. Pretējā gadījumā varam nonākt līdzīgā situācijā kā padomju okupācijas gados, kad disertācijas bija jāaizstāv krievu valodā. Tolaik daudzās zinātnes nozarēs pietiekami neattīstījās latviešu terminoloģija un zinātnisko tekstu veidošanas tradīcija. Ja tagad pilnībā pāriesim uz angļu valodu, varam nonākt turpat, tikai krievu valodas vietā būs angļu valoda.
Protams, es ļoti labi saprotu, cik tas ir sarežģīti. Arī mums, latviešu valodniekiem, nepārtraukti jābalansē starp latviešu un angļu valodu. Zinātniskās publikācijas jāspēj rakstīt ļoti augstā akadēmiskās angļu valodas līmenī. Turklāt daudzās nozarēs ir termini, kuriem latviešu valodā vēl nav atbilsmju.
Terminoloģijas komisijas un nozaru speciālisti dara milzīgu darbu, taču nav iespējams uzreiz latviskot visu.
Tomēr tas nenozīmē, ka mums būtu jāatsakās no zinātnes latviešu valodā. Zinātne ir gan internacionāla, gan nacionāla. Un Latvijas zinātnei ir jāpastāv arī latviski.
– Jūs piedalāties arī Valsts valodas centra ekspertu komisijas darbā. Kā rodas jauni vārdi, un vai tiešām valodnieki ir tie, kuri tos izdomā un piedāvā sabiedrībai?
– Pastāv tāds mīts, ka valodnieki kaut ko izdomā un pēc tam cenšas uzspiest sabiedrībai. Patiesībā bieži vien ir tieši otrādi! Pie mums vēršas dažādas iestādes, organizācijas un cilvēki, kuri paši piedāvā jaunus vārdus vai lūdz izvērtēt kādu valodas lietojumu. Piemēram, pirms dažiem gadiem Rīgas cirks rosināja profesiju klasifikatorā līdzās vārdam “klauns” iekļaut arī sieviešu dzimtes formu “klaune” – jo šo darbu taču veic arī sievietes! Mēs priekšlikumu atbalstījām. Tas ir ļoti labs piemērs, kā pati sabiedrība pamana nepieciešamību pēc pārmaiņām valodā.
Latviešu valodā profesiju nosaukumiem parasti iespējamas gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes formas. Taču sabiedrībā šīs iespējas ne vienmēr tiek izmantotas. Bija arī kāds interesants televīzijas darbinieku priekšlikums.
Viņi angļu vārda highlights vietā, ar ko apzīmē pārraides vai notikuma spilgtākos momentus, bija izdomājuši vārdu “spilgtenis”. Manuprāt, ļoti jauks vārds!
Mēs to atbalstījām. Taču, cik esmu ievērojusi, tas plašākā lietojumā tomēr nav iedzīvojies. Vienu brīdi pazibēja un pēc tam pazuda. Tas parāda, ka pat ļoti veiksmīgs jaunvārds ne vienmēr kļūst par ikdienas valodas daļu.
– Vai katram angļu valodas vārdam būtu jāmeklē latviska atbilsme?
– Nē, nepavisam. Ir jāatšķir oficiālā terminoloģija no ikdienas sarunvalodas. Valsts pārvaldē, juridiskajos dokumentos un zinātnē precīzai terminoloģijai ir ļoti liela nozīme. Tur strādā nozaru speciālisti, tulkotāji un redaktori, kuri cenšas atrast piemērotākās atbilsmes. Piemēram, bija diskusijas par vārdu “kraftalus”. Pēc konsultācijām tika piedāvāts nosaukums “amatalus”.
Taču ikdienas sarunvalodā situācija ir citāda. Piemēram, selfijs. Arī angļu valodā selfie ir parasts sarunvalodas vārds. Savulaik tika piedāvāts vārds “pašbilde”, un tagad lieto abus. Es nedomāju, ka par katru šādu vārdu būtu jāuztraucas vai par katru cenu jāizdomā kāds sarežģīts latvisks aizstājējs. Sarunvaloda dzīvo savu dzīvi, un mēs to nenormējam tāpat kā oficiālo valodu. Svarīgākais ir tas, lai cilvēki rūpētos par valodas kvalitāti un apzinātos, kurā situācijā kāds izteiksmes veids ir piemērots.
– Pie kādiem interesantiem latviešu valodas pētījumiem zinātnieki šobrīd strādā?
– Pētījumu ir ļoti daudz. Turpinās latviešu valodas gramatikas izpēte, tiek attīstīti valodas korpusi, elektroniskās vārdnīcas un citi digitālie resursi. Piemēram, “Tēzaurs.lv”. Mēs esam pieraduši – ierakstām vārdu un uzreiz saņemam skaidrojumu. Taču bieži neaizdomājamies, cik milzīgs darbs ieguldīts, lai izpētītu vārdu nozīmes, to savstarpējās attieksmes un lietojumu.
Man pašai ir vairāki doktoranti, un viens no viņiem veic ļoti interesantu pētījumu par to, kā cilvēki sarunvalodā sauc dažādu marku un modeļu automašīnas un motociklus. Tā ir pilnīgi nenormēta valodas joma. Tur sastopami visdažādākie nosaukumi – “begemots”, “banāns” un daudzi citi. Dažkārt iesauka rodas pēc automašīnas ārējā izskata, citreiz no saīsinājuma vai burtu kombinācijas. Doktorantam nākas doties uz garāžām, runāt ar cilvēkiem, kuri strādā ar automašīnām, un noskaidrot, kā viņi tās sauc.
Kādam varbūt šķiet: kas gan tur būtu pētāms? Taču tieši šādi vārdi parāda, kā valoda attīstās visdabiskākajā veidā, bez jebkādiem noteikumiem un apzinātas plānošanas.
Turklāt atklājas arī ļoti interesantas gramatiskas likumsakarības. Piemēram, pētītajā automašīnu iesauku materiālā nav sastopami trešās un sestās deklinācijas lietvārdi. Visvairāk ir pirmās un ceturtās deklinācijas lietvārdu. Tas sasaucas ar plašāku latviešu valodas attīstības tendenci – dažas deklinācijas jaunu vārdu darināšanā ir daudz produktīvākas par citām. Un to iespējams ieraudzīt, pētot pavisam ikdienišķu cilvēku sarunvalodu!
– Jūs pati pētāt latviešu valodas vārdu uzbūvi un to darināšanas likumsakarības. Vai arī tur gadās pārsteidzoši atklājumi?
– Ļoti daudz! Sākumā domājām, ka būs samērā vienkārši – sadalīsim vārdus saknēs, priedēkļos, piedēkļos un galotnēs. Taču izrādījās, ka latviešu valodas vārdu uzbūve ir daudz sarežģītāka, nekā pat mēs, valodnieki, bijām iedomājušies. Mums jānošķir mantotie vārdi no aizguvumiem, jāizpēta to vēsturiskā izcelsme un savstarpējās saiknes. Un tad atklājas ļoti interesantas lietas.
Piemēram, vārds “sirds” ir sens indoeiropiešu valodu mantojums. Taču latviešu valodā lietojam arī vārdu “kardiogrāfija”, kurā grieķu izcelsmes vārddaļa kard- ir vēsturiski radniecīga mūsu vārdam “sirds”. Tātad viena sena indoeiropiešu sakne mūsu valodā var sastapties dažādos veidolos – gan kā mantots vārds, gan kā aizguvums.
Līdzīgi ir ar vārdu “ūdens”. Vēsturiskas saiknes atklājas ar mantotu vārdu “ūdrs”, aizgūtiem vārdiem angļu water, vācu Wasser un pat vārda “viskijs” izcelsmi. Vēl interesantāks piemērs ir vārdi “ezis”, “ehidna” un “ehinācija”. To vēsturiskajā izcelsmē atklājas radniecīgas saknes un priekšstati par dzeloņainu apveidu. Kurš gan ikdienā iedomātos, ka šādi šķietami atšķirīgi vārdi var būt savstarpēji saistīti? Pētot valodu, mēs arvien vairāk apzināmies, cik cieši savstarpēji saistītas ir indoeiropiešu valodas.
– Kāds praktiskais labums ir sabiedrībai no šādiem pētījumiem?
– Ļoti konkrēts. Mūsu veidotās datubāzes var izmantot valodas tehnoloģiju attīstībā, tostarp mašīntulkošanā, mašīnmācīšanā, mākslīgā intelekta sistēmās un lielajos valodas modeļos. Ja digitālajiem rīkiem ir pieejama precīza informācija par vārdu saknēm, atvasinājumiem un savstarpējām saiknēm, iespējams veidot kvalitatīvākus latviešu valodas apstrādes risinājumus.
Mums ir arī iecere sasaistīt vārdu uzbūves datubāzi ar “Tēzauru”. Tad cilvēks, meklējot, piemēram, vārdu “bedre”, varētu ne tikai uzzināt tā nozīmi un apskatīt lietojuma piemērus, bet arī noskaidrot, kā šis vārds vēsturiski veidojies un ar kādiem citiem vārdiem ir saistīts. Tas ļautu daudz dziļāk izprast mūsu valodu.
– Kādu jūs redzat latviešu valodas nākotni pēc divdesmit vai trīsdesmit gadiem? Vai mums ir pamats bažīties?
– Valoda, protams, mainīsies. Visstraujāk mainīsies vārdu krājums, jo tas vienmēr attīstās līdzi sabiedrībai. Domāju, ka gramatika pēc divdesmit gadiem nebūs ļoti atšķirīga no tās, kāda tā ir šodien. Taču pilnīgi droši neko nevar paredzēt. Mainās pat skaņu izruna. Piemēram, ja klausāmies divdesmitā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu filmu ierakstus, varam dzirdēt, ka vecākās paaudzes cilvēki skaņu l izrunāja citādi nekā mēs šodien. Tādos vārdos kā “lapa” vai “laime” mēles novietojums bija atšķirīgs. Vārdu nozīme no tā nemainās, taču fonētiskā pārmaiņa ir saklausāma. Tātad valoda mainās pat tur, kur mēs to ikdienā nemaz nepamanām.
Taču, domājot par nākotni, pats svarīgākais nav mēģināt paredzēt katru jaunu vārdu vai skaņas pārmaiņu. Svarīgākais ir mūsu attieksme. Mums pašiem jārūpējas par savu valsti, nāciju un valodu. Kas mūs, latviešus, vieno? Patiesībā tā ir valoda un kultūra. Un to mēs nekad nedrīkstam aizmirst.
Mūsdienās arvien biežāk dzirdam, ka vērtīgs ir tikai tas, ko iespējams pārvērst naudā. Taču valodu un kultūru mēs nevaram tiešā veidā pārvērst naudā.
No valodniecības pētījumiem nevaram uzreiz iegūt kādu jaunu ražošanas risinājumu vai aprēķināmu peļņu. Tomēr bez valodas un kultūras mēs nevaram pastāvēt kā valsts. Tās veido mūsu redzesloku, mūsu domāšanu un izpratni par pasauli. Valoda un domāšana ir nesaraujami saistītas. Tas ir gandrīz kā jautājums par vistu un olu – kas bija pirmais un kas ir svarīgāks? Ja mēs neattīstām savu valodu, nedomājam par tās kvalitāti, tas ietekmē arī mūsu domāšanu. Tāpēc par latviešu valodu un kultūru jāatceras ne tikai Valsts valodas dienā vai valsts svētkos, bet katru dienu.
– Ko jūs ieteiktu ikvienam, kurš vēlas saglabāt un bagātināt savu latviešu valodu? Ko mēs katrs varam darīt?
– Lasīt, lasīt, lasīt! Ņemt rokās vecās, labās daiļliteratūras grāmatas – gan latviešu autoru darbus, gan tulkoto literatūru. Mums ir arī izcili mūsdienu tulkotāji: Maima Grīnberga, Guntars Godiņš, Silvija Brice, Dens Dimiņš. Lasiet viņu tulkotās grāmatas! Lasiet labu autoru darbus, labu tulkotāju tulkojumus. Un priecājieties par latviešu valodu! Baudiet to!
