– Dzīves laikā daudz prasmju apgūts, bet kas noder savās lauku mājās “Celmiņos”?
– Bērnībā dzīvojām dziļos laukos Latgalē, apkārt bija daba un mežs, un man tas ļoti patika. Tēvs bija mežsargs, māte pašmācības ceļā bija mācījusies biškopību, kolhozā kopa vairāk nekā 100 bišu saimju. Tagad, kad man ir lauku mājas, atgriežos pie tā dzīvesveida, kas patīk, kad varu darīt, ko gribu un kā gribu.
Katru dienu saku Dieviņam paldies, ka es redzu dabu, skaistu pasauli sev apkārt, lai varu sākt jaunu dienu.
– Vai tas, ka tuvumā ir pļavas, mežs, mudina vākt ārstniecības augus?
– Profesionālais virziens, dabas zālīšu spēju novērtēšana nekur nav pazudusi. Gribas arī ar cilvēkiem padalīties, kuri joprojām man zvana, interesējas un prasa. Uzņēmējdarbību esmu pastūmusi malā. Šogad nav sanākusi lauku tūristu grupu uzņemšana, lai stāstītu par ārstniecības augiem, parādītu tos dabā, datumu nesakritības dēļ, jo esmu skrejoša. Savulaik pie mājām tika uzcelta nojume, kur var sanākt apmēram 50 cilvēki, lai klausītos manu stāstu par dabas vērtībām veselībai, ko papildina video un augu tēju degustācija.
Visi ir ļoti izbrīnīti, kad atklāju, ka pašai patīk vērmeles. Šo rūgto tēju dzeru svētdienās, kad topā ir vērmele kopā ar safrānu, kas tonizē. Rūgtumam līdzi nāk saldums, un katrs rūgtums, ko pārvar, beidzas ar saldumu – tāds ir vērmeles stāsts. Viss, kas pa nedēļu ir sakrājies, vai tā ir kāda sāpe, slimības sākums vai vīruss, tiek aizskalots.
Mana vecmamma no mātes puses ļoti jauna apprecējās, viņai bija astoņi bērni. Kad abas ar māsu kādu laiku dzīvojām pie vecmammas un bija tālu jāiet uz skolu, vienīgās zāles visam bija vērmeles. Ja nāk virsū vīrusi – dzersim vērmeles (Latgalē saka – pelējs), ja kaut kas ar kuņģi – atkal krūze vērmeļu tējas. Ja kāds bērns negribēja ēst, tad viņam arī iedeva vērmeles – pāris malciņu, un viss bija labi.
Vērmelei ir vispusīga iedarbība – tā gan attīra, gan vairo enerģiju.
Pavasarī sezonu sāku, izejot un izkvēpinot visus mājas kaktus ar vērmeļu, arī vaivariņu vīraku. Tāpat daru arī uz lielajiem svētkiem – Lieldienām, Ziemassvētkiem, arī pilsētas dzīvoklī dzīvojot.
– Lauku mājas prasa arī daudz darba.
– Kad vēl strādāju aptiekā nepilnu slodzi, sapratu, ka laika rats griežas arvien ātrāk, un aptvēru, ka darba stāžs ir vairāk nekā 50 gadu, un ir jādzīvo arī sev. Lauku mājās ir gan darbs, gan atpūta, bet garlaicīgi nekad nav. Visu nekad nevar padarīt, arī necenšos. Kādreiz izlasīju, ka katrai dienai jāizvirza viens mērķis, kas jāpadara, bet pārējais būs pakārtots galvenajam. Ja paspēsi – labi, ja ne, tad atliec. Darbi būs vienmēr, un labi, ka neesmu perfekcioniste.
“Celmiņi” ir tādas kā tikšanās mājas, jo te dēls ar saviem draugiem regulāri brauc, rīko pasākumus. Esmu jau viņam teikusi, ka mans sapnis ir bijis liela ģimene, diemžēl dzīvē ir sanācis tā, ka man ir maza ģimene. Dēla draugi, kas pa šiem 11 gadiem ir te ciemojušies, kļuvuši tikpat kā ģimene. Pavasarī kopā stādījām mežu, tagad viņi bija atbraukuši stādījumu apskatīt un sakopt. Eglītes ir paaugušās, bērzi iesējušies paši.
Laukos ir mana pasaule, un savai pasaulei laiku atrodu.
Ir tāds teiciens “Dzīvei nav melnraksta”. Kad aizgāju pensijā, sapratu, ka vēlos padzīvot sev, un laikā, kas vēl ir atvēlēts, katra diena jāmēģina dzīvot tā, lai viss patiktu, nestu prieku. Ja kas neizdodas tā, kā vajag, tad to var aizbīdīt prom. Man tas izdodas, vai nu zemē pirkstus iecērtot, vai pastaigājot pa mežu. Tur ir viss – prieks, darbs, enerģija. Tas ir abpusēji, jo, cerams, ka arī es mežam dodu, to kopjot, rūpējoties.
Katram ir sava recepte. Man laukos pat dobes ir veidotas kā upes, un, kad pa to krastiem izstaigā, tad iepazīst svarīgākos ārstniecības augus, ko var lietot. Skaistumam ir iestādīts arī pa kādam indīgam augam, piemēram, kurpītes. Cilvēki, kas atbrauc pie manis, ir iepazinuši arī monardas, ko pēc tam audzē savā dārzā, arī pievieno ievārījumam, gatavo limonādes. Godā ceļu samtenes, un tēja palīdz tiem, kas dzīvo telefonos un datoros, jo noņem elektromagnētisko starojumu, stiprina redzi, koncentrēšanos. Samtenes palīdz arī vielmaiņai, gremošanas problēmām, aknām.
Strādājot ilgus gadus farmācijā, zināšanas ir tik plašas, ka ar tām jādalās.
Mani aicina uz tikšanos pensionāru kolektīvi, interešu grupas. Esmu pabijusi ar savu stāstījumu gan Mārcienas, gan Sauleskalna bibliotēkā. Ar Mārcienas ļaudīm jau esmu sapazinusies, kļuvusi kā savējā.
– Kas veicināja iesaistīšanos pašdarbnieku kolektīvos?
– Vidusskolu pabeidzu Rēzeknē, iestājos Medicīnas institūtā. Jaunībā dziedāju skolas korī, jauniešu korī, arī Rēzeknes slavenajā korī “Ezerzeme” ar diriģentu Uldi Balodi. No bērnības atceros, ka arī radi bija lieli dziedātāji, dziedāja visas vecās dziesmas, tautasdziesmas. Tās visu laiku manī iekšā skanēja.
Iesākumā pievienojos Mārcienas “Ziņģei” kā kompanjons. Pēc tam mani uzaicināja Mārcienas vokālais ansamblis “Trizulis”, ko vada Ināra Caune. Uzreiz iepatikās, jo atmosfēra ir tik patīkama, gaiša, vienmēr ar jokiem. Tad mums pievienojās Imants Pulkstenis, kas savukārt mūs uzaicināja kuplināt folkloras kopu “Praulits”. Pratu dažas tautasdziesmas, bet folkloras žanrs ir pavisam kas cits, arī dziedāšanas maniere ir cita.
Dziedāšana vispār ir kā terapijas veids, par ko nesen izlasīju. Dānijā ir veikts pētījums, ko labu dara dziedāšana senioriem. Tā ir komunikācija, tā ir veselība, jo palīdz palielināt plaušu tilpumu, piegādāt skābekli, līdz ar to arī pašsajūta uzlabojas.
