Izstāde tapusi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju (LNMM) un piedāvā ieskatu meistara dzīvnieku atveidojumos.
Tajā var aplūkot deviņus tēlnieka, viena no latviešu profesionālās tēlniecības pamatlicējiem, veidotus dzīvnieku tēlus no muzeja krājuma, tajā skaitā darbus «Kaķis», «Jērs», «Zaķis», «Pelīte» un vairākas variācijas T. Zaļkalna visatpazīstamākajam dzīvnieka tēlojumam – cūkai. Izstādē var aplūkot šīs skulptūras versijas bronzā, granītā un porcelānā. Lielākā daļa šo darbu tapusi 20. gadsimta 30. gados, iedvesmojoties no dzimtās vides Allažu «Zaļā kalna» un lauku dzīves pieredzes.
Izstādes noskaņu papildina dziesma «Pelēkas kā snaudā» no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja audio, video un digitālā krājuma. Tās mūzikas autors ir komponists Alfrēds Kalniņš, bet vārdu autors – tēlnieks Teodors Zaļkalns. Pie viņa dzejas vēl atgriezīsimies, bet vispirms ieskatīsimies mākslinieka dzīvē un daiļradē, ko spilgti atklāj viņa veidotie tēli.
Cūka un citi zvēri
Te jāatsauc atmiņā izstāde, par ko 2001. gadā rakstīja laikraksts «Latvija Amerikā». Rīgā bija atklāta T. Zaļkalna 125. dzimšanas dienai piemiņas izstāde «Stāsts par dzīvnieku», atgādinot par mākslinieka nopelniem dzīvnieku attēlošanas žanrā. Tas bija stāsts par kaķi, zaķi, cūku, jēru un pelīti, par tēlnieka smalkajiem formas meklējumiem. T. Zaļkalns ir animālistiskā žanra pamatlicējs latviešu tēlniecībā.
Tēlnieka veidotā granīta «Cūka» (1937) vienmēr bijusi LNMM pastāvīgajā ekspozīcijā (neatkarīgi no tā nosaukuma). Cūķa šņukurs no apmeklētāju glāstiem pat bija kļuvis spīdīgi tumšs. Ja jāizvēlas trīs raksturīgākie 20. gadsimta latviešu mākslas darbi, viens no tiem noteikti būtu Zaļkalna «Cūka» – muzeja aptaujās to kā vienu no pirmajiem minējuši aptuveni 80 procenti apmeklētāju.
Izstādē varēja apskatīt skulptūras ģipša modeļus, porcelāna figūru un dzīvnieka studijas aptuveni 50 fotogrāfijās. Meklējot piemērotāko formu dzīvniekam ar masīvo ķermeni un īsajām kājām, Zaļkalns izmantoja nevis zīmuli un papīru, bet fotoaparātu, dokumentēdams dažādas pozas un kustības.
Pirmo cūkas variantu tēlnieks sāka veidot 1932. gadā, bet 5 gadus vēlāk tapa slavenā granīta «Cūka».
Vēl pēc diviem gadiem tēlnieks iecerēja Centrāltirgū pie gaļas paviljona novietot monumentālu granīta cūku, kas būtu četrus metrus augsta, sešus metrus gara un divarpus metrus plata. Somijas granīta izmaksu dēļ projekts tomēr netika īstenots.
Eh, žēl, jo cūka būtu Latviju pārstāvējusi arī Venēcijas biennālē.
Par savu pieķeršanos šim dzīvniekam Zaļkalns 1961. gadā teicis: «Es nezinu, kas cilvēkiem ir par aizspriedumiem pret cūku. Kad biju mazs, cūkas ganīju un varu apgalvot, ka cūka ir tīrs kustonis, purva dzīvnieks. Senajiem latviešiem tas bija raženības un pārticības simbols. Man patīk cūkas lielās plūstošās un masīvās formas.»
Vienkāršam muzeja apmeklētājam «Cūka» bieži aizēno citas Zaļkalna dzīvnieku figūras, jo par tām šis apmeklētājs vai nu nezina vispār, vai arī zina itin maz. Raugi, pirmais pabeigtais darbs materiālā bija bronzas «Jērs» (1933), kas tajā pašā gadā tika izstādīts Rīgas mākslinieku grupas izstādē un saņēma mākslas vēsturnieka Borisa Vipera atzinību. Kāds nostāsts vēsta, ka mazo «Zaķi», kas tapis 1937. gadā, Zaļkalns pilnveidojis vēl pēc 30 gadiem, gatavojot personālizstādi. Te sāniņš jāpiepucē, te skausts jāizceļ. Par pelīti ir cits stāsts – tā dzīvojusi darbnīcā un vienmēr draudzīgi sagaidījusi mākslinieku. Graciozais 1938. gadā tapušais «Kaķis» vedina domāt par Ēģiptes mākslas ietekmi ar tās majestātiskumu.
Tomēr animālijas ir tikai neliela daļa no viņa plašā radošā mantojuma līdzās medaļām, monumentāliem krūšu tēliem, sirsnīgajiem māmiņu tēliem, pieminekļiem un stājtēlniecības darbiem.
Jēriņš ir viens no Zaļkalna veidotajiem dzīvniekiem.
Latviskais kanons
Pirmā pasaules kara laikā Zaļkalna radītie darbi «Stāvošā māmiņa» (1915), «Māmiņa» (1916) un īpaši «Sēdošā māmiņa» (1916–1923) aizsāka modernismu Latvijas tēlniecībā un tiek uzskatīti par latviešu akmens tēlniecības virsotnēm. Tēlnieka skulptūra «Sēdošā māmiņa» ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā, un to var uzskatīt par vienu no nozīmīgākajiem latviešu tēlniecības darbiem. Presē lasāms, ka bēgļu gaitas piesaistīja mākslinieka uzmanību lauku māmuļai, kura savā dzīvē izbaudījusi darba sūrumu, taču saglabājusi gaišu un saulainu skatu dzīvē. Tā radās skulptūras, ko šodien uzskatām par sirsnīgākajām latviešu tēlniecībā. Un mēs zinām, ka mīļā mamma lielam un mazam cilvēkam nozīmē drošību un patvērumu.
Skulptūra «Sēdošā māmiņa» atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.
Laikmeta nodevas
Latvijas Zinātņu Akadēmijas rakstu krājumā 2000. gadā publicētajā pētījumā par mākslas dzīvi nacistiskās Vācijas okupācijas laikā mākslas vēsturnieks Jānis Kalnačs pievēršas Teodora Zaļkalna darbībai. Viņš raksturo tēlnieku kā pretrunīgu personību Latvijas mākslas vēsturē.
20. gadsimta 30. gados Zaļkalns veidoja Latvijas Valsts prezidenta un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa krūšutēlu, bet vācu okupācijas laikā uzsāka darbu pie Ādolfa Hitlera bistes, kuras turpināšanai 1942. gadā pašpārvaldes Ģenerāldirektoru padome piešķīra 1000 reihsmarku.
Nav zināms, ka šis darbs būtu pabeigts vai publiski izstādīts. «Var diezgan droši pieņemt, ka šis darbs, viens no nedaudziem Latvijā tapušiem totalitārā režīma mākslas paraugiem, netika pabeigts vai vismaz publiski izstādīts. Jo nez vai tad T. Zaļkalns, kurš radīja arī Josifa Staļina portretu, jau 1945. gada sākumā būtu saņēmis LPSR Tautas mākslinieka nosaukumu,» vērtē Kalnačs. Viņš uzskata, ka šo faktu drīzāk var skatīt kā ievērojama tēlnieka sarežģītu, nevis apzinātu politisku izvēli izvēli totalitāru režīmu apstākļos.
Toties kultūras žurnālā «Daugava» 1939. gadā publicētajā rakstā «Teodors Zaļkalns un viņa veidotie Valsts prezidenta un Kronvalda tēli» gleznotājs un mākslas zinātnieks Uga Skulme apraksta Zaļkalna darbnīcu Biķernieku ielā, Rīgā un tajā topošos darbus. Darbnīcā bijuši divi monumentāli Kārļa Ulmaņa tēla ģipša atlējumi. Skulme uzsver, ka Zaļkalns prezidenta tēlā izvairījies no patosa, attēlojot viņu sarunā ar cilvēcisku laipnību un dzīvu prāta izteiksmi. Tēls jau bija eksponēts latviešu mākslas izstādē Kopenhāgenā un saņēmis atzinīgu novērtējumu. «Patoss, piemēram, ir tā īpašība, kuras dēļ Zaļkalns necieš franču tēlnieku Burdelu. Prezidents tēlots sarunā, raksturīgā pozā, vienu roku aiz muguras, ar otru, krūšu augstumā pacelto, viegli papildinot sarunu. Prezidenta sejā cilvēcīga laipnība apvienota ar dzirkstoša prāta izteiksmi. Neskatoties uz tēla apmēriem, tajā nejūt smaguma. Drīzāk te var runāt par kādu iekšēju dzīvu kustību miera stāvoklī,» raksta Skulme. Tā kā šī skulptūra darbnīcā stāv ilgāku laiku, Zaļkalna kritiskā acs vienmēr atrodot pārveidojamas vietas. Vairākas reizes tiek mainīta roku forma un, iespējams, mazliet mainīta seja. Raksta autors uzsver Zaļkalna spēju monumentālajās figūrās panākt līdzsvaru starp vienkāršību un dzīvīgumu.
60. gadu presē atbilstoši laikmeta nodevām ir atsauces uz Ļeniņa ideju iemiesošanu Zaļkalna darbos. Kā gan citādi… Tomēr cauri laikam tiek uzsvērts, ka Zaļkalna darinātie pieminekļi Rūdolfam Blaumanim, Jānim Porukam, Atim Kronvaldam ir kā latviešu nacionālā gara, pašapziņas un lepnuma simboli.
Teodors Zaļkalns ir latviešu profesionālās tēlniecības pamatlicējs un viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem. Viņam veltītais piemineklis Siguldā. Autors: Ojārs Siliņš
Aiz darbnīcas durvīm Rīgā
1936. gadā tēlnieks uzbūvēja darbnīcu Rīgā, Biķernieku ielā, un vēlāk tajā bija izveidots viņa memoriālais muzejs (1976–1994). Tā laika medijipatētiski rakstīja «Teodora Zaļkalna piemiņai Rīgā pie nama Biķernieku iela 13 nolikts pelēks akmens ar faksimilu parakstu «T. Zaļkalns». Šai mājā 36 gadus (1936–1972) strādāja latviešu tēlniecības patriarhs, sociālistiskā darba varonis, PSRS Tautas mākslinieks akadēmiķis Teodors Zaļkalns. Dienās, kad republikā tika svinēta tēlnieka simtā dzimšanas diena, darbnīcā atklāja memoriālo muzeju. Muzejā ir arhīvu dokumenti un fotogrāfijas, kas stāsta par tēlnieka dzīvi un jaunradi, viņa darbarīki un personiskās mantas».
Zaļkalns savā testamentā visu ar radošo darbību saistīto mantu novēlēja valstij, lūdzot izveidot viņam veltītu memoriālo muzeju.
Un 1976. gadā tēlnieka kādreizējās darbnīcas telpās Biķernieku ielā 13A tika atklāts memoriālais muzejs, kas darbojās līdz 1994. gadam. Pēc tā likvidācijas muzeja krājumu pārņēma tagadējais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.
Par tēlnieka privāto dzīvi saglabājies maz liecību, tomēr kāda īsa ziņa laikrakstā «Literatūra un Māksla» (1979) ļauj ielūkoties viņa jūtu pasaulē. Tajā vēstīts, ka Zaļkalna muzejs saņēmis īpašu dāvinājumu – tēlnieka vēstules viņa jaunības dienu mīlestībai Lūcijai Zutei-Amiragovai. Šīs attiecības raksturotas kā gaiša un vienlaikus sāpjpilna stīga, kas no tālienes vijusies cauri visai mākslinieka dzīvei. Lūcijas meita Meja Amiragova muzejam nodevusi visu saglabāto saraksti: 150 vēstules, 24 atklātnes un 3 telegrammas. Šajos rakstītajos vārdos atklājas ne tikai fakti par tēlnieka dzīves gaitām un radošo darbu, bet arī viņa sapņi, ieceres, šaubas un pārdomas.
Dzeja tēlnieka daiļradē
Teodoru Zaļkalnu visbiežāk atceramies kā izcilu tēlnieku. Tomēr līdzās akmenī un bronzā iemūžinātajiem tēliem pastāvēja arī cita viņa radošās personības šķautne – dzeja. To rāda šīs rindas: «Pelēka ir mana dzimtā zeme,
Un balta viņā saule spīd!» Par īpašu tiltu starp dzeju un mūziku kļuva Alfrēda Kalniņa komponētā solodziesma «Pelēkas kā snaudā», kuras tekstu radījis Zaļkalns. Komponists šo skaņdarbu veltīja savam laikabiedram viņa 70. dzimšanas dienā.
Lai gan dzejnieka gaitas nav guvušas tik plašu ievērību kā tēlniecība, Zaļkalns ar vārda mākslu centās izteikt tās pašas vērtības, kas raksturīgas viņa tēlniecības darbiem – saikni ar dzimto zemi, cilvēku un tautas garīgo spēku. Viņa vienīgais dzejoļu krājums izdots 1924. gadā. Daudziem viņa dzejas pasaule kļuva par atklājumu.
No «Zaļā kalna» līdz Latvijas tēlniecības virsotnēm
Šķiet, laiks vēlreiz ieskatīties Teodora Zaļkalna dzīvesgājumā. Dzimis Allažu pagasta «Zaļajā kalnā» zemnieka un tirgotāja ģimenē, vectēva iekoptā saimniecībā. Iepriekšējā gadsimta 30. gados Teodors un viņa tēvs Eduards latviskoja uzvārdu Grīnbergs, kļūstot par Zaļkalniem, bet brāļi Oskars un Jānis saglabāja uzvārdu Grīnbergs.
Teodors izglītojies Allažu draudzes skolā, Rīgas pilsētas reālskolā un barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā. Zināšanas papildinājis Minhenē un Parīzē, kur pievērsās tēlniecībai Ogista Rodēna darbnīcā, mācījās arī pie Antuāna Burdela un ietekmējās no Senās Ēģiptes mākslas. Vēlāk prasmes marmora un bronzas apstrādē pilnveidoja Florencē.
Dzīvojis un strādājis Pēterburgā, Jekaterinburgā, Parīzē, Florencē un Berlīnē, bet no 1920. gada pastāvīgi dzīvoja Latvijā. Viņa daiļrade aptver portretus, monumentus, kapa pieminekļus, animālistisko tēlniecību, medaļas u.c.
Zaļkalns devis nozīmīgu ieguldījumu latviešu akmens tēlniecības tradīcijas attīstībā. Viņš ir vairāku nozīmīgu pieminekļu autors, tajā skaitā Rīgā un Siguldā.
No 1944. līdz 1958. gadam Teodors Zaļkalns vadīja Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedru, iedvesmojot vairākas tēlnieku paaudzes. Līdzās darbam tēlniecībā viņš rakstīja arī dzeju, publicistiku un pārdomas par mākslu. Viņa mantojums ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas 20. gadsimta tēlniecībā. Par ieguldījumu kultūrā viņš saņēmis augstus apbalvojumus, un viņa vārdā no 1973. līdz 1988. gadam tika nosaukta Latvijas Mākslas akadēmija.
Vecmeistara pēdējā vasara
«Mana dziļākā vēlēšanās būtu, lai mani darbi rastu atbalsi mūsu darbaļaudīs un jaunatnē, » esot teicis Zaļkalns. Uzskatīsim, ka darbaļaužu pieminēšana bija nodeva savam laikam. Pēdējo vasaru tēlnieks pavadīja Jūrmalā, Mākslinieku jaunrades namā. Tā viņam šķita neparasti karsta. Līdz Turaidas ielai gandrīz nenonāca jūras šalkoņa, priedes stāvēja nekustīgas. Ejot pa Turaidas ielu, jau iztālēm varēja ievērot cilvēku ar sniegbaltiem matiem. Saliekamo krēsliņu padusē turēdams, viņš lēni nokāpa pa centrālā korpusa kāpnēm un gāja uz solu zem vecās kuplās egles. Pat tad, kad veselība vairs nebija stipra, viņš joprojām ņēma rokās mālu, runāja par tēlniecību un atcerējās Parīzē piedzīvoto, bieži pieminēja savus skolotājus Ogistu Rodēnu un Antuānu Burdelu.
Pēdējos dzīves gados Zaļkalns daudz kavējies atmiņās. Pēc sievas Marijas zaudējuma meistars izstādēs parādījās retāk. (Viņa dzīvesbiedre, pirmā tēlniece Latvijā, ir atsevišķa stāsta vērta) Turklāt 96. dzīves gadā tēlnieka vājā redze vēl vairāk pasliktinājās, draugus un paziņas Zaļkalns pazina lielākoties pēc balss. Ilgstošas sarunas viņu nogurdināja.
Zaļkalna personībā netrūka ne kaislību, ne cilvēcisku vājību. Taču viņš dzīvoja klusu un atturīgu dzīvi.
Medaļa Rainim, 1927. gads.
