Gadu gaitā zvejnieku skaits ir sarucis, jo ir mainījušies cilvēku paradumi un dzīves ritms, taču mūsdienās atkal mostas interese par autentisku vidi, vietējiem produktiem un ilgtspējīgu dzīvesveidu. Tieši tāpēc pēdējos gados arvien biežāk līdzās tradicionālajai zvejai tiek runāts arī par ekotūrismu, vietējo kopienu stiprināšanu un ilgtspējīgu zivju patēriņu. Piekrastes ciemi pilsētu iedzīvotājiem kļūst interesanti ne tikai kā atpūtas vietas, bet arī kā iespēja satikt īstus zvejniekus, iegādāties svaigas zivis un iepazīt dzīvi pie jūras tādu, kāda tā bijusi paaudzēm ilgi.
Liela nozīme šajā procesā ir projektam “Piekrastes zivis”, kas palīdz popularizēt vietējās zvejniecības tradīcijas. Projekts arī ļauj atklāt, kā šobrīd dzīvo piekrastes zvejnieki, kādas ir nozares attīstības iespējas un kāpēc ir svarīgi saglabāt šo vidi nākamajām paaudzēm.
Viesošanās pie zvejniekiem kā tūrisma pieredze
Pēdējos gados interese par piejūras teritorijām mainās. Kādreiz daudzi brauca uz pludmali vienkārši atpūsties vai pastaigāties, bet tagad arvien vairāk cilvēku vēlas iepazīt arī pašu piekrastes dzīvi – satikt zvejniekus, uzzināt, kā notiek zveja, kur var iegādāties svaigas zivis un kā tās vislabāk un visgaršīgāk pagatavot.
Tieši ar šādu domu arī tapa projekts “Piekrastes zivis”, kas darbojas jau trešo gadu un kura galvenais uzdevums ir saglabāt piekrastes zvejniecību kā dzīvu un sabiedrībai nozīmīgu nozari.
Programmas mērķis ir radīt atbilstošu vidi un popularizēt piekrastes zvejniecību, lai tā saglabātos, stāsta biedrības “Mazjūras zvejnieki” biroja vadītāja un mārketinga projektu vadītāja Iveta Tomsone. “Mēs gribam, lai gan mūsu valsts iedzīvotāji, gan tūristi ēstu vairāk vietējo zivju un cilvēki brauktu ne tikai pabūt pie jūras un aplūkot tur esošās skaistās vietas, bet arī satiktu zvejniekus un iepazītu viņu darbu. Šīs programmas ietvaros tapa arī tīmekļvietne www.piekrasteszivis.lv, kur ievietota Latvijas karte ar atzīmētām vietām piekrastē. Tur ir norādīti zvejnieki, pie kuriem var iegādāties vietējās zivis, dažādi tirdziņi un krodziņi, apskates vietas, pastaigu maršruti un pasākumi.”
Projektu “Piekrastes zivis” caurvij arī ekotūrisma ideja, proti, lai ikviens varētu saplānot savu braucienu un apvienot dabas baudīšanu ar vietējās dzīves iepazīšanu. Tāpēc tīmekļvietnē www.piekrasteszivis.lv norādītas arī vietas, kur iespējams mierīgi pastaigāties gar jūru, baudīt dabas ainavas un vienlaikus nepārslogot vidi.
“Piekrastē ir ļoti daudz skaistu vietu, bet cilvēkiem nereti ir grūti izšķirties, kurp tieši doties. Vieni grib redzēt pievilcīgos Kurzemes stāvkrastus, citi labāk izvēlas aizbraukt uz Tūju vai uz bērniem draudzīgām vietām. Tāpēc kartē ir atzīmētas konkrētas teritorijas, kas ir īpaši skaistas, ērtas un interesantas. Tā nav tikai karte ar objektiem, bet gan iespēja daudz dziļāk iepazīt turienes vidi,” skaidro Iveta Tomsone.
Biedrības “Mazjūras zvejnieki” valdes priekšsēdētājs Andris Cīrulis ir aktīvs zvejnieks un viens no nedaudzajiem lucīšu zvejniekiem Latvijā.
Vietējās zivis kļūst arvien pieprasītākas
Līdzās tūrisma iespējām būtiska projekta daļa ir vietējo zivju popularizēšana. Mājaslapā atrodama arī informācija par zvejniekiem un iespējām no viņiem iegādāties zivis. Ikviens var piezvanīt kādam zvejniekam un apjautāties, kādas vietējās, pašu ķertās zivis – svaigas vai jau kūpinātas – konkrētajā dienā ir pieejamas. Iveta Tomsone atzīst, ka ļaudis arī izmanto šo iespēju un arvien biežāk interesējas, kur var iegādāties zvejnieku lomu.
“Cilvēki mums zvana un jautā, kur var nopirkt svaigas reņģes, kur var dabūt vietējās zivis. Piemēram, šobrīd ir reņģu laiks, tādēļ visiem, kas interesējas par to, kur var iegādāties tieši šīs daudzu iecienītās zivis, mēs iesakām sazināties ar konkrētiem zvejniekiem. Daļa zvejnieku no rīta izcelto lomu pārdod tieši no laivas vai savā tirdzniecības vietā.
Dažreiz zvejnieks piezvana un saka: “Man šodien ir labs loms – simt trīsdesmit kilogramu reņģu. Gribētu tās pārdot.” Tad mēs ievietojam informāciju sociālajos tīklos, ka šim zvejniekam gadījies brangs loms un ka visi, kas vēlas svaigas reņģītes, var doties pie viņa. Cilvēki izlasa šādu ziņu, izplata tālāk un brauc pakaļ zivīm.
Tā pamazām veidojas abpusēja kustība, kur katrs atrod savu zvejnieku, un gadu no gada šī saikne strādā arvien labāk. Jo ieguvēji rezultātā ir abi – gan zvejnieks, gan zivju tīkotājs,” stāsta biedrības “Mazjūras zvejnieki” mārketinga projektu vadītāja Iveta Tomsone.
Interese par piekrasti turpina augt
Lai gan projekts “Piekrastes zivis” darbojas tikai trešo gadu, arī zvejnieki jau ir paguvuši novērtēt tā sniegtos ieguvumus. Daudzi jau pirmajā gadā atzina, ka ir ļoti laba sajūta, jo cilvēki interesējas par piekrasti, tāpēc noiets gan svaigajām zivīm no laivas, gan kūpinātajām zivīm, kas pieejamas tirdzniecības vietās, ir jūtami pieaudzis, un bieži vien pieprasījums pārsniedz piedāvājumu.
Iveta Tomsone uzskata, ka pieprasījums pēc vietējām zivīm pieaug arī tāpēc, ka Latvijas iedzīvotāji arvien vairāk domā par pārtikas kvalitāti un izcelsmi. “Ja mēs salīdzinām vietējā jūrā nozvejotās zivis ar veikalā nopērkamajām, tad tā ir pilnīgi cita vērtība,” uzsver Iveta Tomsone.
“Protams, veikali arī ir vajadzīgi, un es negribu noniecināt veikalos pieejamās zivis, bet lielākā daļa no tām nav vietējās. Pārsvarā tur nopērkamas importētās Atlantijas okeāna zivis – skumbrijas, vilkzivis –, mākslīgos apstākļos audzētie laši, foreles. Protams, ļoti jauki, ka arī šādas zivis ir pieejamas. Savukārt vietējā piekrastes zvejnieka noķertā zivs līdz veikalam netiek, toties tā ir pavisam cita zivs – svaiga, dabīga. Ja cilvēks grib īstu vietējo produktu un vienlaikus vēlas atbalstīt piekrastes tradīciju saglabāšanu, viņš meklē savu zvejnieku, zvana viņam un pērk zivis pa tiešo.”
Gatavošanas noslēpumi nereti jāatklāj no jauna
Viens no interesantākajiem novērojumiem projekta realizācijas laikā ir tas, ka daudzi iedzīvotāji nemaz nezina, kā pagatavot vietējās zivis, un izrāda pastiprinātu interesi par dažādām receptēm. “Izplatītākās zivis, piemēram, reņģes, vairums prot sagatavot ēšanai – notīra un cep uz pannas, apmērcētas olā vai kā citādāk, bet mūsu zvejnieki piedāvā arī daudzu citu sugu zivis. Taču nereti izrādās, ka cilvēki īsti nezina, ko ar tām iesākt, kā pareizi lietot uzturā. Tāpēc mājaslapā ļoti populāra ir kļuvusi recepšu sadaļa, kur ikviens var atrast idejas, kā pagatavot dažādas vietējās zivis,” skaidro Iveta Tomsone.
“Piemēram, ļoti iecienīti ir kūpinātu asaru salāti, lielu atsaucību guvusi arī laša soļanka. Ja kādam no zvejnieka izdodas dabūt taimiņu, iespējams uzzināt, ar ko tas atšķiras no tam līdzīgā laša un kāda recepte tieši taimiņam būs visvairāk piemērota.
Tāpat cilvēki no jauna atklāj vimbu, ko daudzi uzskata par izteikti asakainu zivi, lai gan īstenībā, pareizi apstrādāta, tā ir ļoti garšīga. Recepšu sadaļā var atrast stāstus un pamācības arī par to, kā dažādas zivis pareizi kūpināt. Mēs cenšamies ne tikai palīdzēt iegādāties vietējās zivis, bet arī iemācīt tās garšīgi pagatavot, lai visa saime būtu paēdusi.”
Iveta Tomsone arī atklāj, ka ļaužu interese par receptēm un vietējo zivju izmantošanu ikdienas maltītēs ir daudz lielāka, nekā sākotnēji cerēts. To atspoguļo tīmekļvietnes apmeklējumu statistika, kas apliecina tautiešu lielo interesi par receptēm. Savu artavu dod arī “Facebook” lapa “Piekrastes zivis”, līdzīga “Facebook” lapa ir arī biedrībai “Mazjūras zvejnieki”. Tajā gan akcents vairāk tiek likts uz stāstiem par zvejnieku ikdienu, kā arī biedrības idejām un iecerēm, norāda Iveta Tomsone.
Viņa arī novērojusi, ka pamazām veidojas plašs un stabils atbalstītāju pulks, kas novērtē ne tikai to, ka ir iespējams nopirkt tepat mūsu jūrā nozvejotas zivis, bet arī faktu, ka piekrastes zvejas tradīcija valstī tiek uzturēta un saglabāta.
Biedrība “Mazjūras zvejnieki”, līdzīgi kā pērn, arī šogad piekrastē rīkos vairākas meistarklases un zivju degustēšanas, un pirmā no tām būs 13. jūnijā Bērzciema “Tarotavā”.
Piekrastē var sajust īsto zvejnieku vidi
Viens no būtiskākajiem aspektiem, ko īpaši uzsver Iveta Tomsone, ir tas, ka mūsdienās Latvijas iedzīvotāji pie jūras meklē ne tikai produktus vai ainavas, bet arī autentisku vidi un izjūtas, ko var gūt tikai tur:
“Cilvēki, atbraucot pie jūras, grib iepazīt īsto zvejnieku ikdienu, un šo vidi mazajos piekrastes ciemos spēj nodrošināt tikai paši zvejnieki, kas mīt šajā teritorijā. Šie ļaudis dzīvo pie jūras visu gadu, nevis atbrauc tikai vasarā atpūsties. Tieši mazie zvejnieki uztur piekrastes dzīvību, saglabā tradīcijas un rada to sajūtu, ko apmeklētāji alkst piedzīvot. Turklāt vietējie cilvēki parasti ir ļoti atvērti. Viņi ļauj ienākt sētā, lai viesi redzētu, kā tā iekārtota, gatavi pastāstīt par savu darbu, parādīt zivju kūpināšanas procesu, izstāstīt par jūru un zveju.
Tā ir ļoti īpaša pieredze. Līdz ar to ir iespējams apvienot tūrisma ceļojumu un dabas baudīšanu ar zvejnieku apmeklēšanu un viņu ikdienas iepazīšanu, aroda noslēpumu izzināšanu. Taču jārēķinās, ka piekrastes zvejnieks primāri ir sava darba darītājs, nevis tūristu uzņēmējs, tādēļ pirms ierašanās būtu jāsazvanās un jānoskaidro, vai viņš konkrētajā laikā nebūs aizņemts un varēs atlicināt laiku arī apmeklētājiem.”
Daudzi zvejnieki cenšas attīstīt savu arodu
Lai gan interese par piekrastes zvejniecību pieaug, pašu zvejnieku skaits ar gadiem samazinās. “Saskaņā ar pieejamo informāciju, komerclicence ir izsniegta simt trīsdesmit četriem zvejas uzņēmumiem, bet ikdienā ar piekrastes zveju nodarbojas ievērojami mazāk cilvēku,” saka Iveta Tomsone.
“Es domāju, ka ikdienā aktīvi zvejo apmēram septiņdesmit zvejnieku, bet tādu, kas strādā visu sezonu un iet jūrā arī ziemā, ir vēl mazāk – labi, ja piecdesmit. Jāņem vērā, ka daudziem zveja ir tikai daļa no ienākumiem, jo ar šo arodu vien izdzīvot nav viegli. Tomēr dažādās piekrastes vietās joprojām ir aktīvi un uzņēmīgi zvejnieki, kas cenšas attīstīt savu darbu un piesaistīt klientus.
Runājot par vietām, kur šie zvejnieki darbojas, jāatzīmē, ka Vidzemes pusē viņu skaits ir būtiski sarucis un esošie koncentrējas Kuivižos, Salacgrīvā, Lāņos, kāds vēl palicis arī Tūjā. Mums ir brīnišķīgi zvejnieki arī Saulkrastos, piemēram, zvejnieku saimniecība “Silzviedri”, kuras īpašnieks ir Edgars Zviedris – zvejnieks devītajā paaudzē. Viņš jau otro gadu arī tirgo savas zivis furgoniņā netālu no zvejas vietas. Arī Gints Šadurskis Zvejniekciemā ir iegādājies mobilo tirdzniecības treileri.
Kurzemes pusē zvejnieku ir krietni vairāk, daži darbojas arī Jūrmalā. Zvejnieku saimniecības aizvien pastāv tādās zināmās zvejniecības vietās kā Lapmežciems un Ragaciems, lai gan to ir maz, arī slavenajā Ragaciema tirdziņā īstus zvejniekus bieži vairs nesastapsi.
Arī Engurē zvejnieku ir ļoti maz, turpretī daudz labāka situācija ir Bērzciemā, kuru mēs cenšamies veidot par vietējo zvejniecības centru. Rēķinot attiecībā uz šī mazā ciema izmēriem, četri pieci zvejnieki, kas tur darbojas, jau ir ļoti daudz. Zvejnieki joprojām ir Mērsragā, varētu teikt, nopietna zveja notiek Kolkā, tādēļ noteikti vērts kādreiz aizbraukt uz turieni un aplūkot to unikālo vidi, kurā dzīvo un strādā zvejnieki.”
Kā vislabāk tikt pie zivīm
Daudziem zivju tīkotājiem var rasties visnotaļ pamatoti jautājumi, kad labāk zvanīt zvejniekam un kā zināt, vai viņam tobrīd patiešām būs zivis, ko piedāvāt pircējam. Iveta Tomsone norāda, ka viens no pirmajiem faktoriem, no kā ir atkarīgs tas, vai zivis varēs dabūt, ir laikapstākļi:
“Ja potenciālais pircējs vēlas tikt skaidrībā, vai iecerētā zivs būs pieejama, jāparaugās, kāds laiks bijis iepriekšējās dienās un valda joprojām. Ja pūtis stiprs vējš, kas netaisās rimties, tad ir skaidrs, ka zvejnieks nebūs gājis jūrā un zivis nopirkt nevarēs. Savukārt, ja ilgāku periodu valda mierīgs, saulains un silts laiks bez liela vēja, tad ir diezgan droši, ka zivis varēs dabūt.
Bet, lai izdotos veiksmīgi sazināties ar zvejnieku, ieteicams ņemt vērā šī aroda pārstāvju specifisko darba grafiku un zvanīt pusdienlaikā vai pēcpusdienā, kad viņš būs atgriezies no jūras, apdarījis visus aktuālos darbus un arī mazliet atpūties.
Savukārt, runājot par zivju sezonām un pieejamajām sugām, pašlaik turpinās reņģu zveja, pamazām sākas arī lucīšu laiks. Tiesa, lucīšu piedāvājums ir mazs, jo ar šo zivju specializēto zveju visā piekrastē patlaban nodarbojas mazāk nekā desmit zvejnieku un pārsvarā līča Kurzemes pusē. Vasarā, karstākajā laikā, mēdz būt dažādi, un nereti zivju ir visai maz.
Tuvojoties rudens sezonai, zivis uzbarojas, kļūst treknākas, jo īpaši gardas ir Rīgas līča butes. Tās vairāk koncentrējas līča Kurzemes pusē, savukārt Vidzemes piekrastē regulāri var dabūt asarus un vimbas, biežāk nekā Kurzemes piekrastē lomos ir taimiņi. Tikai jāatceras, ka no 15. oktobra līdz 15. novembrim ir lašu lieguma laiks un zvejnieks jūrā iet nemaz nedrīkst. Šajā laikā var ķert vienīgi reņģes, tāpēc meklēt citas zivis pie zvejniekiem nav jēgas.”
Projekta ietvaros izdotie bukleti būs pieejami biedrības organizētajos pasākumos.
Nākotne rādās cerīgākās krāsās
Ilgu laiku zvejniecība bija atstāta pašplūsmā, nesaņēma nekādu valsts atbalstu, un piekrastes zvejnieku situācija aizvien pasliktinājās. “Daudzi vispār beidza nodarboties ar šo seno arodu,” stāsta Iveta Tomsone.
“Mūsu biedrība 2020. gadā tika izveidota tieši tādēļ, lai apturētu šo lejupslīdi un ļautu zvejniekiem atgūt savu vietu sabiedrībā. Sešu gadu laikā, pateicoties biedrības vadītājam Andrim Cīrulim, ir izdevies apvienot visus zvejniekus spēcīgā organizācijā, kas vēršas varas iestādēs, prasa un daudz ko arī panāk.
Piemēram, jau trešo gadu piekrastes zvejniekiem ir pieejama programma “Atbalsts zvejniekiem piekrastes zvejā”, lai varētu iegādāties dažādas ikdienas darbam ļoti nepieciešamas saimniecības lietas, piemēram, selektīvos zvejas rīkus – zivju un grunduļu murdus, kas pasargā lomu no roņiem –, mazās saldētavas un zivju apstrādes iekārtas, transportlīdzekļus. Tāpēc, lielā mērā pateicoties esošajai programmai, piekrastes zvejniecība ir ieguvusi otro elpu un skats uz nākotni kļuvis daudz cerīgāks.”
Piekrastes vide – Latvijas nacionālā vērtība
Sarunas noslēgumā Iveta Tomsone vēlreiz atgādina, ka piekrastes zvejniecība Latvijā nav tikai uzņēmējdarbība vai pārtikas ieguve. Tā ir viena no mūsu nacionālajām vērtībām. Latvieši brauc pie jūras ne tikai pagulēt pludmalē vai pastaigāt pa smilšaino liedagu. Viņi grib sajust īsto jūras garšu, pievilcību un skaistumu, un tajā ietilpst arī kūpinātas vietējās zivs aromāts.
Piekrastes zvejnieki uztur šo vidi dzīvu un atvērtu. Pretstatā tiem, kas vēlas jūrmalā nopirkt sev īpašu mājvietu un norobežot to no apkārtējās pasaules, vietējie iedzīvotāji ir gatavi stāstīt, rādīt un dalīties savās prasmēs. Tāpēc mums ir jānovērtē šo cilvēku pienesums tautas kopējā vērtību bibliotēkā un jāpalīdz saglabāt piekrastes zvejniecību arī nākamajām paaudzēm.
