Ventā ķer nēģus, jūrā – ar uguni meklē lašus
“Jūras vārtu” pilsētā būts daudzkārt, taču šoreiz mans un fotomeistara Valda Brauna ceļojuma mērķis ir īpašs – mums jāapciemo Ventas nēģu zvejnieks Dainis Rozentāls. Viņš arī fotomākslinieks, braucis Atlantijā un tepat Baltijas jūrā, vienvārdsakot – jūras sāli un zvejnieka darba smagumu zina kā savu kabatu. Dainis trīspadsmit gadus gājis jūrā no slavenās zvejnieku kopsaimniecības “Sarkanā bāka”, kur iemācījies īstus jūras vīru tikumus, ko droši un pārliecinoši pauž arī savās fotogrāfijās.
Tagad Dainis noenkurojies uz Ventas – zvejo nēģus. Nesezonā raujas gar piekrasti, meklē Baltijas lašus, ko šobrīd atrast ir tikpat grūti, cik melnu kaķi tumšā istabā. Lašu nav! Mencām virsū lielais liegums. Ko lai vīrs, kurš vēl sevī jūt gana daudz spēka, te, Dižjūras krastā, lai dara?! Un Dainis nododas mākslai, organizē fotoizstādes, neliek mierā muzejniekus, jo paša piedzīvoto šķietas interesanti atstāstīt arī nākamajām paaudzēm.
Ilgus gadus zvejnieks nostrādājis arī Valsts vides dienestā, tādēļ uz Ventu un šīs Kurzemes likteņupes tecējumu raugās citām acīm: “Tie bija citi laiki, citi tikumi – nevaldīja tāda alkatība kā tagad, arī zivju upēs bija kā biezs. Nārsta vietu bija vairāk, vide dabiskāka. Lauksaimniecības ķimizācija, industriālie izlēcieni to visu ir iznīcinājuši. Krasti aizauguši, ūdens neplūst, zivis vairs nenāk kā senāk.”
Taču šoreiz saruna par nēģiem. Ventas nēģiem, kuri no Daiņa SIA “Ventas nēģi” lielākoties ceļo uz Carnikavu, lai papildinātu Gaujas un Salacas nēģus carnikaviešu labi būvētajās apaļmutnieku cepšanas krāsnīs, kur top šīs delikateses ar nēģu karalistes zīmolu. Aizvadītajā sezonā ūdens līmenis bijis zems, straume maza, Ventā ielikti tikai daži nēģu murdi. Bet vienmēr jau ir cerība uz veiksmi!
Dainis atceras tā sauktos kolhozu laikus, kad strādāts Ventas piekrastes zvejnieku brigādē. Vīri jūrā likuši murdus no Sārnates līdz Miķeļtornim. Ventā zvejoti nēģi, un tie bijuši vislabākie – lieli, resni, allažiņ tirgū pieprasīti.
“Pa desmit līdz divpadsmit tonnām nēģu diennaktī varējām smelt. Tagad to pat iedomāties būtu grūti,” noteic viedais ventspilnieks.
Dainis uzsver, ka pilnībā aizliegt nēģu zveju Ventā nebūtu gudri. “Iespējams, kāds arī izvelk uzreiz 300–500 kilogramus, bet tam jānotiek kontrolēti. Ja visus maliķiem atņemtos nēģus tiešām palaistu augšpus rumbas, kur pašiem tiem grūti tikt, lai netraucēti nārstotu, tad mums būtu arvien vairāk, ko zvejot,” ir pārliecināts zvejnieks.
Tā nu sarunas atkal aizvirzās tālāk uz fotomākslu. Dainis tagad guvis jaunu uzrāvienu foto apvienībā “Kursa” Ventspils novada Popē. Tur ik pa brīdim no Rīgas ierodas arī Valdis. Kā nekā kurzemnieks, Ventspils fotokluba “Moments” dibinātājs. Ventspilnieki 2025. gada vasarā Piejūras brīvdabas muzejā bija sarīkojuši dižu Valda sumināšanu viņa astoņdesmit gadu jubilejā. Vai tur galdā tika celti arī Ventas nēģi? Nudien neatceros, bet jautri bija visiem.
Zvejnieki apvienojas lieliem darbiem
Ventspils vēstures rakstītāja, ilggadējā muzeja darbiniece Ingrīda Štrumfa savās enciklopēdiskajās “Ventspils grāmatās” (I, 2017; II, 2022) ir atzinusi, ka “Pirmais pasaules karš atmetis tālu atpakaļ arī zvejniecību, kas tik strauji uzplauka 20. gadsimta sākumā. Tas bija laiks, kad sāka izmantot motorlaivas, apguva jaunus zvejas paņēmienus un ļoti strauji Ventspilī pieauga noieta tirgus. Bet, būdama viena no pārtikas ieguves veidiem, zvejniecība un zivju apstrāde divdesmitajos gados ātri atkopjas.”
Kopš kāda 1922. gada zvejnieki atkal sāka aktivizēties, un bija mēģinājumi atjaunot zvejnieku organizāciju darbību. Latvijas zvejnieku sabiedrības Ventspils nodaļa sapulcējās 1922. gada maijā, saietā piedalījās arī Latvijas zvejnieku sabiedrības priekšsēdētājs Kārlis Lauva. Biedrību vēsturiski nosauca par Ventspils jūrmalas zvejniecības biedrību, un tās pirmsākumi lūkojami 1908. gadā. Ap 1930. gadu, kad zvejniecību un zivju apstrādi skāra smaga ekonomiskā krīze, darbu sāka kooperatīvs “Ventspils zvejnieks” (1931). Tiek iegādāts zemesgabals zivju žāvētavas celšanai, atver degvielas izdalāmo punktu, uzsāk arī zivju realizāciju Ventspils un Kuldīgas apriņķī.1934. gadā kooperatīvs sāk eksportēt žāvētas reņģes uz Poliju, tiek noslēgts līgums par 120 tonnu piegādi. Katru dienu uz Poliju sūta 0,5–1 tonnu žāvētu reņģu skalu grozos pa 25 kilogramiem. Reņģes tiek atlasītas – lielākās, rūpīgi un tīrīgi sasaiņotas –, un poļi labprāt tās ņēma pretī.
1936. gadā darbību izbeidz Ventspils jūrmalas zvejniecības biedrība, un nu bijušais kooperatīvs pieņem nosaukumu “Ventspils jūrmalas zvejniecības sabiedrība”, kas pastāv līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gadā. Trīsdesmito gadu beigās tas bija lielākais uzņēmums zivju apstrādes nozarē Latvijā, kas zvejnieku ražoto produkciju veiksmīgi realizēja arī ārvalstīs; bez jau pieminētās Polijas noieta tirgus tika atrasts arī Lietuvā, Vācijā un Igaunijā. Ingrīda Štrumfa tēlaini atzīmē: “Kad Ventmalā izgaist naftas tvans – laivas aizgājušas –, sāk kūpēt žāvētavas un smaržot alkšņa malkas un priežu čiekuru dūmi. Viss Ostgals kūp.”
Nēģu zvejnieki uz Ventas.
No burinieka jūrnieka par piekrastes zvejnieku
Savdabīgu ventspilnieku, jūras arāju, portretējumu, balstoties savos vēstures pētījumos un izziņas ekspedīcijās daudzu gadu garumā, mums sniedz Ingrīda Štrumfa.
Kas ir Ventspils zvejnieks? “Tas ir kolorīts tips, kam bieži aiz muguras raiba un dēku pilna dzīve, jo daudzi savu jaunību pavadījuši uz buriniekiem pasaules jūrās. Ienesto malkas klēpi pie plīts metot, viņš kliegs: le-gō! Bet, savus zābakus aplūkojis, nopūtīsies: stirborda zābaks nekas, bet baborda zābaks leķē.
Svētdienas rītos, kamēr sieva noskrējusi baznīcā, viņš uzliks galvā kapteiņcepuri ar spožu nagu un enkuru pierē un ies uz Vintrāfenu satikties ar citiem vīriem. Tur būs garās runas par vējiem, lomiem, “Scandia” vai “Bolinder” laivu motoriem un pasaules politiku. Lai nu kas, bet pasaule ir pazīstama, jo vairumam tā jaunības gados ar buriniekiem apbraukāta, dažam labam aiz pleciem arī krievu-japāņu vai krievu cara un vācu ķeizara karš, kas pavadīts matroža činā uz Krievijas kara flotes kuģiem.
Runāt viņi runā skaļās pērkoņbalsīs, jo uz jūras vējā un motora troksnī jākliedz, lai cits citu sadzirdētu, bez tam dažam labam bungādiņas plīsušas no lielgabalu šāvienu trokšņa.
Godīgi viņi ir bez mēra, jo katra dzīve noris visu acu priekšā, un visiem zināms, kas notiek ar tiem, ko pieķer pie svešiem tīkliem. Tas ir nedzēšams kauns ne vien pašam, bet vēl bērnu bērniem. Atrastu mantu viņi nekad nenesīs mājās un arī saviem bērniem un mazbērniem neļaus to darīt, bet noliks klajākā vietā, lai var atrast, jo – kas pazaudējis, tas meklēs un, ja būs kārtīgi nolikts, arī atradīs. Pārdotam reņģu kālam viņi uzmetīs sauju zivju virsū, bet no sievām dažkārt par to saņems pārmetumus.
Jūrā zvejnieks nekad nebrauc – jūrā iet. Jūrā neiet tālu – jūrā iet augstu. Jūra ir plaša, bet zvejas vietas – šauras. Kā zemnieki devuši nosaukumus katram laukam, pļavai, meža stūrim un ceļa līkumam, tā zvejnieki devuši nosaukumus katrai vietai jūrā. Dižjūrā pašā ir vēl daudz citu jūru – ir akmeņu jūras, smilkšu jūras un plekstu jūras. Ir Vārves jūra un ir Suitu jūra.
Tā ir ar zvejniekiem. Kad vējš pavisam neļauj iet jūrā un kauli smeldz par traku, viņi aizvien iemaldīsies kādā krogā. Tur viņi iedzers, sitīs pa galdiem ar smagiem kulakiem un dziedās veco ventiņu jūrnieku dziesmu: “Kad es nu biju piedzimis, man jūriņ’ jau bij pielemta.” Tad sievas viņus atradīs un pārvilks mājās. Bet tad vecais zvejnieks saspītēsies, liks sievai sēdēt pie gultas uz krāģīša un pie auss ar roku skalināt ūdeni pa bļodu, jo bez viļņu čalas vecs jūrnieks iemigt nevar.”
Bet zvejnieku sievas?! Kāda ir Ventspils zvejnieksieva?
“Ventspils zvejnieksieva visu mūžu pavada lielā steigā un sūrā darbā. Viņas dzīve ir skaidra un morāle vienkārša. Māja ir jākopj, dārzs jākopj, lopi jākopj, un bērni jāliek pie darba. Vīrs jāaprūpē, jo tas ir maizes pelnītājs. Nauda jātaupa, jo to nopelna grūtā darbā.
Viņa nekur neiet. Viņa visur noskrej. Parastos rītos viņa noskrej uz tirgu, svētdienas rītos noskrej uz baznīcu. Pa starpu viņa noskrej uz mežu palasīt čiekurus, uz kapiem apliet puķes, uz Kamārci paskatīties, kā zāle aug iznomātajā pļavas gabalā, vai nav izbradāta, vai nesāk pāraugt.
Dažkārt jānoskrej ar govi pie buļļa, dažkārt ar zivju velkamajiem ratiņiem pie kalēja, lai uzkaļ ritenim jaunu stīpu. Tad jānoskrej uz Sarkanmuižas dzirnavām sakārst vilnu, kas no lauku saimniecēm iemainīta pret zivīm.
Kad atnāks vīrs no jūras, tad jāķeras pie īstā darba – jāpalīdz izņemt no tīkliem un izzortēt sazvejotās zivis un ar zivju velkamajiem ratiņiem jāpāršlepē mājās. No loma steidzīgi jātiek vaļā, jo zivis nav tāda manta, ko var ilgi glabāt.
Visneizdevīgāk ir atdot uzpircējam, labāk pārdot pašam, bet, kad ir labais reņģu laiks un kad uz rudens pusi sāk nākt treknās butes, lomi jāsagatavo nožāvēšanai, un tas arī jāizdara. Viss Ostasgals tinas garšīgi smaržīgos dūmos. Kad pienācis doršu laiks, jāapsprauž āķi ar kumosiem – gabalos sagrieztām reņģēm – un jāsakārto kastēs visas sapiņķerētās doršu šņores. Ja zivju gadījies pavairāk, jāiemet zirgs ilksīs un jāaizlaiž uz zemēm pie pazīstamiem saimniekiem. Ja ne citādi, tad jāiemaina pret kādu miltu maisu, ko dabūs rudenī. Citādi jāatdod uzpircējam par lētu naudu.
Jāpalīdz vīram lāpīt tīklus un jāgādā, lai būtu ēdamais, ko dot līdzi jūrā. Jo, ja vīram švaka veselība vai slima māga, pie tā neapšaubāmi vainīga sieva, kas vīru nav uzpasējusi. Galīgi noplīsušu arī vīru nevar pasaulē laist, un traki bieži jāpieada zeķēm jaunas pēdas. Bet lielā vērpšana un adīšana jau notiek pa ziemu.
Vēl nāk klāt daudzas stundas vētru laikos katru rudeni, katru pavasari, ko zvejnieksieva pavada Ventmalā, neatraujot acis no jūras vārtiem, zem villdrānas sažņaugtām rokām, jo gandrīz nav tāda gada, kad jūra kādu laivu nepaņemtu sev, zvejniekus pēc kādām dienām atdodot atpakaļ izskalotus lielākoties pie Staldzenes vai pat Liepenes.
Tā ir zvejnieksievas ikdiena, un, kad pienāks padomju laiki, pensiju viņai neviens nemaksās, jo algotu darbu jau viņa nekad nav strādājusi.”
Gatavošanās zvejai sākas iepriekšējā vakarā, jo nēģim vajag nakts tumsu un drusciņ “nelabu laiku”.
Zvejniecība un konservi “padomju mērcē”
Dažas dienas pirms fašistiskās Vācijas iebrukuma tobrīd jau padomju okupētajā Latvijas teritorijā komunistu rupors “Cīņa” 1941. gada 17. jūnija numurā deklaratīvā optimismā vēstīja: “Ventspils zvejnieku artelis apvieno 80 zvejnieku. Zvejai pašreiz ļoti labi panākumi. Pāris mēnešos pēc dibināšanas artelis krietni pieņēmies spēkā: no deviņiem vīriem izaudzis līdz astoņdesmit. Šogad pavasarī viņi saņēma aizdevumu un nopirka septiņas laivas ar visiem zvejas piederumiem. Darbs veicās labi, un jūnijā aizdevums tika dzēsts. Arteli nosauca par “Sarkano bāku”.”
Pēc Otrā pasaules kara beigām zvejnieku sabiedrību Ventspilī atjaunoja. Tajā esot iestājušies pat 300 biedru. Vēlākais laikraksta “Cīņa” ekonomikas apskatnieks Arvīds Urālietis savā grāmatā “Īpaša kaluma ļaudis” (Rīga, 1986) par Latvijas zvejnieku kolhozu izaugsmi ceļā uz komunismu vērtējoši rakstīja: “ Samērā lielajam vīru pulkam, šķiet, būtu pa spēkam uzsākt tehnisko un ekonomisko jautājumu risināšanu. Taču sabiedrībā nebija vienotas rīcības programmas, katrs vairāk vilka uz savu pusi. Vieni gādāja un nodeva zivis valstij, citi ar tām pa kluso spekulēja.”
Turpat tālāk autors min, ka 1946. gada 23. septembrī Loču ielā 12 kopā sanākuši 36 zvejnieki: “Uz zvejnieku sabiedrību viņi vairs cerības nelika. Nē, tā nevar! Jāstrādā visiem. Un alga – pēc padarītā. Jāatjauno artelis “Sarkanā bāka”. Sapulcējušies uzmanīgi klausījās, ko tovakar runāja Jēkabs Lācis:
– Izveidosim savu floti. Apgādāsim to ar labiem zvejas rīkiem. Zivis nodosim centralizēti. Celsim mājas, iegādāsimies grāmatas.
Cik vilinoši izklausījās šie plāni! Vai tiešām pienāks laiks, kad nebūs jādreb par savu laivu un zvejas spaili? Vai tiešām zvejnieks varēs strādāt visu gadu – kā rūpnīcā? Pagaidām selgā gāja tikai septiņus mēnešus – no aprīļa līdz novembrim. Agrāk nevar, vēlāk – bīstami: ne reizi vien rudenī un ziemā brāzmas saplēsa tīklus un apgāza laivas.
Un vīri cēla rokas. Balsoja – par arteli!”
Latvijas zvejniecības vēsturē ne bez pamata goda vietā ierakstīts “Sarkanās bākas” pirmā un ilggadējā valdes priekšsēdētāja Augusta Bērziņa vārds. Uzņēmies kopsaimniecības vadību 1947. gada decembrī, viņš pie tās stūres bija līdz pat 1975. gadam, kad uz “Sarkanās bākas” komandtiltiņa kāpa Alfrēds Dekšenieks. Augusta Bērziņa vārdā ventspilnieki nosauca ekspedīcijas zvejas kuģi. Ar Ventspili cieši saistīts arī tālbraucēja kapteiņa Igora Vītola mūžs, – pateicoties viņa neatlaidībai, pilsētā pie Ventas grīvas tapa modernais kultūras nams “Jūras vārti”.
Bet kā tad ar zivju apstrādi un konservu ražošanu, kas ir šīs rakstu sērijas pamatstāsts? Te uzreiz jābilst, ka zvejnieku kolhoziem uz visstingrāko bija aizliegts pašiem nodarboties ar zivju apstrādi, nemaz nerunājot par sterilizēto konservu ražošanu, – visi nozvejotie lomi bija vislielākajā rūpībā jānodod valsts zivju kombinātiem, lai tiem, blakus Atlantijā nozvejotajām zivīm, nepietrūktu arī vietējās Baltijas jūras izejvielas.
Tomēr valsts zivju kombināti netika galā ar aizvien pieaugošo pieprasījumu pēc zivju produkcijas, īpaši konserviem. Lielā padomju valsts no Baltās un Baltijas jūras līdz pat Tālajiem Austrumiem pie Klusā okeāna nebija pieēdināma. Par klasiku kļuva zivju tefteļi tomātu mērcē, kas visdažādākajos platuma grādos bija iecienītākā uzkoda pie dienišķā šņabja melanholijas un bezcerīguma remdēšanai.
Pirmie uzdrošinājās kolcenieki. Sterilizētus zivju konservus 1970. gadā sāka ražot kopsaimniecības “Brīvais zvejnieks” Kolkas cehā – 330 400 nosacītā izmēra kārbu gadā. Tā nudien bija pirmā bezdelīga, kas vēstīja, ka zivju apstrādē var un vajag pārkārtoties. Pie radikālas zivju ražošanas pārkārtošanas vispirms ķērās zvejnieku kopsaimniecība “Uzvara” Jūrmalā un “Banga” Rojā.
Drīz vien veikalu plauktos parādījās Latvijas zvejnieku kopsaimniecību konservu cehos ražotā produkcija – “Kūpinātas reņģes eļļā”, “Kūpināta menca eļļā” un “Blanšēta menca sārtā mērcē”. Neiztrūka arī Atlantijas izejvielu – no tām ražoja konservus “Blanšēta skumbrija eļļā”, “Blanšēta stavrida eļļā”, “Blanšēta siļķe eļļā” un “Atlantijas sardīnes eļļā”. Te nu gan vietā piebilst, ka šīs Latvijā tapušās kārbas bieži vien lielākā skaitā tika sūtītas uz plašo Krievzemi, kamēr pašu pārdotavās labākajā gadījumā plauktos gozējās zivju tefteļi vai ķilavas tomātu mērcē.
Kūpinātas šprotes eļļā no Ventas grīvas
Ventspilī vadošais zivju apstrādātājs kopš Otrā pasaules kara beigām bijis zivju konservu kombināts, kam zivis vairumā piegādāja spēcīgā zvejnieku kopsaimniecība “Sarkanā bāka”. Ventspils Zivju konservu kombināta aizsākumi saistāmi ar 1945. gadu, kad tas veidojies uz mazo zivju apstrādātāju bāzes kā kūpināšanas cehs ar nosaukumu “Ventspils zivju apstrādāšanas fabrika”. Kā vēsta uzņēmuma vēsture, tas sācis strauji attīstīties 1952. gadā, un trīs gadus vēlāk kombināta apgrozījums jau bija pieaudzis 18 reizes un darbinieku skaits deviņkāršojies.
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas kompānija “Ventspils Zivju konservu kombināts” LR Uzņēmumu reģistrā ierakstīta 1991. gadā.
2000. gadā tiek dibināta biedrība “Latvijas Zivju rūpniecības ražošanas apvienība”, un gadus vēlāk Ventspils Zivju konservu kombināts kļūst par kompānijas “AB Holding” dalībnieku. 2013. gadā tas iestājas biedrībā “Rīgas šprotes”, lai cīnītos par augstu produkcijas kvalitāti un jauniem noieta tirgiem. Šajā laikā kombināta apgrozījums ir 13 miljoni eiro gadā, uzņēmumā tiek nodarbināti vairāk nekā 450 strādnieki. Tobrīd tas saražoja aptuveni 24 miljonus nosacītā izmēra konservu kārbu gadā.
Ko tad ražo Ventspilī? Pirmajā vietā izvirzās “Šprotes eļļā”, kas, kā vēsta publikācijas presē, tiek gatavotas pēc senām receptēm, izmantojot roku darbu. Reņģu un brētliņu kūpināšanā tiek izmantotas alkšņa skaidas, kas piedod produktam brīnišķīgu garšu un skaistu zeltainu krāsu.
Vienlaikus ar kūpinātām šprotēm eļļā tiek ražoti vēl 23 dažādu nosaukumu zivju konservi 160, 190 un 240 gramu metāla un alumīnija kārbās. Tās lielākoties ir apceptas zivis tomātu vai sinepju mērcē.
Kopš 2025. gada maija par Ventspils Zivju konservu kombināta lielāko īpašnieku kļuvusi SIA “Stena Capital”. Tā vēsta, ka kombināts tagad ražo preces lielākoties pēc SIA “Karavela” pasūtījuma.
Pilna laiva sudrablašu! Nē, šoreiz nāk Ventas nēģi!
Ventspilī vēl daudz iespēju vērienīgākai zivju apstrādei
Ventspils brīvostā jau vairākus gadus tiek attīstīta pārtikas ražošanas un zivju apstrādes zona. Tur patlaban darbojas “Nacionālā zvejniecības ražotāju organizācija”, kas uzglabā zivju produkciju sešās saldētavās ar kopējo ietilpību līdz pieciem tūkstošiem tonnu.
Ventspils brīvostas pārvalde informē, ka Jahtu ostas rūpnieciskajā zonā Ventas kreisajā krastā bez Ventspils Zivju konservu kombināta vēl darbojas zivju pārstrādes uzņēmums “STEMA Real” un zivju pieņemšanas terminālis “Kurzemes zivju termināls”.
Kopš 1995. gada ostā attīstās SIA “BraDava”, kas savu vārdu ieguvusi no diviem sākotnējiem savas flotes zvejas kuģiem – “Bravo” un “Daugava”. Vēlākos gados “Baltikas” tipa kuģus nomainīja jaudīgāki Baltijas jūras zvejas seineri – “Harengus”, “Valderoy” un “Glenrose”. Nozvejotās reņģes un brētliņas tiek izmantotas saldēšanai un salīšanai.
SIA “BraDava” nodarbojas ar svaigu zivju šķirošanu, saldētas produkcijas uzglabāšanu, zivju liemeņu griešanu, zivju filēšanu un sālīšanu, kā arī pārtikas ledus ražošanu. Uzņēmuma saldēšanas kompleksā “Muiža” realizācijai tiek gatavotas atvēsinātas brētliņas, reņģes un mencas (to pēdējos gados gan ir salīdzinoši maz), te pārtikas ražotājiem tiek piedāvātas arī svaigi saldētas brētliņas un reņģes.
Uzņēmums īstenojis vairākus Eiropas Savienības atbalsta pasākumus, tostarp ar struktūrfondu palīdzību attīstīti projekti “Pelāģisko zivju ķidāšanas līnijas”, “Brētliņu ķidāšanas un šķirošanas līnijas Ugālē” un “Saldētavas kompleksa “Muiža” ietekmes uz vidi samazināšana”.
Savukārt Sarkanmuižas dambī jau kopš 1993. gada strādā viens no lielākajiem zivju pirmapstrādes uzņēmumiem SIA “Verģi”. Zivju pieņemšanas un apstrādes terminālī “Sarkanmuiža”, kura celtniecība tika pabeigta 2010. gadā, ikdienā notiek reņģu un brētliņu šķirošana, saldēšana, sālīšana un marinēšana, griešana, ķidāšana un filetēšana. Uzņēmums nodarbina aptuveni 160 strādājošo. SIA “Verģi” ir sava flote, kas atvieglo izejvielu piegādi ražotnei.
Šā gada februārī Ventspili apmeklēja Eiropas Savienības zivsaimniecības un okeānu komisārs Kosts Kadis, kurš iepazinās ar Ventspils ostu, tikās ar Baltijas jūras zvejniekiem un bija gandarīts par redzēto pilna cikla zvejas un zivju apstrādes uzņēmumā “Verģi”.
