Mēs dodamies uz Kolku, uz pašu Kurzemes spici, ko jau 1885. gadā viedais Krišjānis Valdemārs rakstā “Latviešu tautas jūrniecība” cariskās impērijas iedzīvotājiem stādīja priekšā kā Eiropas centru, Eiropas sirdi.
Formas un satura vienotība ceļ pagastu
Kolkasragā mūs sagaida ilggadējais (no 2009. līdz 2021. gadam) Kolkas pagasta pārvaldnieks, šobrīd Talsu novada domes deputāts Aldis Pinkens, kurš ne brīdi nav noņēmis roku no Eiropas sirds pulsa. Viņa lolojums ir Lībiešu saieta nams pašā ciema centrā, un te nu brīnišķā izpausmē satiekas forma ar saturu. Savulaik literatūrzinātniece profesore Janīna Kursīte vēsturniecei Baibai Šuvcānei veltīja šādus vārdus: “Cilvēks, kurš Lībiešu krastā izdarījis viens daudz vairāk nekā vesels zinātniskais institūts.” Tas ir Kolkas akadēmiskais saturs. Dod, Dievs, katrai vietai tādu gaišu cilvēku tandēmu kā Baiba un Aldis – un šī satura un formas vienotība ceļ Kolku ļaudīs.
Baiba Šuvcāne tālajā 1999. gadā (vai atkal nav gana maģiski?!) sākusi strādāt Lībiešu krastā par mēnešraksta “Līvli” un lībiešu gadagrāmatas redaktori. Jau toreiz zinātājiem bija skaidrs – Baiba sākusi iet savas mammas Valdas Marijas Šuvcānes pēdās, piedaloties viņas radītās “Latviešu – lībiešu – angļu sarunvārdnīcas” (1999), grāmatu “Lībiešu ciems, kura vairs nav” (2002, par Ziemeļkurzemes lībiešiem), “Lībiešu folklora” (2003) un “Mazirbe – mazs ciems jūrmalā” (2006) veidošanā un sagatavošanā izdošanai. Baiba Šuvcāne radījusi tādus kultūrvēsturiskus izdevumus kā “Senais lībiešu ciems Kolka” (2010), “Lībiešu krasta stāsti” (2012), “Sauc par Vaidi mūsu ciemu” (2016) un bagātīgi ilustrēto grāmatu “Lībiešu krasts” (2017), ko droši var saukt par enciklopēdiju 346 lappušu apjomā.
Ne velti, to, ka lībiešu vēsture te nav tikai modes lieta, apliecina arī Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits, kurš vienmēr lepni atgādina, ka “Kolkas pagasts ir vienīgais pagasts Latvijā, kur pie pagasta mājas plīvo ne tikai mūsu valsts, bet arī lībiešu karogs”. To savā domrakstā, vēl mācoties Kolkas pamatskolā (diemžēl jau likvidēta!), paudusi arī Laura Rozenberga:
“Zilts, balts un zaļš. Tā ir zaļā jūra – lībiešu maize, prieks un bēdas. Tās baltās smiltis – klupšanas akmens un sūrums. Tās zaļās priedes jūras krastā – lībiešu jūrmala un dzīvesvieta. Šīs krāsas ir nekas cits ka lībiešu būtības simbols – karogs.”
Savukārt zvejnieka dēls Oskars savu sacerējumu nobeidz dzejā: “Līvi ir visur – mūsu atmiņās un iedomās, tie ir katrā smildziņā, katrā kokā, katrā smilšu graudiņā. Katra jūras vētra liek mums domāt par līviem, par to varenību, kas vienmēr būs mūsu tautas pašapziņā. Un, kā teicis viens slavens rakstnieks un dzejnieks: “Liels kā burinieks, kā jūra / Līvs aug manās acīs.”“
Bet varbūt taisnība tomēr ir Laurai, kad viņa raksta: “Kas ir lībieši? Gandrīz izmirusi tauta jeb mūsu, īsto kurzemnieku, senči? Varbūt par lībiešiem mēs zinām daudz vairāk, nekā patiesībā domājam?”
Interesanti, ka kopš 2023. gada Lībiešu krastā no Ģipkas līdz Ovišiem ir uzstādītas unikālas ceļazīmes lībiešu valodā.
“Pūpolos” ir divu veidu kūpinātavas – aukstai un karstai kūpināšanai. Pirmajā zivis kūpina divdesmit četras stundas, otrajā – tikai divas.
Zeltainās “Rīgas šprotes” dzintara krāsā
Kolka ir vienīgais lībiešu jūrmalas ciems, kur saglabājusies zivju apstrāde rūpnieciskā līmenī. SIA “Līcis 93” ir spējusi izturēt visas krīzes un joprojām ražo slavenās “Rīgas zelta šprotes”. Uzņēmuma valdes loceklis Raimonds Buholcs mums stāsta, ka Kolkas ražotnē šobrīd strādā aptuveni 230 zivju apstrādātāju un saražotā produkcija ar zīmolu “Riga Gold” ceļo turpat uz 75 valstīm visos kontinentos, atskaitot Antarktīdu. Tikai trīs procenti konservu atrod noieta tirgu Latvijā, un nu tie ieņem arī Apvienoto Arābu Emirātu pārdotavas.
Neapšaubāmi, produkcijas pieprasījuma garants ir tās augstā kvalitāte. Tās pamatā ir gadu desmitos izkopta un lolota meistarība, ko sievas, kuras vienā maiņā zivtiņas saliekno 1000 līdz pat 2000 kārbās, nodod nākamajām paaudzēm. Darbaspēka trūkums (ražotnē strādā aptuveni 50 cilvēku no Kolkas) liek ik dienas dzenāt divus autobusus pa apkārtnes pagastiem un pilsētām, lai nodrošinātu nepieciešamo strādnieku skaitu.
Tomēr Raimonds Buholcs jaunajā darba sezonā pēc vasaras atvaļinājuma ir gatavs raut vaļā otro maiņu, jo pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Viņš atzīst, ka produkcijas kvalitāte tiek saglabāta ar pārbaudītām metodēm:
“Zivju kūpināšanā izmantojam tikai baltalksni. Paši to iepērkam kā apaļkoku, šķeldojam tepat uz vietas, jo šķeldai, kuru izmantojam ražošanā, jābūt mitrai, divu dienu svaigumā. Tā varam iegūt zivtiņas vēsturisko garšu un zeltaino izskatu, un pircēji to prot novērtēt.”
Vēl viens produkcijas veids, kas jau iemantojis lielu popularitāti, ir tunzivs fileja eļļā. Kārbiņas caurspīdīgais vāciņš ļauj saskatīt konserva apetīti rosinošo izskatu, un tā vis nav kaķa pirkšana maisā. Līdzīgi tiek sagatavota laša fileja, vairāki konservi tiek ražoti stikla tarā. Uzņēmumā atgādina, ka “Līcis 93” bija pirmie, kas sāka piedāvāt zivju konservus stikla burciņās, un vēlāk to pārņēma arī citi zivju konservu ražotāji Latvijā.
Diāna Dobile “Pūpolos” aicina baudīt pepinātas lestes jeb kūpinātas butes.
Kolkasragā ceļ godā un galdā zivis
Populārajā Kolkasraga stāvlaukumā, kuru jau daudzus gadus apsaimnieko SIA “Kolkasrags”, tiekamies ar uzņēmuma izpilddirektoru Jāni Dambīti. Vēl nav žuvušas Jāņu alus putas, tomēr Jāņatēvs ir gana mundrs – ilgus gadus tieši šeit tiek kopta kolcenieku jūrā braucēju piemiņa, akcentējot Krišjāņa Valdemāra lomu ceļā uz lībiešu un latviešu turību.
Kolkasrags vispār ir gana maģiska vieta, tas populārs arī ar neparastām optiskām parādībām. Skaidrā laikā no vecās Kolkas bākas (uguns tajā pirmo reizi iedegta jau 16. gadsimta vidū) drupām var vērot fatamorgānu, kad šķiet, ka virs horizonta paceļas Roņu sala. Vasarā, nostājoties pašā raga galā, esot reta sajūta – varot šķist, ka zem katras kājas atrodas cita jūra. Šeit arī aizstiepjas tā dēvētā Ventspils–Kolkas–Pērnavas svētvietu līnija, kas savieno senkapus un kulta vietas.
Tepat pie stāvlaukuma saimnieko Sigita un Māris Grīnpukali, kuri lībiskā atbildībā “Divjūriņās” jau kuro vasaru atbraucējus cienā ar vietējām jūras veltēm – butēm, vimbām un dienišķajām reņģītēm. Visromantiskākās jūtas viesus pārņem otrā stāva terasē, kur, tuvu priežu galotnēm, iekšzemnieki mācās lobīt pepinātas butes un saprast, ka mazās reņģītes nav vis “jāizvaro” ķidājot, bet gan jāēd no galvas līdz astei.
Te nu būtu īsti vietā citēt kāda Kolkasraga apmeklētāja izjūtas: “No paziņas biju dzirdējis, ka Kolkā pie maksas autostāvvietas atvērta kafejnīca “Divjūriņas”. Takas galā neliela koka būve. Ieejot pa stiklotajām durvīm, tieši pretī lete ar ēdienkartēm un apkalpojošo personālu. Tas gados jauns. Daži ir ātri strādājoši, bet dažiem ne viss padodas cerētā ātrumā – te kalkulators ķeras, te kases aparāta pogu funkcijas aizmirsušās un vajadzīga zinošāka kolēģa palīdzība. Izvēlos salātus un “Coca-Cola”. Salātu cena liekas pieņemama. Īpaši, ja ēdiens tiek piedāvāts priežu meža vidū pēc pastaigas pa divu jūru krastiem. Savukārt “Coca-Cola” cena pavisam nepārprotami atgādina, ka to dzert nav veselīgi.
Pēc tam nāk pats interesantākais. Ēkas galā platas, stabilas koka kāpnes, pa kurām var nonākt uz ēkas jumta – terases. Tur izvietoti seši lieli koka galdi ar soliem. Tā uz aci liekas, ka pie katra no galdiem var pavisam brīvi izplesties kādi seši pieaugušie vai nedaudz draudzīgāk – astoņas personas.
Lai arī pie jūras ļoti stiprs vējš, te, augšā, starp priežu zariem, to nemaz nejuta. Lieliska vieta, kur nesteidzamā gaisotnē iebaudīt maltīti. Atnestie salāti, starp citu, bija ļoti garšīgi. Varbūt garšas kārpiņas pēc pastaigas svaigā gaisā paliek mazāk izvēlīgas?!”
Todien topā aktuālais dienas piedāvājums – ceptas butes ar vārītiem vai fritētiem kartupeļiem. Tik gardas (turklāt trīs!), ka mēli var norīt! Un alus kvasa cenā! Baudām nesteidzoties, jo Kolkasragā laiks liekas apstājies – jūlija saule kveldina, šalc jūra, un romantikai nav robežu. Arī citi “Divjūriņu” saimnieku ēdieni rosina apetīti nākamajām tikšanās reizēm: apceptas reņģītes Kolkasraga mērcē, Kurzemes krasta mencas fileja “Divjūriņu” gaumē, salakas jeb stintes (sezonā), kas smaržo pēc svaigiem gurķiem.
Tepat stāvlaukumā darbojas Tūrisma informācijas centrs, kura laipnās darbinieces tā prot pārliecināt par suvenīru autentiskumu, ka neaizvest mājiniekiem kādu Kolkasraga “brīnumu” būtu vislielākā apgrēcība.
Aldis Pinkens kautri bilst, ka Kolkā patlaban dzīvo tikai kādi seši simti iezemiešu, tādēļ ikviena ceļotāja vēlme ieraudzīt divu jūru saskari, pārliecināties par krusta vilni raga galā un izjust Dižjūras un Mazjūras spēku, tiek uzņemta ar atsaucību. Un ceļotāju te ir daudz, pa komfortablo šoseju no Ventspils, kur ienāk prāmji ar vācu un skandināvu tūristu mājiņām uz riteņiem, uz ragu steidzas neskartās dabas savaņģotie, minas vellapēdi un ielīgo tūristu lielbusi. Maģiska vieta, no kuras līdz Skagenas ragam Dānijā ir aptuveni 650 kilometru, savukārt Baltijas jūras augstākais punkts – Munameģis, kura augstums ir 317 metri virs jūras līmeņa, – atrodas vien 250 kilometru attālumā.
SIA “Līcis -93” Kolkas ražotnē īsi pirms vasaras atvaļinājuma
Kūpināšanas tradīcijas nodod no paaudzes paaudzē
Aldis Pinkens pastāsta, ka ar rūpniecisko zveju Kolkā šogad nodarbojas 14 komerczvejnieki. Pārējie, līdzīgileģendārajam tālbraucējam kapteinim Visvaldim Feldmanim, kurš nu jau aizsaukts mūžības jūrās, ir pašpatēriņa zvejnieki – tā teikt, nopērk licenci un ieiet jūrā pašu priekam.
Līdzīgi ar paaudžu pārmantojamību ir arī zivju apstrādē. Kolkas “Pūpolos”, kas ir turpat pie ciema robežas, iebraucot no Rīgas puses, saimnieko Diāna un Edijs Dobiļi. Viņu pepinātās lestes neprasa komentārus – tas ir augstas kvalitātes garants! Edijs zivju kūpināšanas mākslu pārmantojis no tēva, un nu viņu sētā ir ne tikai divi dūmu namiņi – aukstai un karstai kūpināšanai –, bet arī brīvdienu mājiņas, bērnu un sporta laukumi, galdi nesteidzīgai zivju lobīšanai, jo nav nekāds noslēpums, ka, ēdot zivis, acis jātur vaļā – ar asakām nav nekādijoki. Kas var būt netīkamāks par mandelēs iedūrušos asaku!
Diāna stāsta, ka butes karsti jākūpina vismaz pusotra līdz divas stundas, pirms tam tās kūriņā apžāvējot. Auksti kūpinātu bušu gatavībai nepieciešamas 24 stundas. “Pūpolos” tiek karsti kūpinātas arī vējazivis, vimbas, savu vietu gardēžu galdā ir atradis arī invazīvais apaļais jūrasgrundulis, arī zuši un laši, ja tādus izdodas sadabūt. Vasarā pieprasījums ir milzīgs, abi raujas vaiga sviedros. Kūriņā tiek liktas īstas alkšņa skaidas, lai viss būtu dabīgs, te nevar būt nekādas “ķīmijas”.
Prombraucot vairākas kūpinātas butes ceļo mums līdzi uz Vidzemes jūrmalu, jo te reti kad pie tādām laimējas tikt.
“Jūra nešķir, jūra vieno”– šādus veltījuma vārdus Baibas Šuvcānes grāmatā “Lībiešu krasts. No Ovišiem līdz Melnsilam: ciemi, iedzīvotāji, tradīcijas, bākas, daba, vēsture un mūsdienas” mums ieraksta Aldis Pinkens.
Lai tie mūs vada un drošina ceļā gar Rīgas līča zvejniekciemiem tradīciju un mūsdienu realitātes apzināšanā!
Aldis Pinkens rāda: Kolkas rags nedaudz pavirzījies uz līča pusi, vecās bākas drupas jau apskalo jūra
Sirmie zveji nespēj iztikt bez jūras
Dabas aizsardzības pārvaldes “LIFE REFF” projekta koordinatore Gunta Gabrāne ir sastādījusi un izdevusi izzinošu pārdomu grāmatu “Jūra dvēselē” (2025). Te atrodu sarunu ar zvejnieku Vili Priedi no Sīkraga, kurš dzimis 1936. gadā un līdz 2018. gadam gājis jūrā. Viņa zirgs Karāls vienmēr vilcis laivu uz jūru, iemantodams apkārtējo cieņu un izbrīnu. Pats zvejnieks jūrā iešanu sācis 1952. gadā, pat nesasniedzis sešpadsmit gadu vecumu. Uz traļiem gājis kādus septiņus astoņus gadus gan no Kolkas un Mērsraga, gan no Engures un Ventspils.
Sešdesmito gadu sākumā kāsa jūrā mencas, tad izkāsa visus lucīšus, pat pa desmit tonnām dienā, līdz arī tie bija cauri. Visiem galvā bija tikai plāns un pretplāns, un piekrastes zveja tika iznīcināta. Lībiešu galvenās zivis bija bute un reņģe: “Mēs stādījām reņģes. Fabrikā, kura bija Sīkragā un darbojās jau no 1956. gada, reņģes lika čanās (kublos) ar sāli un pēc tam mucās sūtīja uz dziļo Krieviju.”
Vilis Priede, lai gan dzimis rīdzinieks, jau gada vecumā nonācis Sīkragā: “Lībiešu zvejnieku ģimene mani paņēma no patversmes. Ģimenē runāja lībiski, un es kā skolnieks pilnīgi pārvaldīju lībiešu valodu. Vecie zvejnieki piekrastē visi runāja lībiski. Bet tagad vairs nav neviena, ar ko runāt. Un šī māja, kurā mēs esam, ir tā pati, uz kuras visu laiku ir dzīvots. Visi te bija zvejnieki.”
Nu jau mūžības jūrās esošais seniors 2018. gada sarunā atklājis savusāpi –pēdējā laikā nav varējis vairs zvejot zušus: “Es zvejoju zušus, un man ir zušmurds. Bet tagad to nevar likt iekšā. Zutis ir baigi labs.
Šī te ir tā pati laiva, ar ko es gāju jūrā. Betman pagrabā ir spainis ar sālītām butēm. Es vēl tagad uz ziemu sālīju butes (3–4 spaļus). Tām gals ir nost, zivis iztīra un saber ar pliku sāli.”
Un par savu zirgu Karālu (Karali) sirmais zvejnieks klusi nosaka: “Viņš ir tikai vasarnieks, jo viņam patīk stundām skatīties jūrā.”
Gunta Gabrāne savas grāmatas ievadā saka: “Stāvu pie Baltijas jūras krasta, un vējš paceļ smiltis ap manām pēdām. Šeit, bezgalīgajā smilšu un viļņu dialogā, atrodas kaut kas pavisam neievērojams – Baltijas plakangliemene. Mazs, ieapaļš radījums ar trauslu, gandrīz caurspīdīgu čaulu, kas varbūt nesasniedz pat divus centimetrus diametrā. Un tomēr – bez šīs mazās gliemenes Baltijas jūras pasaule nebūtu tāda, kādu to pazīstam.” Un vai tāpat nav arī ar mūsu ceļā sastaptajiem cilvēkiem?
Autore rosina aizdomāties: “Bez jūras nav Baltijas plakangliemenes. Bez pasaules, bez citiem cilvēkiem, bez mīlestības un cīņas, bez zaudējumiem un atradumiem nebūtu mūsu stāsta. Un bez bērnu brīnuma acīm, bez viņu spējas ieraudzīt maģiju ikdienā mēs zaudētu saikni ar to, kas mūsos visdziļākais, – ar dvēseli, kas, tāpat kā jūra, ir vēl jāiepazīst.”
