Arī mūsdienās piekrastes zvejniecība nav iedomājama bez savstarpēja atbalsta un izturības. To apliecina zvejnieka Anatolija Molokanova stāstītais par šā gada sākumu jūrā – ledos pazudušajiem murdiem, kurus vēlāk atrada vairāku desmitu jūras jūdžu attālumā no Liepājas, kā arī ikdienas darbu starp zveju un vēsturiskā burinieka “Libava” atjaunošanu. “Vasara solās būt ļoti darbīga,” atzīst Anatolijs, kurš ne tikai dodas zvejā, bet arī gatavo kuģi dalībai seno burinieku salidojumos Baltijas jūrā. Viņa pieredze rāda, ka zvejnieka darbs arī šodien prasa gan neatlaidību, gan spēju paļauties citam uz citu.
Starp zveju un burām
Zvejnieks Anatolijs Molokanovs šobrīd rosās pie hercoga Jēkaba laika burinieka replikas “Libava” sagatavošanas jaunajai sezonai. Vienlaikus turpinās arī zveja, kas šogad sākusies jau janvārī un atnesusi ne vien lomu, bet arī nopietnus pārbaudījumus.
“Pēc jaunā gada ar savu laivu sākām stinšu zveju,” stāsta Anatolijs. “Līdzīgi daudziem citiem šīspuses piekrastes zvejniekiem, ledos pazaudējām murdus.”
Murdi parasti tiek ievietoti aptuveni sešu metru dziļumā, taču šoreiz daba izrādījusies spēcīgāka. “Vējš murdus aizdzina prom kopā ar ledus gabaliem,” viņš saka. “Pavisam nesen kāds tralis tos atrada trīsdesmit jūras jūdzes no Liepājas un izcēla no sešdesmit metru dziļuma.”
Pēc neveiksmīgās stinšu sezonas zvejnieki tagad pievēršas citām zivīm. “Tagad nāk apaļais jūrasgrundulis, menca un pavasara reņģe,” stāsta Anatolijs. “Tāpat lomā gadās arī brētliņas.”
Lai gan zvejniecība ir viņa ikdiena, pats Anatolijs sevi par lielu zivju cienītāju nesauc. “Tu neticēsi, bet es neesmu nekāds lielais zivēdājs,” viņš smejas. “Vislabāk man garšo plekstes un lielās akmensbutes. Mēs jau zvejojam savu līdzcilvēku priekam.”
Paralēli zvejai tiek remontēts burinieks “Libava” . “Pēc remonta nomainīsim apakšējos apšuvuma dēļus, liksim jaunu dzinēju un veiksim citus korpusa un takelāžas darbus,” stāsta kuģa saimnieks. “Jaunajam dzinējam pat nācās ņemt kredītu.”
Jau jūnijā “Libava” plāno doties uz Rīgu, bet vasarā paredzēta dalība seno burinieku salidojumos Rostokā un Gdaņskā. “Vasara solās būt ļoti darbīga, tādēļ pavasarī jācenšas noķert pēc iespējas vairāk zivju,” saka Anatolijs.
Liepājnieks Anatolijs Molokanovs šopavasar piekrastē lielākoties zvejo reņģes un invazīvo apaļo jūrasgrunduli.
Liepājnieki – rosīgi biedrību dibinātāji
Divdesmitā gadsimta sākums bija laiks, kad pasaules zvejniecībā parādījās motorlaivas, jauni zvejas rīki un nozvejas paņēmieni, kas prasīja lielus finanšu līdzekļus. Lai izkļūtu no pastāvīgām materiālajām grūtībām, vajadzēja pārkārtoties atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Vienatnē to nevarēja izdarīt. Vajadzēja apvienot spēkus un līdzekļus, lai kopīgi iegādātos dārgos zvejas rīkus, tehniku, iekārtotu zivju apstrādes uzņēmumus, atvērtu zvejniecības skolas un zvejnieku kooperatīvu veikalus.
Ilggadējais Liepājas muzeja vēsturnieks Juris Kriķis atklāj šādu laikmeta ainu: “Jāatzīst, ka mūsu rīcībā ir pretrunīgas ziņas par pirmās zvejnieku biedrības nodibināšanu Liepājas apkārtnē. Vācu valodā izdotajā kalendārā “Libauscher Kalender für das Jahr nach Chr. Geb. 1905” teikts, ka pirmā zvejnieku biedrība Liepājas pusē nodibināta 1903. gada 13. jūlijā Pērkones pagastā. Savukārt “Baltijas zvejnieku kalendārā 1909. gadam” teikts, ka Liepājas jūrmalas zvejnieku biedrība nodibināta 1903. gada 30. decembrī un ka valdes priekšsēdētājs bijis K. Burkēvics. Savukārt brošūrā “Liepājas z/k “Boļševiks” 20 gadi” (Rīga, 1966) apgalvots, ka Pērkones zvejnieki sanākuši kopā 1908. gadā un noorganizējuši Liepājas jūrmalas zvejnieku biedrību ar P. Šķelti priekšgalā. Viņa vadībā biedrība darbojusies līdz 1910. gadam, kad tās darbība tomēr apsīka.”
Pēc Pirmā pasaules kara Liepājas jūrmalas zvejnieku biedrība apvienojusi jau deviņsimt biedru (1918. gada dati), attīstot domu par nepieciešamību dibināt zvejnieku kooperatīvu, lai izņemtu no zivju pārpircēju rokām zivju produkcijas realizāciju, likvidētu zivju kupču kundzību, organizētu zvejniekiem profesionālo apmācību un veiktu zivju produkcijas pārstrādāšanu. Par šiem mērķiem 1919. gada 5. martā vēstīja izdevums “Latvijas Sargs”.
Gadu vēlāk, 1920. gada 22. augustā, nodibināja Liepājas zvejnieku kooperatīvu, kas novembrī ieguva skanīgu vārdu – “Enkurs”. Kooperatīvs no Liepājas jūrmalas zvejnieku biedrības savā ziņā pārņēma zvejas ostā atrodošās zivju pārstrādes iekārtas ar mērķi ierīkot plašu zivju pārstrādes iecirkni. Kā 1920. gada 28. novembrī vēsta laikraksts “Kurzemes Vārds”, jaunais kooperatīvs varēja tirgoties par daudz zemākām cenām, iegādāties zvejas rīkus, uzņemties arī zivju pārstrādi, kūpināšanu, kaltēšanu un marinēšanu.
Kooperatīva valdē ievēlēja M. Pupaini, G. Alpēnu, J. Peterlēvicu, K. Geibzdu, M. Šķelti, K. Liepiņu, J. Mucenieku, J. Grantu, J. Diķi, M. Ansulēnu, J. Bergmani, M. Sarmu, A. Biberi, A. Dzintarnieku, bet kandidātos – M. Kuplenu.
Savukārt Liepājas jūrmalas zvejnieku biedrība 1923. gadā valdībai iesniedza lūgumu par trīs miljonu rubļu liela kredīta piešķiršanu zivju saldētavas ierīkošanai. To paredzēja uzcelt dienvidu fortos, kas šim nolūkam bija vispiemērotākie, jo atradās blakus zvejas ostai.
1928. gada septembrī tika dibināts Liepājas jūrmalas zvejnieku kooperatīvs, par valdes priekšsēdētāju ievēlot J. Nītiņu. Jaundibinātajam kooperatīvam paredzēja plašas izredzes zivju apstrādē un zivju produkcijas realizēšanā ārzemju tirgos. Tāpat tika domāts apgādāt Latvijas armiju ar svaigām, sālītām un kūpinātām zivīm, maksājot zvejniekiem tirgus cenas, lai nevajadzētu pārdot uzkupčiem par pusvelti. Bija nodoms plašos apmēros bleķa (skārda) bundžās konservēt strimalas (reņģes) pa četriem līdz sešiem kāliem katrā, jo pēc tādām esot liels pieprasījums.
Piekrastnieki piegādā lomu Liepājas zivju apstrādātājiem.
Kā "fišereja" pārtapa pa zivju apstrādes uzņēmumu
Pie majestātiskās bākas zvejnieku ostā, ko liepājnieki vēsturiski sauc par lunku, vācieši Pirmā pasaules kara laikā īpašā, lielā ēkā bija iekārtojuši “fišereju” – zivju apstrādes uzņēmumu. Pēc kara Zemkopības ministrija “fišereju” nodeva Liepājas jūrmalas zvejnieku biedrībai, kas to diemžēl pietiekami racionāli neizmantoja un zivis neapstrādāja. Tāpēc zivju pārstrādes uzņēmumu tālāk nodeva Liepājas zvejnieku kooperatīvam, kas paredzēja tur ierīkot zivju kūpinātavu, sālītavu, kā arī marinēt zivis. Noorganizējot plašu zivju apstrādi, paredzēja piegādāt zivju produkciju arī ārzemju tirgum, kur galvenā Liepājas zvejnieku kooperatīva produkcijas noņēmēja bija Austrumprūsija.
Savas pastāvēšanas gados Liepājas zvejnieku kooperatīvs darbojās ar panākumiem un ieguva plašu atzinību. Par zivju produkcijas kvalitātes augsto novērtējumu 1932. gada 12. aprīlī vēstīja “Kurzemes Vārds”: “Zvejnieku kooperatīvs apbalvots par labi izstrādātām zivīm. Vakar no Rīgas pārveda Liepājas zvejnieku kooperatīvam pirmo Latvijas zvejnieku biedrību savienības balvu – sudraba kausu un Latvijas lauksaimniecības centrālsabiedrības Atzinības diplomu par pirmajā Latvijas ražojumu izstādē pagājušā gada 6. decembrī izstādītām, labi izstrādātām zivīm, sevišķi kaltētām mencām.”
Trīsdesmito gadu sākumā kooperatīvs noslēdza līgumu ar Krieviju par sālītu zivju piegādi 81 000 latu apmērā, pārdodot 30 000 mucu sālītu mencu, plekšu un reņģu. Trīsdesmito gadu otrajā pusē Liepājas zvejnieku kooperatīvs apguva ostas ēkas, kur pēc 1940. gada okupācijas tika atvērta Liepājas zivju konservu rūpnīca. J. Kriķis rezumē: “Būtībā konservu rūpnīca izauga uz Liepājas zvejnieku kooperatīva ražošanas bāzes un bija tā tiešā mantiniece.”
Ko tad tādu pirmskara Liepājā tik gardu ražoja? Liepājas zvejnieku kooperatīvā dienasgaismu ieraudzīja ļoti iecienītie karstie un aukstie zivju produkcijaskūpinājumi, jo to gatavošanas procesā izmantoja zāģu skaidas. Katrā ražotnē tapa kas atšķirīgs –sālītavā mucās tika sālītas reņģes un mencas, citviet ražota arī zivju eļļa, ceptas un marinētas zivis. Īsi pirms Otrā pasaules kara sākuši gatavot zivju desas. Biržas ielā 3 tika atvērts kooperatīva paraugveikals. 1938. gadā sāka darboties savam laikam moderna zivju miltu fabrika, kuras ražojumus izmantoja lopbarībai, kā arī lauku mēslošanai.
1939. gada 4. februārī “Kurzemes Vārds” informēja: “30. gadu beigās vislielākie panākumi bija gūti zivju produkcijas bāzes nostiprināšanā. Tā 1939. gada sākumā pie zivju produkcijas izgatavošanas nodarbināja 100 strādniekus un diennaktī saražoja 1600 kilogramu zivju desu. To izgatavošanā izmantoja pašas garšīgākās un lielākās zivis. No zivju aknām savukārt ražoja pirmās šķiras eļļu. Desu cena bija tikai viens lats par kilogramu, bet zivju filejas kilograms maksāja 60–70 santīmus.”
Produkcijas transportēšanai uz Rīgu kooperatīvs plaši izmantoja dzelzceļa transportu. Ar pirmšķirīgu preci apgādāja ne tikai iekšējo tirgu, bet to eksportēja arī uz ārzemēm – Vāciju, Poliju, Padomju Savienību.
Nobeigums sekos.
