Raksta pirmo daļu lasiet šeit.
No Kurzemes zvejniekciemiem, vecajām zvejnieku dinastijām puiši nāk strādāt bagātajā “Boļševikā” un Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzē, apgūst visdažādākās specialitātes, brauc tālās jūrās. Tomēr ne mazums puišu domā – sak, kļūšu par zvejnieku, labi nopelnīšu. Bet jūras darbs jāiemīl, tāpat kā jebkura cita profesija. Vieglas laimes meklētāji aiziet. Paliek zvejas vīri, kas ciena zvejnieku tradīcijas, kam darbs okeāna plašumos sniedz arī morālu gandarījumu, kas lepojas ar savu profesiju.”
Kas paliek? Šķiet, uz to it kā starp rindām atbild pats autors: “Nav jābūt nemaz jūras krastā dzimušam un augušam, lai kļūtu par labu zvejnieku, jūras aicinājumu var izjust, arī tālu zemes iekšienē dzīvojot. Tādēļ Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzē par zvejniekiem strādā dažādu tautību pārstāvji no visas mūsu plašās Dzimtenes.”
Kūpinātas vējazivis maijā ir visiecienītākā lietuviešu tūristu delikatese.
Kad siļķe jau kļūst par deficītu
Tikt ekspedīcijas zvejā varēja tikai ar “tīriem papīriem”. Latvieši, kam radi ārzemēs vai “sacūkota” biogrāfija pēdējā karā, tālāk par kabotāžas floti netika. Pār Liepāju vēlās dziesmas “Varen plaša mana zeme dzimtā” nozombēto vilnis.
Juris Kriķis savā pētījumā “Liepājas zveji abpus ekvatoram” (2021) secina, ka uz rekordlomiem visur izziņotā sociālistiskā sacensība būtībā aicināja “kāst jūras un okeānus, cik vien spēka”. Tas, protams, negatīvi ietekmēja kopējo nozveju un zivju krājumus. “No 1966. līdz 1970. gadam lielas pārmaiņas notika zivju produkcijas sortimentā. Ar katru gadu samazinājās siļķu izstrādājumu īpatsvars. Ja 1967. gadā sālītās siļķes deva 32% (bet siļķu izstrādājumi – 57%) no visas saražotās produkcijas, tad 1970. gadā tās bija tikai apmēram 6% no kopējās produkcijas. Preservu izstrādājumos siļķu īpatsvars bija apmēram 84% 1967. gadā, bet 1970. gadā – tikai 17%. Siļķu produkcijas īpatsvara katastrofālās samazināšanās iemesls bija sešdesmito gadu otrajā pusē tradicionālo siļķu nozvejas rajonu (Ziemeļjūrā, Austrumatlantijā, Džordža sēklī) “izkāšana”. Siļķes sāka aizstāt mazvērtīgākas zivis,” secina autors.
Vēl spilgtāku sava laikmeta liecību atmiņu grāmatā “Liepājas zvejnieki okeānā” (2016) sniedz bijušais Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzes matrozis un motorists Ansis Kronbergs: “Okeāna zvejas flotes Liepājas bāze – raugoties no mūsdienu viedokļa – monstrs, migrantu pulcēšanās un bāzēšanās vieta! Tiesa, latviešu starp viņiem – apmēram desmit procenti. Tikpat daudz Latvijas krievvalodīgo, pārējie no citām Padomju Savienības republikām, kur bija viņu oficiālā dzīvesvieta. Viņi šeit, Liepājā, vienkārši strādāja, gāja jūrā un zvejoja zivis, jo bāze tajā laikā bija milzīgs vissavienības nozīmes uzņēmums.”
“Borfs”, kā žargonā sauca šo bāzi, tika likvidēts tikai 2003. gadā, izslēdzot to no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra. Cits liktenis sagaidīja pārējos Liepājas zivju apstrādātājus, kuri vēstures vējos vairakkārt mainīja savus saimniekus. “TV Kurzeme” 2020. gada 29. aprīlī vēstīja: “Par gandrīz visu darbinieku atlaišanu paziņojis Liepājas zivju pārstrādes uzņēmums “Libava”. Tas pašlaik nodarbina aptuveni 80 cilvēku. No 1. jūnija līdz septembra vidum uzņēmums nolēmis pārtraukt ražošanu. Vadība uzskata, ka atlaistajiem būt bezdarbnieka statusā ir izdevīgāk nekā saņemt dīkstāves pabalstu, tāpēc nav pat mēģināts tam pieteikties.”
2021. gada 13. aprīlī tika paziņots, ka pirms dienas sākts uzņēmuma “Kolumbija Ltd.” likvidācijas process. Tā saimnieciskā darbība tika apturēta jau 2020. gada 10. novembrī. Uzņēmuma vadītājs un līdzīpašnieks Igors Krupņiks ilgus gadus bija biežs viesis Zemkopības ministrijā Daugavmalā, varētu pat teikt – ministra Mārtiņa Rozes uzticamības persona, spēcīgi orientēts uz austrumu tirgu (80% viņa vadītā uzņēmuma produkcijas ceļoja uz Krieviju, Kazahstānu un Baltkrieviju). “Kolumbija Ltd.” viesus vienmēr pārsteidza ar milzīgu produkcijas sortimentu, taču degustācijās gan nekādus sajūsmas izsaucienus nedzirdēja. 2015. gadā pat tika uzbūvēts un atvērts zivju inkubācijas cehs, tomēr tirgus visu nolika savās vietās.
Zivju kulinārija – lašu un reņģu maizītes – lieliski iederas Liepājas pavasara garšu kokteilī.
Lietuviešu investori izvēlas Liepāju
“Mūsu modernās jūras velšu pārstrādes iekārtas, kas atrodas pie Baltijas jūras, Liepājā, ir vēstures un tehnoloģiju apvienojums. Tā vietā, lai izveidotu jaunu rūpnīcu, “SyFud” izvēlējās ilgtspējīgāku pieeju – 1892. gadā uzceltais senatnīgais zivsaimniecības centrs tiek atdzīvināts, lai kļūtu par lielāko un vismodernāko jūras velšu pārstrādes uzņēmumu valstī,” – tik ambiciozi sevi pieteicis lietuviešu uzņēmēja Sigita Ambrazeviča jaunizveidotais uzņēmums pilsētā vētru un dzintara krastā.
Un patiesi – viens no zivrūpniecības nozares pēdējo gadu jaunumiem ir SIA “SyFud” ražotnes atklāšana 2024. gada 31. oktobrī Liepājā. Tiek prognozēts, ka līdz ar to nozares ražošanas un eksporta jauda būtiski pieaugs. Lielāko daļu jeb 90 procentus produkcijas plānots eksportēt. Patlaban uzņēmuma galvenie noieta tirgi ir Vācija, Francija, Itālija, Spānija un citas Eiropas Savienības valstis, sarunas notiekot arī ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Liepājas ražotnes infrastruktūrā un tehnoloģijās kopumā ieguldīti aptuveni 80 miljoni eiro, un ražošanas jauda ar laiku varētu sasniegt pat 250 miljonus eiro gadā.
“SyFud” rūpnīcu veido trīs ražotnes, kas specializējas krabju, garneļu un lašu pārstrādē. Uzņēmums tirgū piedāvā kūpinātus, sālītus un saldētus laša un foreles produktus dažādos iepakojuma veidos. Vienā no ražotnēm top sniega krabju nūjiņas no surimi – tie satur piecdesmit četrus procentus surimi, tāpēc to garša esot tik maiga kā īsta krabju gaļa. Surimi garneles esot lieliskas salātos un uz sviestmaizēm. Vēl tiek piedāvātas surimi nūjiņas ar krabju garšu un krēmīgu karija mērci. Produktus veikalos var pazīt pēc zīmola “Port Life”, un šie zivju izstrādājumi patlaban tiek eksportēti uz vairāk nekā piecpadsmit valstīm, tostarp Spāniju, Portugāli, Ukrainu, Franciju un Vāciju.
Ražošanu Liepājā SIA “SyFud” ir attīstījusi pakāpeniski. To uzsāka jau 2021. gadā, kad uzņēmums no likvidējamās “Trasta komercbankas” nopirka bijušo Liepājas zivju konservu rūpnīcu. Sākotnēji rūpnīcā strādāja 150 darbinieku, bet līdz ar ražošanas jaudas pieaugumu te plāno nodarbināt pat 800 strādnieku.
2025. gada 17. martā par izpilddirektoru iecelts Toms Strumsks, kurš pēc stāšanās amatā tūdaļ publiskoja savu uzņēmuma nākotnes vīziju: “Nākamajā gadā mēs plānojam izveidot vairākus simtus jaunu darbavietu, četrkāršojot ražošanas jaudu, un gada beigās pārsniegt 50 miljonu eiro lielus ieņēmumus.” Te vietā piebilst, ka 2024. gadā SIA “SyFud” strādāja ar 5,2 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 44 procentiem vairāk nekā gadu iepriekš, tomēr cieta zaudējumus 4,749 miljonu eiro apmērā, kas ir par 53,6 procentiem vairāk nekā gadu iepriekš. Kā liecina Uzņēmumu reģistra dati, SIA “SyFud” reģistrēta 2020. gadā, un tās pamatkapitāls ir 28 366 041 eiro.
Uzņēmuma īpašnieks Sigits Ambrazevičs uzsver, ka nekonkurē ar citiem Latvijas tradicionālo zivju produktu pārstrādātājiem, bet gan specializējas jaunu produktu ražošanā, dodot pienesumu Liepājai, zivsaimniecības nozarei un Latvijas ekonomikai kopumā.
Liepājas SEZ pārvaldnieks Uldis Hmeļevskis sniedz plašāku ieskatu dažos ostas attīstības projektos, kas skar zvejas ostu un tās infrastruktūru. Pārvaldes uzmanības centrā ir piebraucamais ceļš Roņu ielā 6, lai nodrošinātu piekļuvi zvejas izkraušanas vietai ostas 92. piestātnē, kā arī divu ostas piestātņu pārbūve. Šos darbus īsteno ar Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonda finansējumu. Tāpat pilsētas pašvaldība īsteno projektu par ostas vēstures ekspozīcijas izveidi Liepājas bākā, kas stāstīs par tirdzniecības, jūrniecības un zvejniecības vēsturi Liepājas ostā.
