“Vārds “sho” ir sava veida ukraiņa identifikators. Tas ir tautas slengs, ko ukraiņi viegli atpazīst, – tas pats, kas latviski “ko” vai “kas”, bet ukraiņu valodā un rakstīts latīņu burtiem. Šeit vietējiem iedzīvotājiem tas liekas tāds noslēpumains vārds, un viņi bieži prasa, kas tas ir,” stāsta restorāna administrators Dmitrijs Budjko. Viņš ir viens no tiem, kas uzņēmumā strādā kopš tā pirmsākumiem, tādēļ zina pastāstīt, kā viss notika.
– Jūs teicāt – ja nebūtu kara, jūsu šeit nebūtu un jūs darītu kaut ko citu.
– Mēs, mūsu komandas kodols, esam no Luhanskas apgabala Ukrainas austrumos. Lielākā daļa no mums tur strādāja kopā dažādos uzņēmumos un dažādās specialitātēs, taču nevienam nebija tieša sakara ar restorānu biznesu. Pēc kara sākuma kādu laiku pavadījām Rietumukrainā, taču tur mums īsti neizdevās neko izveidot. Situācija attīstījās tā, ka kļuva skaidrs – diez vai drīzumā varēsim atgriezties mājās, tāpēc nolēmām doties uz kādu Eiropas valsti.
Pirmie no mūsu komandas Latvijā ieradās 2022. gada marta vidū, es – 31. martā. Lielākā daļa pievienojās aprīlī, un pusotra mēneša laikā viss jau bija izveidojies. Ļoti paveicās jau pašā sākumā satikt īstos cilvēkus, kas izskaidroja vietējo situāciju un palīdzēja mums nodibināt nepieciešamos sakarus. Mēs sapratām, ka šeit kaut ko var darīt.
Mums nebija lielu iekrājumu, izmantojām pārcelšanās pabalstus, ko Latvija mums piešķīra kā bēgļiem no Ukrainas. Bet mēs arī negribējām vienkārši dzīvot no pabalstiem, tas nebūtu pareizi.
Ja jūs braucat uz kādu valsti, jums nevajadzētu būt par apgrūtinājumu, bet gan kaut kādā veidā palīdzēt un būt noderīgam. Jūsu pienākums ir integrēties sabiedrībā un dzīvot pēc šīs sabiedrības likumiem.
– Cik viegli vai grūti bija iedzīvoties?
– Liels paldies cilvēkiem, kuri mums palīdzēja. Liekas, ka mēs bijām vieni no pirmajiem ukraiņiem, kas atbrauca uz Latviju. Mūs atbalstīja organizācija “Tavi draugi”, Lapmežciema pagasta pārvalde. Viņi palīdzēja cilvēkiem atrast mājokli Kauguros, Lapmežciemā, Apšuciemā, Ķesterciemā, atrast drēbes, sadzīves lietas.
Lai jūs saprastu – daļa no mums tajā laikā, kad tas viss sākās, bija atvaļinājumā vai komandējumos ar vienu mugursomu. Piemēram, kad es devos prom no Luhanskas apgabala, kopā ar savu ģimeni paņēmu līdzi arī divus bērnus kolēģiem, kuri šādā veidā bija iesprostoti Ivanofrankivskā Ukrainas rietumos. Līdzi bija tikai pats nepieciešamākais.
– Kāds bija jūsu biznesa sākums, kā dzima ideja par restorānu?
– Ukrainā mēs strādājām korporācijā, kas nodarbojās ar būvniecību, transportu, kāds strādāja avīzē, vēl kāds pie juridiskiem projektiem. Mēs apzinājāmies, ka bez pamatīgām valodas zināšanām neviens no mums šeit nevarēs realizēt savu profesionālo potenciālu, vismaz ne uzreiz. Mēs šeit neieradāmies ar lielām finansiālām rezervēm, un dzīve Eiropas valstī ir daudz dārgāka, nekā Ukrainā bija pirms kara. Taču mūsu vidū bija cilvēki, kuri saprata, kā organizēt uzņēmumu, kā strādāt ar cilvēkiem.
Sapulcējāmies un spriedām, ko varam darīt. Sanāca tā, ka mēs visi... protam gatavot ēst. Forši! Atvērsim restorānu!
Visi bijām redzējuši šo darbu televīzijā, puslīdz zinājām, kā tas viss notiek. Un tad pamazām pielāgojāmies, iedziļinājāmies šajā profesijā. Pazīstams šefpavārs no Kijivas izveidoja mums pirmo ēdienkarti.
Protams, svarīgas bija biznesa konsultācijas, jo uzņēmējdarbības apstākļiem Latvijā un Ukrainā ir sava specifika nodokļu un organizatorisko jautājumu ziņā. Mūsu pieredzei, vadot biznesu Ukrainā, bija sava loma, taču mums bija jāpielāgojas, jo Latvija ir cita valsts, Eiropas Savienība, un apstākļi šeit ir nedaudz atšķirīgi.
– Bigauņciems ir diezgan interesanta izvēle restorānu biznesa uzsākšanai...
– Sākumā mums bija divas telpu īres iespējas. Pirmā bija Ragaciemā, otrā šeit. Īpašnieki te bija ļoti pretimnākoši daudzos jautājumos, un mēs izvēlējāmies Bigauņciemu.
Šeit arī iepriekš bija kafejnīca, bet tai bija vienkāršāka ēdienkarte, nedaudz atšķirīgs formāts, un kopš Covid-19 laika tā arī bija slēgta. Kad ieradāmies, nomainījām lielu daļu aprīkojuma, mēbeļu – mūsu pirmās investīcijas bija tieši šajā. Lielāko daļu trauku mēs iegādājāmies paši, lai tas vairāk vai mazāk atbilstu stilam. Bet ir arī, piemēram, āra galdiņi, kas saglabājušies no iepriekšējiem saimniekiem.
Ukraiņu bēgļu izveidotais restorāns “SHO” Bigauņciemā darbojas jau piekto gadu un vasaras sezonā nodrošina maltītes pat vairākiem simtiem klientu dienā.
– Cik cilvēku pie jums strādā?
– Runājot par mūsu komandu, es domāju apmēram divdesmit piecus cilvēkus. No tiem, kas atvēra restorānu, ir palikuši tikai daži. Protams, daļa restorāna tapšanā nepiedalījās un uzreiz meklēja darbu citur. Pirmkārt, tāpēc, ka restorāns nevarēja nodrošināt normālu algu tik lielai cilvēku grupai. Otrkārt, restorānu bizness vispār ir kā loterija – varbūt paveicas, varbūt ne. Tagad vasaras sezonas laikā restorānā strādā kādi divdesmit cilvēki, ziemā, protams, mazāk, jo arī klientu ir mazāk.
Sākumā lielākā daļa šeit strādājošo bija ukraiņi, bet tagad apmēram puse ir ukraiņu un puse vietējo iedzīvotāju. Mūsu uzņēmumos strādā arī cilvēki, kas atbrauca vēlāk no citām Ukrainas pilsētām – Harkivas, Hersonas. Patiesībā sākuma periodā bijām kļuvuši par diezgan lielu sava veida centru ukraiņiem. Dalījāmies ar zināšanām, ko bijām ieguvuši, lai tie, kas ieradās vēlāk, kaut kā varētu iekārtoties.
Cilvēki, kas iepriekš strādāja pie mums, vēlāk atvēra savus uzņēmumus ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Ir tādi, kas strādā par pavāriem citos restorānos, – mēs uzturam draudzīgas attiecības, dalāmies pieredzē. Un ir tādi, kas atrada labu darbu citur. Piemēram, mūsu bijušie darbinieki, kas pēc profesijas ir skolotāji, nolēma turpināt savu karjeru un ieguva darbu ukraiņu skolā.
– Sākuma kapitāls biznesa uzsākšanai bija jūsu personīgie līdzekļi vai banku kredīti?
– Bija nelieli personīgie ietaupījumi un, kā jau teicu, līdzekļi, ko Latvija mums maksāja kā bēgļiem. Bankas aizdevumus mēs apsvērām un sākumā mēģinājām ņemt kredītu, bet kā Latvijas nepilsoņiem tas bija grūti, jo mums nebija, teiksim tā, finansiālas vēstures. Nopietnas bankas nevēlējās ar mums sadarboties, jo tas būtu bijis ļoti riskants aizdevums. Pēc kāda laika gan mūsu vadītājs jau saņēma aizdevumus attīstībai. Kad bijām atvērušies un jau bija kaut kāds apgrozījums, varējām to izmantot un ieguldīt attīstībā.
Par lieliem finanšu ieguvumiem runāt ir grūti, īpaši tāpēc, ka šis ir sezonāls bizness. Ziemā šeit ir grūti, dienā var ienākt tikai četri cilvēki, taču mēs restorānu neslēdzam, kā to dara daudzi piekrastē. Mums ir tikai divas brīvdienas – 31. decembrī un 1. janvārī –, visās pārējās dienās esam atvērti. Restorāns ir kā rūpnīca. Ja to slēdz, atsākt darbu pēc divām trim dienām ir vēl grūtāk un dārgāk. Mēs nedrīkstam apstāties, citādi viss sabruks.
– Jūsu restorāns apkalpo ne tikai uz vietas, bet arī piedāvā ēdienu piegādi? Cik populārs ir šāds pakalpojums?
– Redziet, mums Bigauņciemā, ir viens liels trūkums –“Bolt” un “Volt” te nestrādā, viņi nebrauc tālāk par Kauguriem. Mēs pat piedāvājām viņiem iespēju ēdienu piegādāt līdz Kauguriem ar saviem transportlīdzekļiem, bet viņi teica – nē, tas mums neder. Tas nozīmē, ka, ja kāds pasūta ēdienu no šejienes, mēs to piegādājam personīgi ar saviem transportlīdzekļiem. Tāpēc piegādes šeit nav tik populāras. Rīgā un Majoros, kur strādā “Bolt” un “Volt”, piegādes ir apmēram divdesmit līdz trīsdesmit procenti no apgrozījuma.
Bet arī šeit jūs varat pasūtīt piegādi, izmantojot tīmekļvietni vai pa tālruni. Pirms mūsu restorāna atvēršanas Rīgā ar savu transportu mēs maltītes piegādājām pat uz Rīgu. Te tomēr vairāk cilvēku ēd uz vietas, un tas ir mazliet specifiski. Šeit patērē mazāk alkohola nekā Rīgā, jo daudzi cilvēki brauc ar automašīnu, viņi iegriežas ēst, nevis iedzert.
– Saprotams, ka “SHO” ēdienkartē uzsvars likts uz ukraiņu virtuvi.
– Mūsu pirmā šefpavāra Romana izstrādātā ēdienkarte bija apmēram trešdaļa no tā, kas ir tagad. Laika gaitā mums bija arī citi šefpavāri, kas deva savu ieguldījumu, tāpēc tagad mums ir, es nebaidos teikt, viena no daudzveidīgākajām ēdienkartēm jūras piekrastes restorānos.
Mums ir gan ukraiņu ēdieni, gan Eiropas tautu ēdieni, kas ir slaveni visā pasaulē, bet mēs tos gatavojam savā veidā, savā ukraiņu stilā, piešķiram savu nacionālo garšu.
Mums ir ēdieni veģetāriešiem un neveģetāriešiem, tiem, kam garšo zivis, tiem, kam garšo gaļa, un tiem, kam garšo dārzeņi. Būtībā mēs cenšamies apmierināt visu vēlmes.
Apmēram trešdaļa mūsu ēdienu ir gatavoti pēc mūsu pašu ģimeņu mājas receptēm, piemēram, sirņiki jeb biezpiena plācenīši, pankūkas, dažu veidu kūkas. Kijivas torti mēs gatavojam pēc savas receptes. Mēs arī nedaudz pārveidojām Kijivas kotletes un radījām savu variāciju. Faktiski esam pārstrādājuši daudzus ēdienus. Varētu teikt, ka ir daudz klasikas, bet arī oriģinālas klasikas. Šeit ir mūsu klasikas versija, sauksim to tā.
Maza daļa no restorāna “SHO” ēdienkartes piedāvājuma.
– Kā top jaunās ēdienu receptes?
– Kad tiek izmēģināta jauna recepte, visi restorāna darbinieki izmēģina ēdienu un izsaka savu viedokli – ko pievienot, ko atņemt. Tikai tad, kad visi piekrīt, ka ir ideāli, tas tiek iekļauts ēdienkartē. Katram no mums ir atšķirīga gaume, bet domāju, ka mēs aptveram deviņdesmit procentus visu cilvēku gaumju. Tas ir, tieši pateicoties šai kolektīvās degustācijas sistēmai, mūsu ēdienkartē katrs cilvēks var atrast ēdienu pēc savas gaumes.
Mani pārsteidza tas, ka daudzi latvieši nezina, kas ir vareņiki. Šis ēdiens man bērnībā šķita tik vienkāršs, mēs visi tos gatavojām savās ģimenēs. Bet šeit daudzi nezina, kas tas ir. Tas, ko mēs mājās uzskatījām par parastu, Latvijā izrādījās neparasts.
– Jā, pelmeņi mums šķiet kas ierastāks. Bet nešaubos, ka jau no pirmās dienas restorāna ēdienkartē bija ukraiņu borščs.
– Protams, mēs nevarējām neiekļaut ēdienkartē boršču, tas ir dabiski. Borščs ukrainim ir nacionālais ēdiens. Mēs mēdzam teikt: “Ko jūs gatavosiet? Boršču vai kaut kādu zupu?”
Mēs bijām pārsteigti, ka boršču šeit uzskata par zupu.
Ukrainā ir tāds teiciens: cik mājsaimnieču, tik boršča variāciju. Un arī katra no mūsu saimniecēm boršču mājās gatavoja savā veidā. Mēs no katras paņēmām to labāko, un rezultātā sanāca šis ideālais borščs. Daudzi mūsu viesi saka, ka nekur citur nav ēduši tādu boršču kā mūsējais. Lai gan boršču var ēst arī augstākās klases restorānos.
Vasarā mums ir klasiskā aukstā zupa – baltā okroška, kādu to gatavo Ukrainā. Bogračs ir tradicionāla Karpatu zupa, ko gatavo kā lauku putru, kad cilvēki dodas pārgājienos. Bet mēs centāmies nodot šīs lauku putras atmosfēru parastā virtuvē un ļaut cilvēkiem to nogaršot. Ķirbju zupa un citas biezzupas arī ir tradicionālajā ukraiņu virtuvē.
“Ukrainā ir tāds teiciens: cik mājsaimnieču, tik boršča variāciju. Mēs no katras mūsu saimnieces paņēmām to labāko, un rezultātā sanāca šis ideālais borščs.”
– Latviešu tūrista un ēdināšanas vietu apmeklētāja ausij dīvaini, ka nepieminat soļanku.
– Jā, soļanka ir visur, bet mums soļankas nav. Tas ir tradicionāls ēdiens, iespējams, no postpadomju telpas, bet Ukrainā tas nav tik populārs. Kaut kādu iemeslu dēļ esam vairāk pieraduši pie citām zupām.
– Bet kā jums latviešu aukstā biešu zupa?
– Nu, nav tā, ka man nepatika, bet man to bija grūti sagremot. (Smejas.) Neteikšu, ka nav garšīgi, bet katrai tautai ir savas ēdiena tradīcijas. Attiecīgi arī viņu gremošanas sistēma ar laiku tam pielāgojas. Un tāpēc, kad mēs izmēģinām citas virtuves ēdienus, dažreiz mums ir komforts, citreiz diskomforts. Mēs cienām katru virtuvi, taču mūsu tradicionālās receptes ir nedaudz atšķirīgas. Ukrainā mēs bietes pirms ēšanas parasti vārām vai cepam.
– Zinu, ka pie jums teju katru nedēļas nogali skan dzīvā mūzika.
– Mēs jau no paša sākuma centāmies padarīt savu vietu ne tikai par gardas maltītes centru, bet arī par tādu kā kultūras dzīves vietu, pie kuras bijām pieraduši. Jau četrus mēnešus pēc atvēršanas pie mums skanēja dzīvā mūzika, un tā tas turpinās līdz šim brīdim. Sākumā mēs šeit satikām mūsu draugus no Ukrainas, ielūdzām māksliniekus no Ukrainas.
Arī tagad sestdienās un svētdienās Bigauņciemā no pulksten četriem līdz septiņiem vienmēr ir dzīvā mūzika. Pie mums bieži spēlē grupa “Retro Selga”, liktenis saveda kopā ar “Mirage Jazz Orchestra” vadītāju Lauri Amantovu – viņš un viņa orķestra mūziķi bieži šeit uzstājas. Es domāju, tas ir patīkami viņiem, patīkami mums, un mēs sagādājam prieku arī saviem viesiem.
No tuvējo māju iedzīvotājiem sūdzības neesam saņēmuši. Mēs šeit neliekam piecsimt megavatu skaļruņus, kas gāztu kokus, un nerīkojam nakts ballītes. Mūsu mērķis ir radīt viesiem patīkamu fonu – nevis kā koncertu, bet kaut ko intīmāku patīkamam laikam pie gardas maltītes, lai varētu arī sarunāties savā starpā.
– Kāds ir bijis cilvēku skaita ziņā lielākais šeit sarīkotais pasākums?
– Vienā reizē, šķiet, bija kādi astoņdesmit, deviņdesmit cilvēki. Bet vasarā gadās, ka vienā dienā apkalpojam trīssimt cilvēku, ja vien tiekam līdzi tādam tempam. Pie mums notiek sanāksmes, arī Jaungada korporatīvie pasākumi ar divdesmit līd četrdesmit cilvēkiem. Restorāna kopējā ietilpība ir apmēram simt divdesmit sēdvietu.
Savulaik, iegādājoties un nomainot mēbeles, mēs īpaši izvēlējāmies tās, kuras varētu viegli pārveidot atbilstoši nepieciešamībai, ļaujot mums ērti uzņemt maksimālu cilvēku skaitu. Jebkurš restorāna īpašnieks saprot, ka fiksētām mēbelēm, kas ir pieskrūvētas pie grīdas, ir mazāks potenciāls nekā šiem konstruktoru komplektiem, kurus var viegli pārvērst no diviem galdiem par trim, no četriem par pieciem, sakārtot šādi vai tādi, vai kā nu vēl.
– Kāda jums ir saikne ar citiem ukraiņiem Latvijā? Vai regulāri kontaktējaties?
– Ar tiem, ar kuriem bijām draugi iepriekš, turpinām draudzēties. Sadarbojamies ar dažām humānās palīdzības organizācijām savstarpējās palīdzības projektos. Četrus gadus pēc kārtas uz rehabilitāciju Latvijā ieradās bērni no Hersonas, un mēs viņiem nodrošinājām bezmaksas maltītes.
Redziet, mēs nevēlamies, lai mūs uztver kā vietu, kur visi valkā višivankas [tradicionāls ukraiņu krekls vai blūze, kas rotāta ar izšūtiem ornamentiem, – I. J.] un dzied patriotiskas dziesmas. Dažreiz tas tā arī notiek, bet negribas, lai cilvēki nāktu skatīties uz ukraiņiem kā zoodārzā. Mēs esam tādi paši cilvēki kā jūs.
Mēs vairāk cenšamies darboties nevis kā ukraiņi svešā valstī, bet gan kā vietējo iedzīvotāju kopiena ar ukraiņu saknēm. Mēs gribam integrēties sabiedrībā, nevis radīt kaut kādu vietējo burbuli, kurā mēs paši dzīvosim un nemēģināsim saprast, kas notiek mums apkārt. Liekas, ka mēs jūtamies mazāk atsvešināti no Latvijas sabiedrības nekā sākotnēji.
Mēs cenšamies jums palīdzēt, lai mūs neuztvertu kā kaut kādus bēgļus, kuriem kaut kas ir vajadzīgs. Mēs vēlamies, lai mūs uztver kā viesus, kas palīdz kopīgi padarīt māju jauku. Jūs palīdzat mums nejusties šeit kā svešiniekiem, un mēs vēlamies kļūt par savējiem. Droši vien tā.
Bigauņciema restorānā ik gadu viesojas bērni no Ukrainas, kuri Latvijā saņem rehabilitācijas pakalpojumus.
– Vai šeit ir bijuši kādi incidenti saistībā ar to, ka jūs esat no Ukrainas?
– Uz etniskās piederības pamata konfliktu nav bijis. Nu, varbūt tā, ka izkāpj puisis no mašīnas ar Krievijas numura zīmēm, ierauga – ukraiņi! –, nospļaujas un aizbrauc. Varbūt mums paveicies, ka tie, kas agresīvi pret mums iebilda, vienkārši pie mums nenāca. Gluži pretēji – no vairuma mūsu viesu dzirdam atbalsta vārdus, viņi saka: malači, ka nepadevāties un kaut ko darījāt! Labākais veids, kā uzvarēt konfliktā, ir no tā izvairīties. Mēs nevienu neprovocējam un cenšamies nepadoties provokācijām.
– Vai četrus gadus vēlāk jūs Latvijā joprojām jūtaties kā bēgļi?
– Kad es redzu savas nodegušās mājas fotogrāfiju un saprotu, ka vēlos atgriezties savā valstī, bet man tur nav māju, protams, ir grūti.
Kad mums būs iespēja, mēs gribēsim atgriezties. Man liekas, ja mēs pārstāsim par to domāt, tad kāda jēga dzīvot? Paciemojāmies, paldies, bet ir jāprotas un jābrauc atjaunot savu valsti un jāatjauno tur kārtība.
Taču daudziem no mums patiesībā nav kur atgriezties. Mums joprojām ir dzimtene, bet nav māju. Dažiem tās varētu arī būt palikušas neskartas. Bet jāņem vērā, ka mēs esam no Ukrainas reģiona, kas ir citas valsts pilnīgā kontrolē.
– Agrāk vai vēlāk karš Ukrainā beigsies. Esat domājuši par to, vai šādā situācijā turpināt biznesu Latvijā vai beigt?
– Tas lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā karš beigsies. Kāda būs Ukraina, kādi būsim mēs, cik mums tad būs gadu. Godīgi sakot, kad mēs šeit ieradāmies, domājām, ka tas būs uz gadu, pusotru. Tagad cilvēki jautā: cik ilgi jūs esat Latvijā? Atbildu: četrus gadus. Un man pašam galvā šis skaitlis izklausās kaut kā nepareizi. Mana jaunākā meita šeit ir nodzīvojusi gandrīz tikpat ilgi, cik Ukrainā. Godīgi sakot, daudzi no mums vienkārši ir zaudējuši laika izjūtu. Sākas jauna diena, sākas nākamā jaunā diena, pēc tam nākamā...
Es domāju, ka daļa no mums noteikti atgriezīsies Ukrainā. Daži varbūt turpinās šeit, jo būs grūti pamest to, ko šeit esam būvējuši gadiem ilgi. Bet varbūt sanāks tā, ka uzņēmuma vadību nodosim kādam no mūsu draugiem.
Kādam ir jāģenerē idejas, un kādam tās ir jāīsteno. Sanāk, ka mūsu komandā ir gan vieni, gan otri. Mēs to darījām Ukrainā, un mums gluži labi sanāca arī šeit, kaut arī nākas upurēt daudz laika un ģimeņu interešu. Darba laikā strādājam, nedēļas nogalēs risinām organizatoriskus jautājumus. Bet mēs neesam kaut kādi slaisti un parazīti – nodrošinām darbavietas arī vietējiem iedzīvotājiem, maksājam nodokļus. Un tā tam arī jābūt.
Latvija patiesībā ir viena no valstīm, kura ukraiņus atbalstīja visvairāk. Un, pats galvenais, tā turpina to darīt arī šodien. Jo, kā redzam, daudzas Eiropas valstis ir nogurušas no visa tā un samazina atbalsta programmas. Jā, Latvijā šīs programmas sākumā ekonomisko apstākļu dēļ varbūt bija nedaudz vājākas nekā, piemēram, Vācijā. Taču nav obligāti cilvēkiem dot kaut ko jau gatavu. Labā lieta par Latviju ir tā, ka tā deva cilvēkiem iespēju realizēt savu potenciālu. Iedeva makšķeri, nevis zivi.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
