Kapteiņu krastā Duntes “Zītaros” vimbām nav asaku
Publicists Rimants Ziedonis savā enciklopēdiskajā apcerējumā “Jūras zemē Latvijā” (2009) Duntes piekrasti nodēvējis par Kapteiņu krastu, izsacīdams šādu atziņu: “Vidzemes piekrastē ciemi nav veidojušies kā, piemēram, posmā no Ragaciema līdz Kolkai. Te piekrastes dzimtas bija turīgākas, lielākas, un lielā mērā tas saistīts ar kuģniecības tradīcijām.
Vieni no pirmajiem, kas varēja atļauties muižniekiem atpirkt mājas un zemi, bija tieši kuģotāji. Vidzemes piekrastē gandrīz katrā mājā bija kāds kapteinis, stūrmanis un, protams, gandrīz visi vīri bija zvejnieki. Visas šo māju dzimtas ir krustu šķērsu saradojušās; ja būtu jāveido kādas dzimtas koks, nāktos gatavot garu jo garu papīra rulli, kurā neizbēgami savienotos visas šejienes piejūras dzimtas.”
No Tallinas šosejas nogriežamies uz jūras pusi, jo, lai atrastu mājas ar dzintara vārdu, ir jāizbrauc cauri lapkoku mežam, kurš bieži vien mijas ar krūmiem, kas saauguši izcirtumu malās.
Lielākos un mazākos gadatirgos Vidzemē zvejnieku saimniecība “Zītari” no Duntes pārsteidz ar savas produkcijas daudzveidību. Dzintars Zanders un viņa kundze Jana godam pārstāv saules akmens vārdā nosaukto uzņēmumu. Jana ir galvenā atbildīgā par zivju kulināriju, kuras ražošanā viņa izmanto gan pašas radītās, gan dzimtā mantotās receptes.
Slavenās vimbu kotletītes, ko arvien pieprasa tirdziņos, kur ieradušies “Zītari”, ir Dzintara tēva recepte.
Nav noslēpums, ka pircēji visvairāk izvēlas pašmāju zivis – reņģes marinādē, reņģes želejā vai tomātu mērcē. Jana drošina nebaidīties no asakainajām vimbām. Viņu gatavotā ēdmaņa – kūpināta vimba želejā – ir no tām tīra, jo visas asakas no zivs gabaliņiem ir izņemtas.
Lai dažādotu produkcijas sortimentu, nelielos apjomos “Zītari” apstrādā arī Atlantijas izejvielas – siļķes, skumbrijas, sarkanos jūras asarus un heku.
Dzintars iet jūrā jau kurā paaudzē. Viņš zvejo ar lucīšu murdu un āķiem.
Andris Zanders katru sestdienu tiek gaidīts Valmieras tirgū, kur viņš atraktīvi piedāvā jūras delikateses no Skultes krasta. Foto: Dzintars Zanders
Kuivižos durvis ver “Kultūršķūnis”
Mūsu lasītājiem Kuivižu piekrastes zvejnieka Andra Skujas vārds nav svešs. Te viņš smeļ reņģes no stāvvada, te ved tās krastā populārajā Salacgrīvas “Reņģēdāju festivālā”, te glezno, vizina jūrā un uz laivas motora galvas bez ūdens izvāra zivju zupu. Šajos gados pratis izskoloties līdz Rīgas Brīvostas ledlauža “Varma” stūresvīram, kam bijis ļauts grozīt kuģa stūresratu pārgājienā no Tosmāres sausajiem dokiem Liepājā līdz pat Rīgas ostas kuģu satiksmes vadības centram.
Šovasar Andris laipni atļāvis salacgrīviešu biedrībai “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”“ viņa senajā tīklu šķūnī Kuivižos organizēt ģimenes stiprinošus un Vidzemes lībisko kultūrtelpu popularizējošus pasākumus. Tā nu augustā Krišupītes kreisajā krastā durvis vēra “Kultūršķūnis”, kur jau pirmajā tikšanās reizē ar folkloristi profesori Janīnu Kursīti un Saeimas deputātu vēstures skolotāju Robertu Ķipuru nebija kur adatai nokrist.
Turpat netālu esošais “Kuivižkrogs” bija parūpējies par ceptām reņģītēm, marinētu zandartu un vimbu kotletītēm, bet Andris, protams, rādīja savu meistarstiķi – vārīja zivju zupu no treknajiem lašu vēderiņiem. Dažas dienas vēlāk, “Ģimenes dienā Vidzemītes piejūrā”, viņš jau vadīja īstu meistarklasi zivju zupas kuivižnieku gaumē vārīšanā un rādīja, kā jālāpa tīkli – nu gluži kā aizšujot rētu ģimenē sadzīves konfliktu risinājumā.
Andra Skujas receptes zivju kūpināšanā un zivju soļankas vārīšanā varam atrast kuivižnieka Dzintra Kolāta veidotajā “Reņģēdāju pavārgrāmatā” (2021) un “Nēģu bībelē” (2022), tādēļ šoreiz pievērsīsimies zvejnieka dzīvesstāstu izzinošām epizodēm – kā Andris saaudzis ar jūru, kā spējis un pratis tās vilkmi ieaudzināt dēlā?
Zvejnieks Andris Skuja vada zivju zupas meistarklasi. Foto: Marta Dance
Andra tēvs Jānis Skuja bija Latvijas nopelniem bagātais zvejnieks, viens no zvejnieku arteļa “Enkurs” izveidotājiem. Arī Salacgrīvas zvejnieku kopsaimniecības “Brīvais vilnis” laikā viņš allaž sēdējis pie kolhoza pilnvaroto valdes galda. Andris gājis tēva pēdās tikai vēlāk, kad pārņēmis senča zvejas pieredzi, būdams jaunākais Kuivižu piekrastnieku posmā. Dēlu Mārci viņš virzījis uz augstākām skolām – uz Latvijas Jūras akadēmiju –, jo dēliem esot jāiet tālāk un jākāpj augstāk karjeras kalnā par saviem tēviem.
Nu Mārcis ir jau tālbraucējs kapteinis, kurš ikdienā kuģo visās pasaules jūrās un okeānos.
Pats Andris allažiņ stāsta par savu pirmo jūrā braukšanas pieredzi. Kad tēvs viņu paņēmis līdzi selgā, pienācis brīdis, kad vīri, noguruši no stāvvada smelšanas, nogājuši lejā motorbūdā, un viņam, puikam, uzticēts stūrēt laivu uz Kuivižu ostu. Andris stūrējis ar’ – noskatījis debesīs vienu mākonīti un, vadoties pēc tā, droši vadījis laivu. Kad vīri pēc bagātā loma apslacīšanas atkal iznākuši uz klāja, Jānis Skuja konstatējis, ka puika brauc pareizi, un tā Andrim tais gados bijusi lielākā uzslava. Nu kā gan lai pēc šādas veiksmes nepaliek uzticīgs jūrai uz visu mūžu?
Arī “Kultūršķūnim” ir ļoti bagāta pieredze. Tur piecdesmitajos gados ar zvejniekiem bieži braucis tikties toreizējais zivsaimniecības ministrs Kārlis Bude (1904–1991), kurš gan tālāk par tālbraucēja kapteiņa Harija Līdaka tēvamājām “Raudiņas” nekad nav ticis. Tik trekni zuši un laši veicinājuši arī pagurumu! Bude patiesībā vienmēr braucis lūkot, vai Ainažos pēc Otrā pasaules kara būtu atjaunojama tās leģendām apvītā osta, kas tā arī palika visu aizmirsta un apvīta tikai ar vēstures stāstiem, kas lasāmi Zigmunda Skujiņa populārajā romānā “Gulta ar zelta kāju” (1984).
Vēlākos gados, jau tūdaļ pēc atmodas, te pirmos sižetus filmējuši Latvijas Televīzijas jūrniecības raidījuma “Ahoi!” veidotāji Maija Migla-Streiča, Arvis Pope un Normunds Smaļinskis. 2002. gadā tēlnieka Ģirta Burvja Kuivižu identitātes zīmi atklājis Tautas dzejnieks Imants Ziedonis, bet gadu vēlāk Annas Oglasas grāmatu “Kuiviži. Nordvests pār randu” vecajā tīklu šķūnī svinīgi atvēris Tautas skatuves mākslinieks Eduards Pāvuls. Tāda vēsture! Un šo rosinošo auru “Kultūršķūnī” var just vēl šobaltdien. Salacgrīvas dāmu biedrība “Mežābele” te sarīkoja piekrastes zivju gatavošanas meistarklasi, kur atkal cepa reņģu un vimbu kotletes, Andris aizrautīgi vārīja zivju zupu un spēlēja savu bezštepseļa tamburīnu, jo dziesmas Krišupītes krastos skanējušas visos laikos.
Top iecienītie zvejnieku saimniecības “Zītari” kūpinājumi. Foto: Dzintars Zanders
“Kambīze” Salacgrīvā vilina ar dienas lomu
Iebraukuši Salacgrīvā no Igaunijas puses, šķērsojuši Salacu pa pagājušā gada rudenī atklāto jaunuzcelto tiltu, atkal griežam uz jūras pusi. Te ir pilsētas muzejs ar aizraujošo jauno ekspozīciju “Lībiskā piederība”, ko ieteiktu aplūkot katram latvietim, jo lībiskās saknes ir visur – arī Zilo ezeru zemē. Lībiskais ietekmē arī pilsētas bibliotēku, kur goda vietā novietots plaukts ar bibliokuģa “Krišjānis Valdemārs” sarūpētajām grāmatām. Te arī Krišjāņa Valdemāra slavenā “Jūras kabatas vārdnīca” (Maskava, 1881) attiecīgi deviņās vai vienpadsmit valodās, kas noderējusi kā zēģeļkuģu, tā tvaikoņu jūrniekiem, pasaules jūrās kuģojot.
Blakus šiem Gaismas centriem ir vēl viena miesas un gara dziedinātava – jūrnieku krodziņš “Kambīze”, kur saimnieko Valentīna un Andris Čerņavski.
Viņu šefpavārs Vilnis Daņiļevičs spēj uzburt tādas zivju ēdmaņas, ka pat “Reņģēdāju festivālā” visiem mutes paliek vaļā.
Lūk, “Zustreņu reņģe pupās”: jau iepriekš jāsaplūc zustreņu (upeņu) lapas, īpaši labas esot pavasarī. Lapas iemarinē upeņu sīrupā, garšvielās, nedaudz pielejot citrona sulu. Tad “mazs, smuks kotletišs” ietin marinētās zustreņu lapās un liek mazu brīdi karstā pannā zem vāka nostāvēties. Pasniedz ar vārītām lielajām pupām, kāļiem vai ķirbi, lai kas jauns mūžīgo kartupeļu vietā. Šķiet, jūs jau esat uzņēmuši kursu uz “Kambīzi”!
Ikdienā (krodziņš ir atvērts no Lieldienām līdz Nēģu svētkiem oktobra otrajā sestdienā) iecienītākais zivju ēdiens te ir “Dienas loms”. Tas var būt viss, ko jūra todien zvejniekiem vēlīgi devusi, – reņģes, vimbas, zandarti, bet visbiežāk tās ir butītes, kas vai kūst uz mēles. Protams, neiztrūkstošs ir arī norvēģu lasis, bet karstajās uzkodās visvairāk tiek pasūtītas tieši ceptās reņģītes ar dažādām mērcītēm un salātiņiem.
Valentīna nav no kautrīgajām. Tā, vienu gadu viņa “Reņģēdāju festivālā” kopā ar bibliokuģa bocmani sēdās “bobikā” un andelēja svaigas reņģes. Tieši todien esot ieskatījusies tā pamatīgāk reņģēm acīs. Un sapratusi – pie dzīves šai vētru un akmeņu krastā viņu turot tieši jūra, ko kā spogulī manījusi arī reņģu acu atspīdumā.
Kad latviešus nosauc par reņģēdāju tautu, tas nebūt nav nievājums, drīzāk pagodinājums, jo tieši mūspusē, pateicoties reņģēm, cilvēki izdzīvojuši visos laikos un tikuši pāri visskaudrākajām vēstures vētrām.
Kā apstiprinājumu teiktajam Valentīna rāda vecmodīgu gaļmašīnu reņģu malšanai. To iedāvinājis viņas tēvs tandēmā ar zustreņreņģu recepti.
Savukārt Andris aizrāvies ar senu jūrniecības izdevumu kolekcionēšanu – krodziņa grāmatplauktā ir ne viena vien Misiņa bibliotēkas cienīga grāmata vai žurnāls. Te var izlasīt dažu labu Ulmaņlaika “Zvejniecības Mēnešrakstu” vai pārlapot slaveno žurnālu “Jūrnieks”, veldzēties ar jūrnieku ceļojumu aprakstiem vai lubu romāniem par piedzīvojumiem “sarkano lukturu kvartālos”. Tandēmā ar gardu pamatēdienu šāds laika pavadīšanas veids lieti piestāv mazpilsētai, kura 2028. gadā gatavojas atzīmēt savu simtgadi.
Kuivižu “Kultūršķūnī” šovasar notika “Ģimenes diena Vidzemītes piejūrā”. Foto: Marta Dance
“Ziemeļkrasta mantojums” cels godā piekrastes ļaudis
Esmu Kuivižu ostā. Te šī gadsimta sākumā jaudīgu uzrāvienu visam ciemam deva piekrastes zvejnieka jau kurā paaudzē Kārļa Kleina aktivitātes. Viņš ar Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu sāka senās zvejnieku arteļa “Enkurs” zvejas ostas atjaunošanu Krišupītes grīvā. Tika nodibināta SIA “Baņķis”, kur blakus Kārlim nostājās zinošs tautsaimnieks, bijušais akciju sabiedrības “Brīvais vilnis” galvenais ekonomists Guntis Bergs. Kopā ar domubiedriem tika attīstīti vairāki projekti, no kuriem redzamākais ir zivju pirmapstrādes un atvēsināšanas cehs, kas ir darbavieta vairākiem piejūriešiem. No Kuivižiem saldētās brētliņas un reņģes ceļo uz daudzām ārvalstīm, un arī vietējiem zvejniekiem te ir ērta zivju nodošanas vieta.
Jaunā laivu piestātne piekrastes zvejniekiem Kuivižu ostā. Foto: Edgars Vijups
Turpat netālu, vecajos Salacgrīvas zivju konservu fabrikas aukstās kūpināšanas cehos, saimnieko Lauris Kurpnieks un Jānis Krūmiņš. Jānis ir piekrastes zvejnieks jau ceturtajā paaudzē, viņa tēvs Māris, vectēvs Jānis un vecvectēvs Jānis gājuši jūrā, pārstāvot dižo Krūmiņu dzimtu. Tās šūpulis ir “Aļģes”, kas vēl arvien randu pļavās ir jūras malai vistuvākā viensēta.
Noturīgais piekrastnieka gēns Lauri un Jāni ir urdījis apkaimes vēstures pētīšanai, jo, cik stundu jūrā pavadīts, tik arī dzimtajam krastam jāatdod. Tā tapusi ideja par Kuivižu zvejnieku arteļa “Enkurs” vēstures ekspozīcijas izveidi, dibinot biedrību “Ziemeļkrasta mantojums”. Nākamgad taps populārzinātnisku rakstu krājums “Kuivižu “Enkurs” vēstures vējos”, kas atspoguļos gaitas Krišupītes grīvā no 1947. līdz 1974. gadam, kadpēc PSRS Komunistiskās partijas uzstādījuma “Enkuru” vardarbīgi pievienoja Salacgrīvas “Brīvajam vilnim”.
Biedrība “Ziemeļkrasta mantojums” bijušajā aukstās kūpināšanas cehā iecerējusi izvietot ekspozīciju par Kuivižu zvejnieku arteli “Enkurs”. Foto: Edgars Vijups
Lauris ar Jāni vecajos zivju kūpināšanas ceha mūros iecerējuši atvērt Kuivižu zvejniecības mantojuma centru “Enkurs”, kura izveides vadmotīvs varētu būt ietverts tā mērķī – Vidzemes piekrastes zvejnieku tautsaimniecības un kultūrvēstures izpēte. Bet neba jau no vēstures vien dzīvos. “Enkurs” varētu tapt arī par tīklu lāpīšanas, zivju vēršanas, lomu apstrādes un citu zvejlietu prasmju apguves meistarklašu telpu, kur kopā ar senatnes stāstiem par kuivižnieku paaudzēm rit mūsdienu dzīves ritms, motivējot jaunos savu dzīvi saistīt ar jūru – vienalga, vai zvejnieka laivā vai uz liela tirdzniecības flotes kuģa.
Arī Latvijas Jūras spēki gaida savu papildinājumu no Vidzemes puišiem, ko pirms gada Salacgrīvas bākas simtgades svētkos vēlēja bibliokuģa “Krišjānis Valdemārs” lieldraugsadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots.
Vidzemes lībiskā kultūrtelpa pavasaros atdzīvojas ar putnu modināšanas rituālu uz Latvijas un Igaunijas robežas starp Ainažiem un Iklu, turpinās ar Stārķu svētkiem Staicelē, un piekrastnieku pienesums te ir diži nozīmīgs – no Vārzām līdz pat Ainažiem Vidzemes krastā no paaudzes paaudzē tiek nodotas zvejniecības un zivju apstrādes prasmes. Lībiskais te vēl arvien tiek turēts godā un cieņā!
