Zvejnieki un zivju apstrādātāji gadu gaitā nonāca līdz mūsdienās populārajai preču zīmei “Diplomats”, ko pārstāv SIA “Unda”, kur glīti rindo zeltainās šprotes kārbiņās un gaumīgās stikla burciņās. Dzintarkrāsas brētliņas nu kļuvušas par Engures galveno eksportpreci, ko arī vietējie var iegādāties divos konceptveikalos – Engurē un Rīgā.

No Valdemāra jūrskolas līdz zivju konservu fabrikai

Krišjānis Valdemārs, iniciējot zemnieku un zvejnieku jūrskolu atvēršanu cariskās Krievijas Baltijas guberņās, 1875. gadā bija to panācis arī Engurē, kur pie jūras tais laikos būvēja vienmasta buriniekus preču pārvadāšanai gar piekrasti. Šai rosībai un atsaucībai gan ir krietni senākas saknes – jau 17. gadsimtā Engurē bijušas hercoga manufaktūras un kuģu būvētavas. Kurzemes hercogistes laikā darbojies arī dzelzsceplis, ūdensdzirnavas, zāģu sudmalas, naglu un enkuru kaltuves, čuguna lietuve, mucinieku darbnīca un pat salpetra vārītava, bet Melnupītes galā funkcionējusi hercoga ierīkota osta.

Sākoties 20. gadsimtam, jau varam runāt par rūpniecisku zivju apstrādi. 1907. gadā Engurē tika uzbūvēta pirmā zivju konservu fabrika, ko pasūtīja tolaik pazīstamais saldumu un zivju konservu ražotājs “L. W. Goegginger”.

Pirmās Latvijas Republikas laikā, 1926. gadā, Engures zivju konservu fabriku iegādājās Jelgavas saldumu fabrika “Lankovsky & Liccop”, un jau 1931. gadā tā kļuva par ekskluzīvās preču zīmes “Diplomats” īpašnieku. Kad 1938. gadā izveidojās zvejnieku kooperatīvā sabiedrība “Engures zvejnieks”, tā kļuva par Engures zivju konservu fabrikas īpašnieci.

Padomju okupācijas gados fabrika bija saistīta ar 1948. gadā izveidoto zvejnieku kolhozu “Padomju zvejnieks”. Kad atjaunotajā Latvijas Republikā kolhozu sistēma sabruka, izveidojās SIA “Unda”, kas turpināja šprotu un citu zivju konservu ražošanu, līdz 2017. gadā tika atjaunota un no jauna reģistrēta preču zīme “Diplomats”.

Iespaidīgā zvejnieka skulptūra Zušuciema parkā simbolizē piekrastnieku neatlaidību un uzticību Jūras mātei. Foto: Baiba Dorne

Dzintarkrāsas šprotes aizceļo uz ASV un Jaunzēlandi

Uzņēmuma “Unda” valdes priekšsēdētājs un līdzīpašnieks Artūrs Bubišs mums atklāj zivju ceļu no selgas līdz patērētājam. Lai saražotu preču zīmei “Diplomats” atbilstošas šprotes, rūpīgi tiek atlasītas tikai labākās aukstās sezonas brētliņas. Kad tās nonākušas līdz ražošanas procesam, brētliņas tiek kūpinātas zeltainas ar dabīgām lapu koku skaidām. Tad zivtiņām atdalām galvas un astes, un ceha strādnieces tās rūpīgi izkārto kārbiņās vai stikla burciņās. Trauka saturu pārlej ar augstas kvalitātes nerafinētu saulespuķu vai olīvu eļļu, uzber šķipsniņu jūras sāls. Īpašiem garšu baudītājiem tiek piedāvātas šprotu versijas ar pievienotām lauru lapām vai citrona šķēlīti.

2021. gadā SIA “Unda” saņēma atzinību laureātu nominācijā “Gada uzņēmums zivju apstrādē”, bet gadu vēlāk – zīmola “Diplomats” cepto “Brisling” sardīņu iepakojumu sērija tika atzīta par labāko tirdzniecības iepakojumu pārtikas produktiem.

2021. gadā SIA “Unda” saņēma atzinību laureātu nominācijā “Gada uzņēmums zivju apstrādē”. Foto: publicitātes

Ierodoties Engurē, uzmanību uzreiz piesaista Piejūras tirdziņš, kas izvietojies teju jūras krastā starp baznīcu, ostu un molu. Tajā ierīkotas divas zivju tirgotavas. Labi pamanāms ir mūs interesējošais preču zīmes “Diplomats” konceptveikals, kas te atvērts 2023. gadā. Tā ir SIA “Unda” produkcijas pārdošanas vieta un vienlaikus arī izstādes telpa. Veikala centrā novietots tradicionāls svētku galds, kas tiek dekorēts ar latviskiem elementiem atbilstoši sezonai vai gaidāmajiem svētkiem. Te nopērkams viss Engures zivju pārstrādes uzņēmumā ražotās produkcijas sortiments ar zīmolu “Diplomats” – vairāk nekā 100 zivju konservu veidi visām gaumēm.

Redzami arī unikāli, tikai šeit nopērkami dāvanu komplekti “Vēstures mantojums”. Tiesa, tādus var atrast arī 2024. gadā Rīgā atvērtajā konceptveikalā. Un vispār – “Undai” ir ļoti paveicies ne tikai ar cilvēkiem, produkciju un tās vēsturisko zīmolu. Konceptveikals Rīgā atrodas vēsturiskajā centrālās savienības “Turība” greznajā namā Tērbatas ielā, kur no vitrāžas kāpņutelpā uz otro stāvu noraugās pats Krišjānis Valdemārs – tā teikt, “latvji, brauciet jūriņā!”.

Kādi gardumi tad top Engurē? Kā pirmo ražotāji min visai plašo šprotu sortimentu, kam pamatā ir brētliņas nerafinētā augstāka labuma saulespuķu eļļā vai olīveļļā. Ir arī šprotes ar citrona šķēli, ar lauru lapu, pistāciju eļļā un citas modifikācijas, lai visur, kur nonāk “Undas” produkcija, tai atrastos savs pircējs. Daudz eksotikas: kūpināta siļķe ar rozā pipariem, kūpināta forele eļļā, baltais tuncis olīveļļā, arī menca, lasis un citas zivis visdažādākajās versijās.

Un šie zivju konservi tiešām nonāk vairāk nekā divdesmit valstīs, lielākoties Amerikas Savienotajās Valstīs, Jaunzēlandē, Vācijā, Polijā.

Pašos šprotu ražošanas pirmsākumos Engurē ražotā produkcija ar transatlantiskajiem tvaikoņiem tika vesta uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur bija atkuģojusi milzīga izceļotāju kopiena no cariskās Krievijas. Kā rakstīts vēsturnieka Jura Kriķa grāmatā “Liepāja. Osta gadsimtu griežos” (Rīga, “Jumava”, 2019), laikā no 1909. līdz 1913. gadam caur Liepājas ostu vien uz Ameriku aizbrauca 228 984 izceļotāji. Protams, vedot sev līdzi arī Engures zivju konservu fabrikas produkciju.

Zvejnieku sētā “Lucītis” lucīši ir!

Zvejnieku sētā “Lucītis” saimnieko Andersonu ģimene, un tā jau ir kāda piektā paaudze, kas iet jūrā un prot tikt galā ar nozvejotajām zivīm. Eva Andersone atceras, ka viņas mamma Iveta un tēvs Andis vienmēr ņēmušies ar zivīm. Tēvs savulaik kopā ar savu papu Jāni gājuši jūrā, bet Eva bērnībā braukusi vecākiem līdzi tirgoties ar zivīm. Arī jūrā iets, tādēļ visa tā zvejnieku padarīšana viņai ir labi pazīstama.

Saruna gan aizsākas ar atziņu, ka no vietējām zivīm vien nekāda ražošana nesanāk. Jāņem talkā importētā produkcija. No Islandes un Norvēģijas tiek iepirkts lasis, skumbrija, siļķe, okeāna asaris un sviestazivs. Tās tad sāla, kūpina un marinē, arī cep. Par to var pārliecināties trešdienās un piektdienās, kad ir tradicionālās kūpināšanas dienas, un tā ap pusdienlaiku, kad produkcija nāk gatava, tā ir gan degustējama, gan nopērkama.

Nule esot iepirktas butes no Aļaskas. Redz, tā pasaule nav nemaz tik liela!

Ko tad zvejo Engures pusē? Lai attaisnotu zvejnieku sētas vārdu, Andersoni ir metušies uz lučiem. Iet gana raibi, jo, ūdenim kļūstot siltākam, lucīšiem jādzenas pakaļ turpat vai septiņus kilometrus no krasta. To nu gan ne par kādu piekrastes zveju vairs nenosaukt! Sezona ilgst līdz jūlijam, bet šovasar murdi bija jāizņem agrāk, jo roņi bija sākuši ēst ne tikai lučus, bet plēst arī tīklus. Neraža, jo cīņai ar roņiem galu neredz!

Eva stāsta, ka nākot arī butes, tagad ķeroties tās īstās – līča sviesta butītes, tādas mazas, bet treknas, īstā bauda kūpinātu zivju cienītājiem. Rudenī iešot atkal uz reņģēm, ziemā un pavasaros te var drusku dabūt arī salakas jeb stintes. Vasarā gadoties arī vimbas, brekši un pa kādam zandartam.

Īsti svētki, ja noķert gadās zuti, citādi, kā tad Zušuciems bez zušiem, turklāt visiem viesiem noteikti jāizstaigā Zušuciema parks, kur ir vairākas skulptūras, instalācijas un objekti, kas attēlo zušu ceļu no jūras līdz murdam. Te izveidota iespaidīga zvejnieka skulptūra, murds, laivas un arī citi objekti. Trīs laukakmeņos, kas atvesti no Slampes puses, iepazīstamas visas Latvijas zivju sugas. Turpat izveidota arī akmeņu upe. Parks ir izgaismots, tajā ir krāšņas puķudobes, pie kurām var piesēst un baudīt Engures patinēto šarmu jebkurā gada laikā.

Zvejnieku sētas “Lucītis” saimnieki Iveta un Andis Andersoni ir pārliecināti par savas produkcijas kvalitāti. Foto: Baiba Dorne

Aizjaujoša zivju degustācija kafejnīcā “Būda”

Kad izstaigāts Zušuciema parks, pienācis īstais brīdis zivju degustācijai. Dodamies uz kafejnīcu ar visnotaļ pretenciozu nosaukumu – “Būda”. Turpat netālu ir arī citas ēstuves – “Bermudas”, “Ribas” un citas –, tomēr mūsu izvēlētā aicina ar ceptām un marinētām reņģītēm pirmsmaltītē, tā teikt, iesildoties.

“Būdas” pavāri piedāvā astoņus Baltijas jūrā un Engurē nozvejoto zivju veidus, kas gatavoti tradicionāli un panējumos. Te mūsu garšas kārpiņas kutina reņģe, vimba, zandarts, plekste, breksis, apaļais jūrasgrundulis, sezonā – stintes jeb salakas. Iepriekš piesakoties, kafejnīcas saimnieki piedāvā īpašu zivju ēdienu degustāciju, kur tās cenā ietilpst arī maizīte un atspirdzinošs dzēriens.

Tāda izēšanās, ka nopietni jāapdomā, vai nav meklējama kāda viesu māja, kur pūtināt nogurušo organismu!

Bet ielūkosimies vērīgāk “Būdas” ēdienkartē. Uzkodā te tiks pasniegtas “Kapteiņa Morgana reņģītes”. Aromātisks ir arī virums “Būdas” dārzeņu un zivju zupa. Pamatēdienā var izvēlēties ceptu buti, ceptu butes fileju vai ceptu mencas fileju. Ja pamatēdiens par “lielu”, iespējama variācija ar kartupeļu pankūkām un kādu zivs gabaliņu, jo esam taču pie jūras un “Būda” izceļas ar tikko no selgas vestu jūras velšu tūlītēju celšanu uz plīts. Kafejnīcas īpašniece Inguna Zikmane teic, ka vasarā ne vienmēr degustācijā varot nodrošināt tādu zivju bagātību kā pavasarī vai rudenī, bet viena degustācijas ēdienreize varot būt arī “bada laikos”, kad zivis, vairoties no siltā piekrastes ūdens, aizbēgušas tālāk dziļumā.

Atsauksmes lielākoties pozitīvas. Skumdina kas cits – piejūras valsts iedzīvotāju mazā sapratne par zivīm un to ēšanas paradumiem. Vieni raksta, ka prasījuši ceptu buti, un tai, par laimi, esot bijusi tikai viena liela asaka. Kur jūs esat redzējuši zivis bez asakām! Protams, ja no tām ir paniskas bailes, jāpasūtina zivs fileja, kur asakām it kā nevajadzētu būt. Cits kārumnieks iesaka oficiantam prasīt tikai reņģītes bez asakām. Te nu jāteic, ka mazās reņģītes piejūras ciemos laiku laikos ēduši no galvas līdz astei, un par tiem, kas meklējuši reņģītēs asakas, gardi smējuši.

Zīmola “Diplomats” logo grezno arī riteņbraukšanas svētku dalībniekus – SIA “Unda” ir tradicionāls to atbalstītājs. Foto: Jānis Megnis

Engures ostā uzsākta vērienīga rekonstrukcija

Mazo ostu asociācijas valdes priekšsēdētājs, Engures un Rojas ostu pārvaldnieks Jānis Megnis iepazīstina ar Zemkopības ministrijas un Lauku atbalsta dienesta pārraudzīto Engures zvejas ostas rekonstrukcijas pirmo kārtu: “Tās ietvaros plānots izveidot zivju izkraušanas vietu, izbūvēt piestātni piekrastes zvejnieku vajadzībām un realizēt Engures ostas Ziemeļu mola rekonstrukcijas pirmo kārtu.

Zivju izkraušanas vietu paredzēts aprīkot ar manipulatoru zivju izkraušanai un tīklu rulli murdiem un stāvvadiem. Papildus paredzēts uzstādīt peldošo pontonu ostas akvatorijā pašpatēriņa zvejnieku vajadzībām. Tas nodrošinās zvejas kuģu līdz 30 bruto reģistra tonnu izkraušanai ostā, paplašinot ostas pakalpojumu spektru zvejniecības segmentā.”

Pirmās kārtas izmaksas ir 2 miljoni eiro, tajā skaitā publiskais finansējums – 1,8 miljoni eiro, Eiropas Savienības līdzfinansējums – 1,26 miljoni eiro, Latvijas valsts līdzfinansējums – 540 tūkstoši eiro.

Jānis Megnis atgādina, ka 2020. gadā ar Eiropas Savienības pārrobežu projekta “EST – LAT” finansējumu tika izbūvēta jauna infrastruktūra jahtu apkalpošanai. Šobrīd ostas akvatorija trīsmetrīgais dziļums ir atbilstošs burātāju vajadzībām un piekrastes zvejnieku laivām. Ar laiku, rekonstrukcijas otrajā kārtā, paredzēta arī dziļuma palielināšana.

Nav noslēpums, ka, rūpējoties par piekrastes zvejniekiem, iegūst visi – gan zvejnieki, gan zivju apstrādātāji. Tas nozīmē, ka uz Kolkas ceļa, braucot cauri Engurei, zivju kulinārijai un ēdieniem ir drošs pamats. Patīkami, ka visas šīs ierosmes norit sadarbībā ar vietējās kopienas partnerību “Laukiem un jūrai”.

Pārrobežu projekta ietvaros Engurē rekonstruēta jahtu osta. Foto: Baiba Dorne

Pirmais jūras lietu ministrs – no Engures

1991. gadā pēc augusta puča, kad darbu sāka premjera Ivara Godmaņa valdība, 19. novembrī tika izveidota Jūras lietu ministrija. Par Latvijas Republikas vēsturē pirmo un pagaidām vienīgo jūras lietu ministru līdz ministrijas likvidēšanai 1993. gada 3. augustā (jo tā kavēja ostu un “Latvijas Kuģniecības” prihvatizāciju!) tika iecelts toreizējās zvejnieku kopsaimniecības “Padomju zvejnieks” valdes priekšsēdētājs Andrejs Dandzbergs.

Tiesa, savu zvaigžņu stundu viņš jau bija piedzīvojis kā PSRS Tautas deputāts, kad 1991. gada janvāra barikāžu dienās pēc asinsizliešanas Viļņāpubliski no Kremļa Kongresu pils tribīnes drosmīgi kritizēja Mihaila Gorbačova divkosīgo politiku Baltijā. Tas izsauca necerēti asu valsts pirmās personas reakciju, jo neko tādu no šīs augstās tribīnes Gorbačovs nebija radis dzirdēt.

Gleznotāja, arī toreizējā PSRS Tautas deputāte, Džemma Skulme savās atmiņās Guntas Strautmanes grāmatā “Andrejs” (Rīga, “Likteņstāsti”, 2000) izsakās tieši: “Andrejs Dandzbergs bija personība, kādu prasīja viņa laiks un kas pats šo laiku virzīja. Patstāvīgi domājošs cilvēks, kas savu dzīvi bija uzbūvējis ar tālejošu mērķtiecību. Viņš brīvi runāja par visām lietām, sauca tās īstajos vārdos. Tolaik tas likās neparasti.

Īstenībā es viņu diezgan maz pazinu. Viņš vienmēr aicināja mani kādu laiku mierīgi padzīvot un pagleznot Engurē. [..]

Kā Andrejs mīlēja savu Enguri! Stāstīja par to, lepojās.

Un bija par ko – pat nezinātājs, cauri braucot, varēja redzēt, ka tā ir tīra, skaista, kopta vieta, ka tai ir saimnieks.

Un vēl – Andrejā Dandzbergā es ieraudzīju arī to padomju gados gandrīz izzudušo latviešu vīrieša tipu, ko sauc par saimnieku. Ar tik lielu stabilitāti un stingrību, un atbildību turklāt, ar apziņu, ka viņam uz saviem pleciem jānes vairāk nekā citiem.”

Ar savu ciemu engurieši lepojas arī mūsdienās – te stāv gadsimtu elpas apdvestā Engures luterāņu baznīca, mācītājmāja “Ērģelnieki”, mācītājmuiža, Vecupes krasti ar pilskalnu un bāku, osta un mols, Magnoliju dārzs un radošā sēta “Jūras stāsti”. Tā iepazīstina ar senas jūrnieku un zvejnieku dzimtas likteņiem, aicina iet rotaļās, kopā dziedāt un minēt mīklas, jo mutvārdu daiļrade te plūstin plūst. Savukārt Engures Saieta namā piekrastnieku dižos darbus ataino vēsturiska ekspozīcija no hercoga Jēkaba laikiem līdz mūsdienām. Engurei ir ar ko lepoties!