Muzeja krātuvē ir vairāk nekā 30 000 vienību, un tās aptver gandrīz 130 gadu posmu – sākot no Liepājas elektrostacijas ampērmetra līdz sadzīvē lietotām elektroierīcēm un pirmajam Latvijas satiksmē reģistrētajam elektroauto. Tāpat muzejs var lepoties ar Eduarda Krauca stikla fotoplatēm, uz kurām iemūžināta Ķeguma HES celtniecība. Tik apjomīgs fotomateriāls, kas veltīts vienam objektam, ir vienīgais Eiropā zināmais, tāpēc tas ir ietverts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.
Vairāk nekā 30 000 vienību
Muzeja sākums datējams ar 1995. gada 3. janvāri. Tā pirmā adrese ir Rīga, Pulkveža Brieža iela 12. Tā paša gada 6. jūnijā tas iegūst Latvijas Elektroenerģētikas vēstures muzeja nosaukumu, un “Latvenergo” sāk veidot vēsturisku nozares kolekciju. Pēc diviem gadiem Ķegumā atklāj Daugavas spēkstaciju muzeju, bet 1999. gadā – “Latvenergo” filiāles “Rietumu elektriskie tīkli” vēstures ekspozīciju Liepājā. 2005. gadā tiek izveidota muzeja krātuve Rīgā, Andrejostas ielā 19 (uz Ķegumu tā pārceļas 2022. gadā). 2006. gada 24. oktobrī dibina Enerģētikas muzeju ar vienotu kopkrājumu, un no tā brīža ekspozīcijas vieta ir Ķegumā, un pēc gada tas ir pieejams akcijas “Muzeju nakts” pasākumos.
Muzeja projektu vadītājas Ina Lastovecka (no kreisās) un Ginta Zālīte.
Liels notikums bija 2009. gadā, kad UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā tika iekļauta Eduarda Krauca stikla plašu fotonegatīvu kolekcija par Ķeguma HES celtniecību (1936.–1940. gads). 2016. gads iezīmīgs ar to, ka muzejs ieguva valsts atzīta muzeja statusu, bet 2021. gadā tas atkal tika akreditēts līdz šā gada decembrim. Nu jau pagājuši 20 gadi, kopš Ķegumā izveidota pirmā pastāvīgā ekspozīcija, kas ik palaikam tika pilnveidota, bet tagad plānots veidot jaunu.
“Pērn nosvinējām muzeja trīsdesmito jubileju un nu varam lepoties, ka tajā ir 31 000 vienību, no kurām 17 000 ir fotomateriāls,” norāda muzeja projekta vadītāja Ina Lastovecka. Viņa atceras, cik aktīvs un ražīgs bijis 2018.–2019. gads, bet jau 2020.–2021. gadā prāvu robu, tāpat kā daudziem citiem muzejiem, iecirta kovidpandēmija. Pirms tam pa visām trim vietām (Andrejosta, Pļaviņas un Ķegums) apmeklētāju skaits kopumā sasniedza 14 000, bet kovidlaikā tas nokritās līdz 600. Tomēr nav ļaunuma bez labuma – tas pamudināja digitalizēt muzeja krājumu un izveidot virtuālās ekspozīcijas, kas tagad ir pieejamas koncerna mājaslapā.
Kopš 2022. gada interese par šo vietu palēnām ir atjaunojusies, tomēr 2019. gada apmeklējuma plūsma vēl nav sasniegta. Kā liecina pēdējo gadu, tostarp “Muzeju nakts”, pieredze – ir mainījusies arī mērķauditorija. Kādreiz vairāk bija individuālo apmeklētāju, bet tagad tās lielākoties ir ģimenes ar bērniem. Ir arī skolēni, kas te ierodas ekskursijās, tostarp “Skolas somas” STEM (dabaszinātņu) un kultūras programmu ietvaros. Šobrīd tiek piedāvātas divas muzejpedagoģiskās programmas, taču rudenī tās papildinās vēl četras jaunas, stāsta Ina Lastovecka.
Interaktīvi risinājumi iepazīstina ar dažādiem enerģijas ražošanas veidiem.
Digitālie risinājumi
Muzeja bagātību iepazīšanā nozīmīgs informācijas avots ir digitālie risinājumi. Tie ļauj iegūt apjomīgu papildinformāciju, piemēram, par krājumā esošajiem priekšmetiem. Viens no vecākajiem un nozīmīgākajiem ir Liepājas elektrostacijas ampērmetrs (1899. gads) – tas saistīts ar pirmo elektriskā tramvaja līnijas atklāšanu Liepājā (tāda bija pirmā Baltijā). Saglabājies arī Andrejsalas elektrostacijas izbūves projekts, ko 1902. gadā izstrādājis Oskara fon Millera tehniskais birojs Minhenē (viņš bija arī Berlīnes pirmās elektrostacijas projektētājs).
Starp citu, Rīgas 1. pilsētas teātris (tagad Latvijas Nacionālā opera un balets) bija pirmā ar elektrību apgaismotā kultūras celtne ne tikai Rīgā, bet Baltijā. Lai nodrošinātu teātri ar elektrību, blakus ēkai, kas cieta ugunsgrēkā 1882. gadā (tolaik apsilde un apgaismošana notika ar gāzi), tika uzprojektēta un 1887. gadā pabeigta elektrostacija.
Padomju laika telefons sakaru operatora izsaukšanai TEC.
Interaktīvā spēle dod iespēju iepazīties ar Daugavas hidroelektrostacijām – Ķeguma, Pļaviņu un Rīgas HES –, kā arī Aiviekstes HES, kas ir jaunās izstādes “Zaļā enerģija Latvijā. 1939.–2026.” stūrakmeņi, skaidro muzeja projekta vadītāja Ginta Zālīte. Ceļš uz to sākās ar Ķeguma HES, un izstādē ir gan vēsturiskie priekšmeti (arī tādi, ko atdāvinājuši būvspeciālistu radinieki), gan informatīvie materiāli, kas stāsta par to, kā tapa šis tā laika enerģētikas milzis.
Tam dokumentāla liecība ir pagājušā gadsimta 30. gadu beigās tapuši krāsainie diapozitīvi, kuru autors ir Herberts Knolbahs-Tombergs, kurš Ķegumā strādāja par vecāko ģeodēzijas tehniķi. Viņš fiksējis HES celtniecību dažādos laika posmos (ieskaitot paplašināšanu 1977. gadā), un, kā atzīst Zālīte, šie uzņēmumi, kad tie nonāca muzeja darbinieku rokās, bijis liels pārsteigums. Par tā laika rūpniecības līmeni liecina Kuzņecova fabrikā ražotie augstsprieguma keramikas (porcelāna) izolatori, bet jo īpaši VEF izstrādājumi. Katrā mājā, kur tika piegādāta elektrība, bija VEF ražotās elektriskās spuldzes, vadi un elektroenerģijas skaitītāji. Muzeja īpašumā ir pirmā to sērija, tāpēc tai ierādīta īpaša vieta.
Viena no Eduarda Krauca uzņemtajām Ķeguma HES būves fotogrāfijām.
Ūdens, vējš, saule un TEC
Nākamā pietura izstādē ir Pļaviņu HES, kas pilnībā tika pabeigta 1966. gadā un ir lielākā (viena no lielākajām Eiropas Savienībā) no visām trim Daugavas spēkstacijām. Tā savas darbības laikā saražojusi trešo daļu no Latvijā patērētās elektroenerģijas, un patlaban tās jauda sasniegusi 908 MW (Latvijas patēriņš diennakts maksimumos ir aptuveni 1500 MW).
“Pļaviņu HES ir viena no smagākajām betona būvēm mūsu valstī – tās svars ir pusotrs miljons tonnu. Tā izceļas arī ar to, ka tā ir ļoti kompakta, jo ražošanas telpas ir apvienotas ar ūdens pārgāzni – tas ir retums pasaules hidroenerģētikā. Un vēl – tas slēpj sevī autotuneli, kas ir vienīgais šāda veida infrastruktūras objekts Latvijā,”teic Zālīte.
Mūsdienu Ķeguma HES, fonā daļa no Pļaviņu HES turbīnas.
Jaunākā Daugavas kaskāde ir Rīgas HES – to iedarbināja 1975. gadā. Tā ir otrā lielākā Latvijā – tās jauda ir 402 MW (Ķeguma HES – 248 MW). Rīgas HES ēkas galvenā iezīme ir mašīnzāles sienas V veida kolonnas.
Ceturtā šajā izstādē ir Aiviekstes HES, kas sākotnēji bija tradicionālas ūdensdzirnavas, bet pagājušā gadsimta sākumā pārtapa par lielāko elektroenerģijas ražotāju. Tā savu darbību pārtrauca 1969. gadā, un tikai 1991. gadā “Latvenergo” sāka to atjaunot. 1994. gada nogalē HES nodeva ekspluatācijā. 2022. gadā pēc rekonstrukcijas tā tika pie diviem jauniem hidroagregātiem, un tagadno kopējā apjoma, ko saražo mazās HES, Aiviekstes kontā ir aptuveni pieci procenti elektroenerģijas.
Atsevišķa vieta visā šajā sistēmā ir Rīgas TEC, kas nodrošina aptuveni pusi no galvaspilsētas centralizētā siltumenerģijas pieprasījuma. Eksponāts “Elektrība pilsētā”, kas īpaši piesaistot bērnus, uzskatāmi rāda, kā darbojas četri enerģijas avoti – vējš, saule, ūdens un TEC. Var izpētīt, kā notiek elektroenerģijas ražošana – gan diennakts, gan gada griezumā, norāda Zālīte.
Bez uzmanības izstādē nav atstāta arī saules izmantošana elektroenerģijas ražošanai. Tā Latvijā tiek īstenota sadarbībā ar “Latvenergo” – Jēkabpils novada Biržos ir tapis viens no lielākajiem saules parku projektiem – ar 17 820 paneļiem (11,7 MW). Savukārt 16 lielākās vēja turbīnas griezīsies Jelgavas novada Kaigu purvā – bijušajās “Laflora” kūdras ieguves vietās. Plānots, ka tās saražos piecus procentus no valsts kopējā elektrības patēriņa. Zīmīgi, ka gan Ķeguma HES, gan vēja parka pamatakmens tika ielikts 22. maijā.
Par atslēgšanos no Krievijas un Baltkrievijas kontrolētās BRELL sistēmas liecina ne tikai fotogrāfijas, bet arī īpašs pastmarku bloks un aploksne, ko, atzīmējot veiksmīgo sinhronizāciju ar kontinentālās Eiropas tīklu, izdeva “Latvijas Pasts” ar nosaukumu “Baltijas energosistēmu sinhronizācija ar Eiropu”, stāsta Zālīte.
Ķeguma HES ir trešā lielākā spēkstacija Latvijā.
Unikāls vienas HES fotostāsts
Izstāde “Ķeguma HES celtniecība Eduarda Krauca fotoobjektīvā” sniedz ieskatu tajā, kā no 1936. līdz 1940. gadam tapa šī vērienīgā objekta dokumentēšana. Fotogrāfs un kinooperators Kraucs reizi nedēļā fiksēja to, kā notiek HES būvniecība, kā pats rakstīja savas ieceres pieteikumā Latvijas Republikas finanšu ministram Ludvigam Ēķim – “no pirmajiem lāpstas dūrieniem līdz noslēgumam”. Ķeguma spēkstacijas būvinspekcija piekrita šim piedāvājumam, un 1936. gada augustā Kraucs ķērās pie darba – gan filmējot, gan bildējot topošu objektu.
Viņš deva priekšroku tieši stikla platēm, jo tās garantēja labāku kvalitāti. Tās visas ir lieliski sistematizētas, uz katras ir gan numurs, gan datums, akcentē Zālīte. Būvinspekcija izvēlējās un iegādājās labākās fotogrāfijas un stikla plašu negatīvus arhīva veidošanai. Pārstaigājot būvlaukumu ar fotokameru un statīvu, Kraucs radīja apbrīnojamu fotostāstu – monogrāfiju, kas vēl mūsdienās pārsteidz ar profesionalitāti un daudzslāņainu vēstījumu.
Kopumā fotogrāfa atstātais mantojums ir iespaidīgs – muzeja krājumā ir 1736 fotonegatīvi uz stikla pamatnes un 53 fotoalbumi, kuros ir aptuveni 11 000 attēlu. Ir izveidota gan digitālā izstāde, kurā var aplūkot viņa devumu, gan arī izdots apjomīgs fotoalbums. Viņa veidotie kinomateriāli glabājas Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīvā, bet apmeklētāji tos var noskatīties arī muzejā, teic Zālīte.
Lūk, cik mazi gludeklīši reiz tika ražoti! Tagad tādus var aplūkot tikai muzejā.
Runājot par citiem materiāliem, ir izpētīta arī Ķeguma HES celtniecības dienasgrāmata, ko rakstījis būvinspekcijas tehniķis Ēvalds Šics. Tās pieci sējumi atrodas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Ir apzināti arī speciālisti, kas strādāja pie šī objekta (Enerģētikas muzeja mājaslapā ir gan viņu biogrāfija, gan fotogrāfijas).
Diemžēl daļu no viņiem piemeklēja skarbs liktenis – piemēram, Gustavu Feigmani un Pēteri Leonhardu Stakli izsūtīja, savukārt Pāvels Krasovskis, kurš pretojās vācu armijas plānam uzspridzināt Ķeguma HES, tika apcietināts un Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē nošauts. Vēl daļa – kā Kraucs un būvinspekcijas darbinieki Otto Leimanis, Edgars Kelders, Voldemārs Pāvuls – kara beigās emigrēja.
Trešā fotogrāfiju izstāde ir veltīta Pļaviņu HES celtniecībai. Tā būs skatāma vēl pāris gadu, bet pēc tam tiks nomainīta. Brīvdabas ekspozīcijā un paviljonā vieta atvēlēta vēsturiskajām elektrostacijas turbīnām, transformatoriem un citām industriālā mantojuma liecībām.
Noteikti bez ievērības nevar atstāt muzeja krātuvi, kas glabā interesantu un daudzpusīgu priekšmetu un dokumentu klāstu. “Veidojot šo kolekciju, kuras pirmsākumi meklējami nebūt ne tik tālā pagātnē, būtiski ir vērst skatu nākotnē, proti, fiksēt tos mūsdienu priekšmetus un tehnoloģijas, kas pēc piecdesmit gadiem būs kļuvuši par vēsturi un raksturos mūsdienas,” uzsver muzeja projekta vadītāja Ina Lastovecka.
