Šī pilsētvides objekta stāstā ielūkoties dziļāk palīdzēja Saulkrastu velosipēdu muzeja īpašnieks, novadpētnieks un vēstures entuziasts Jānis Seregins, kurš nesen sācis aktīvi meklēt pazudušo tēlu.

Nometnes sargs ar medus podu

Rīgas ielā, netālu no bijušās pionieru, tirdzniecības darbinieku bērnu vasaras nometnes vārtiem, kur tuvumā darbojās ēdnīca, nometnes dalībniekus kādreiz sagaidīja liela betona skulptūra – lācis ar medus podu ķepās.

Izrādās, šis tēls spilgti saglabājies vietējo iedzīvotāju atmiņā. Ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem tas šķitis ļoti pievilcīgs, un ap to ik dienas bijusi rosība.

“Mūžīgi kāds pie tā fotogrāfējās. Tajā skaitā arī man ir ģimenes bildes, kur es aptuveni četrgadīgs stāvu pie šī lāča,” atceras J. Seregins.

Atšķirībā no citām padomju laika parku skulptūrām šim tēlam netika piedēvēta ideoloģiska simbolika. Arī Saulkrastu lāci vietējie neasociēja ar īpašu politisku vēstījumu. Tā kā skulptūra bija gandrīz pie ēdnīcas durvīm, tēls izteica tikai to, ka turpat netālu ir iespēja gardi paēst un nometnē baudīt bezrūpīgu vasaru.

Izklīduši pa pasauli

Skulptūru izcelsmes izpētē atklājās, ka Saulkrastu lācis ir bijis daļa no plašāka un nozīmīgāka tēlniecības darbu kopuma, nekā sākumā domāts. Tā autore ir latviešu tēlniece Irmgarde Lāčgalva-Kaminska, kura ir pazīstama tieši ar dzīvnieku žanra skulptūrām. Darba oriģinālais nosaukums ir “Lācēns ar medus podu”, bet iedzīvotāji to mīļāk dēvēja par “Lācēnu kārumnieku”.

Skulptūru daudzviet sāka uzstādīt 1950. gadu vidū, kas ar laiku kļuva par vienu no padomju perioda plaši tiražētajiem pilsētvides objektiem Latvijā, arī Saulkrastos. Bieži vien skulptūras, kas bija saglabājušās, vēlākos gados piedzīvoja visdažādākos likteņus. Politisko pārmaiņu gados dažviet tās tika uztvertas par padomju tēlniecības simbolu un mantojumu, citviet – par nevainīgu latviešu mākslinieces darbu. Nav zināms, kāpēc tieši šis tēls tika izvēlēts par atbilstošāko pilsētvides ainavai.

Skulptūras oriģināls glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, bet tās kopijas – dažādu pilsētu parkos, rotaļu laukumu tuvumā vai pie bijušajām pionieru nometnēm, kā arī tālāk aiz Latvijas robežām. Tomēr tas, cik labi lācīši saglabājušies, ļoti atšķiras – daudzviet tie palikuši gandrīz neskarti, pat rūpīgi restaurēti, citviet – tikpat kā sagruvuši.

Interesanti, ka daži no 11 apzinātajiem lācīšiem atrodas privātmāju teritorijās. Tas dod cerību, ka arī mūsu Saulkrastu lācēns nav iznīcināts, bet gan, iespējams, sēž kāda iedzīvotāja pagalmā.

Kur palika gandrīz pustonnu smagais kārumnieks?

Skulptūras pazušanas īstais iemesls joprojām nav skaidrs, taču par to pastāv vairākas versijas. Kad pionieru nometne beidza pastāvēt, lāča skulptūra tika pārvietota tuvāk ceļam pie teritorijas iebrauktuves.

Tur tas nosēdēja vairākus gadus, līdz apkārtnē sākās privātmāju būvniecība. Vienā dienā skulptūra pēkšņi nozuda.

Pazušana ir diezgan neizprotama, jo aiznest tādu objektu nebūtu bijis viegli – kopā ar betona pamatni skulptūra svēra no 300 līdz 500 kilogramiem. Tas nozīmē, ka aizgādāšanai noteikti bija nepieciešama smagā tehnika. Kāds vietējais kaimiņš minējis, ka to reiz izvedušas celtnieku vienības.

Lai gan pēc formas analogs citiem, Saulkrastu “Lācēns kārumnieks” izcēlās ar neierastu krāsojumu – tas bija brūnā tonī ar zaļas krāsas elementiem. Pat ja krāsa būtu attīrīta, betona dziļākajās rievās tās pēdas vēl saglabātos, kas ļautu novada lāci precīzi atpazīt starp citām kopijām.

Aptuveni četrus gadus vecais Jānis Seregins priecīgs stāv pie skulptūras “Lācēns kārumnieks” bijušajā pionieru nometnē Pabažos. 

Meklējot vienu, atklāj citus

Kad novadpētnieks sāka meklēt informāciju par lāča likteni un tā autori, viņš par savu interesi pastāstīja arī sociālo mediju platformā. Uz ierakstu atsaucās negaidīti daudz cilvēku, daloties atmiņās, fotogrāfijās un ziņās par citviet Latvijā saglabātajiem lāčiem ar medus podu.

Izrādījās, ka par šīm skulptūrām interesējās vesela domubiedru grupa, kas tās meklē un veido kartes ar to atrašanās vietām. Entuziasti nosauc Liepāju, Jūrmalu, Ogri, Rīgu un citas pilsētas, kas pierāda – pazudušais Rīgas ielas lācis nav tikai dažu vietējo iedzīvotāju aizraušanās, bet gan aizraujošs un atmiņās dzīvs temats daudziem.

Iemaldījies? Tā tikai šķiet!

Simboliski, ka brīdī, kad Saulkrastos šovasar parādījās brūnais lācis, atdzima interese arī par ilgi pazudušo betona lācēnu. J. Seregins atsaucas uz kādu vēsturisku liecību, saulkrastieša Emīla Cīruļa atmiņām, kurās minēts, ka lāči Latvijā visilgāk mitinājušies tieši Vidzemes jūrmalas mežos.

Ir vairāki nostāsti par medībām un lāču pēdu dzīšanu Pabažu mežā. Viens no tādiem ir kāda dalībnieka Ratnieka stāsts par pēdējo nošauto lāci Latvijā ap 1877. gadu Lēdurgas gāršā, kad tas ticis iztraucēts tieši Pabažu mežā.

Novadpētnieks, domājot par šīs vasaras notikumiem Saulkrastos, ar smaidu secina: “Tas lācis, kas pie mums bija iemaldījies Zvejniekciemā, nav te atnācis velti – viņš atgriezās zemē, kur kādreiz bijuši viņa senči.”

Mazie stāsti novada kopainas radīšanai

Šādi šķietami nelieli pilsētas vēstures un atmiņu stāsti veido to plašāko skatu uz novada daudzveidību. Lāča skulptūras pazušana ir atgādinājums, cik viegli var izgaist vietējās vēstures liecības, ja tās netiek mērķtiecīgi uzturētas un izzinātas.

J. Seregins pauž cerību, ka reiz Saulkrastiem būs arī savs pastāvīgs novadpētniecības muzejs, kas vienuviet glabātu saulkrastiešu dzīvesstāstus un skaidrotu notikumus pagātnē:

“Muzejs nav tikai ekspozīcija, tas ir arī zinātnisks un pētniecisks darbs. Un šie materiāli jau ir tā īstā vēsture. Arī šādi par to var pastāstīt.”

Varbūt stāsts par pazudušo Rīgas ielas lāci reiz arī iegūs savu turpinājum, un kāds no iedzīvotājiem tomēr spēs noskaidrot, kur šobrīd mājvietu radis šis atmiņās palikušais lācēns ar medus podu.