Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs ir vieta, kur glabājas ar eposa “Lāčplēsis” autoru Andreju Pumpuru, Lielvārdi un Lielvārdes jostu saistīti priekšmeti. Tā ir arī vieta, kur tiek atzīmētas kāzas un krustabas, notiek ekskursijas, dzejas konkursi, Muzeju nakts un daudzi citi pasākumi. Muzeja vadītāja Anita Streile atklāj, ka šajā vietā glabājas un tiek papildināts bagātīgais muzeja krājums, kā arī notiek dalīšanās stāstos un nostāstos, radot dzīvu saikni starp pagātni un šodienu.
Anita Streile stāsta, ka muzejā darbadienas plāns visbiežāk ir zināms iepriekš, jo ekskursijas, muzejpedagoģiskās programmas, kāzas, krustabas jeb kristības ir jāpiesaka iepriekš. Taču muzejā iegriežas arī cilvēki, kas vienkārši brauc garām un nolemj piestāt. Arī viņiem tiek veltīts laiks, izstāstot svarīgāko par muzeju, Andreju Pumpuru vai konkrēto ekspozīciju.
Tieši daudzveidība ir viena no šīs vietas raksturīgākajām iezīmēm. Muzejs piedāvā vairākas muzejpedagoģiskās programmas dažādām auditorijām. Skolēniem ir nodarbības par Andreju Pumpuru, eposu “Lāčplēsis” un pašu Lāčplēša tēlu. Īpaši astoto un devīto klašu skolēniem paredzēta interaktīva programma, kurā jaunieši ne tikai dzird faktus, bet arī iepazīst Pumpura dzīves ceļu, un izprotamāks kļūst arī viņa radītais eposs. Streile uzsver, ka svarīgi ir nevis vienkārši pastāstīt, bet ieinteresēt. Pēc muzeja apmeklējuma skolēni daudz biežāk paši sāk lasīt un iedziļināties Pumpura daiļradē. Skolotāji teikuši, ka uz muzeju labāk braukt pirms tēmas apguves skolā, jo tad jauniešiem rodas lielāka izpratne un interese.
Programmas tiek pielāgotas dažādām auditorijām – arī jaunākiem bērniem, darba kolektīviem, pensionāru grupām un citiem apmeklētājiem. Vienam vajag vairāk spēles elementu un iztēles, citam – dziļāku kultūrvēsturisko kontekstu. Līdzās ierastajām programmām muzejā dzimst arī jaunas. Bērnudārza grupām iepatikusies programma “Kur aug maizīte?”, kurā bērni iepazīst seno zemkopības ciklu, redz darbarīkus un var tos pat aptaustīt. Tiek veidotas arī īpašas programmas Zinību dienai 1. septembrī, pēdējam zvanam, izlaidumiem. Cilvēki muzejā svin arī dzimšanas dienas un kāzu jubilejas. Muzeja darbs šajā ziņā prasa ne tikai zināšanas, bet arī spēju sajust auditoriju.
Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs iekārtots senajā Lielvārdes muižas klētī Daugavas krastā 1970. gadā.
Stāsti, svētki un negaidīti jautājumi
Īpaša vieta muzeja piedāvājumā ir latviskām tradīcijām veltītiem notikumiem – kāzām, kristībām jeb krustabām. Laulību ceremoniju, protams, muzeja speciālisti neveic, taču piedāvā latvisku programmu ar tautasdziesmām, ticējumiem, paražām un svinīgu noskaņu. Uz muzeju pēc šāda piedzīvojuma brauc ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī cilvēki no Rīgas, Aizkraukles un citām vietām. Bieži vien jaunais pāris izvēlas savu laulību reģistrēt pilsdrupās, kam seko pasākums muzejā.
Interesanti, ka šis piedāvājums veidojies nejauši – no dzīves situācijām un cilvēku vajadzībām. Kāzu programmu sākums meklējams laikā, kad muzejā strādājusi skolotāja Dzidra Bļodone. Reiz kādam jaunajam pārim pēc laulību reģistrācijas vajadzēja vietu, kur pabūt un piedzīvot vēl ko īpašu. Pāris tika atvests uz muzeju, pēc tam radās nākamie interesenti, un pamazām izveidojās īpaša programma, ko piedāvāt jaunajiem pāriem. Arī krustabu piedāvājums veidojies līdzīgi – no savējo vajadzības, no kāda radu bērna, no idejas, kas pakāpeniski apaugusi ar tautasdziesmām, pētījumiem un savu scenāriju.
Kāzu programma parasti ilgst apmēram četrdesmit minūtes, savukārt krustabās viss atkarīgs no bērna vecuma, noskaņojuma un ģimenes vēlmēm. Kāzu pasākumos gadījušies arī ne visai patīkami brīži, tāpēc tagad muzejs pirms tam lūdz aizpildīt anketu. Kāds īpaši spilgts gadījums saistīts ar uzvārdu pieminēšanu – izrādījies, ka līgavainis pieņēmis sievas uzvārdu, bet to vēl nebija pateicis saviem vecākiem. Kopš tā laika, kā saka Streile, “par uzvārdiem mēs nerunājam”. Uzmanības centrā ir pats pāris, nevis detaļas, kas var negaidīti radīt konfliktus.
Anita Streile muzeja krājumā rāda, kāda vēl var būt Lielvārdes josta – ar zīmēm, kas atkārtojas, bet parasti Lielvārdes jostās zīmes neatkārtojas.
Pārsteigumu netrūkstot arī ekskursijās. Anita Streile atceras neskaitāmus bērnu jautājumus, kas ir gan tieši, gan ļoti asprātīgi. Piemēram: “Sakiet, lūdzu, jūs pati ticat tam, ko stāstāt?” – domājot par Lāčplēsi un eposa notikumiem. Citreiz, stāstot par Kangaru, skolēni sajauc vārdus un jautā: “Kā sauc to nodevēju – Kalvītis?” Ir jautāts arī, cik Lāčplēsim bērnu un kur viņš tagad ir. Šādos brīžos uz mirkli nākas apstāties, bet tieši tas muzeja ikdienu padara dzīvu.
Līdzās šiem jautrajiem brīžiem netrūkstot arī aizkustinošu momentu. Streilei atmiņā palicis kāds čehu kungs, kurš muzejā nocitējis Latvijas eposa noslēgumu un atbraucis tieši ar mērķi iepazīt šo vietu. Nākamajā reizē viņš atvedis dāvanu – zīmējumu ar Lāčplēsi. Savukārt kāds apmeklētājs no Vācijas pēc ekskursijas muzejā uzdāvinājis dāvaniņu – metāla karavīru, kurš turpmāk palīdzēšot Lāčplēsim cīņā ar Tumšo bruņinieku. Vai, piemēram, brīži, kad ekskursijas beigās astoto vai devīto klašu puiši pienāk klāt, apskauj un pasaka paldies. Šie mazie žesti ir tie, kas sniedz gandarījumu par padarīto darbu.
Kāds vācu puisis pēc ekskursijas muzejā uzdāvinājis šo metāla karavīru, kurš turpmāk palīdzēšot Lāčplēsim cīņā ar Tumšo bruņinieku.
“Pie mums Lielvārdē saka tā!”
Muzejā nozīmīga vieta atvēlēta arī Lielvārdes jostai. Tās skatīties, pētīt un salīdzināt brauc gan jaunieši un pieaugušie, gan audējas. Streile uzsver, ka nav vienas vienīgas “pareizās” Lielvārdes jostas interpretācijas. “Pie mums Lielvārdē saka tā,” viņa atkārto, jo etnogrāfiem, folkloristiem un audējām mēdz būt dažādi skaidrojumi. Viena josta nav pilnīgi identiska otrai, katra austa ar sava autora domu un izjūtu. Arī jostā ieausto zīmju skaidrojumi nav viennozīmīgi. Muzeju apmeklē cilvēki, kurus interesē rakstu nozīmes – nereti viņi tās izpēta pirms tetovējuma veikšanas, lai atrastu tieši sev atbilstošāko zīmi. Streile uzskata, ka svarīgākā ir cilvēka paša sajūta – cita cilvēka zīme nebūs tava zīme. Arī viņai pašai ir sava īpašā josta. To radījusi un uzdāvinājusi audēja Cilda Kupce, un to viņa apliek tikai īpašos brīžos. Josta, viņasprāt, ne tikai izdaiļo, bet arī satur un piešķir spēku.
Muzeja krājumā ir 14 195 vienības – fotogrāfijas, dokumenti, grāmatas, tekstilijas, etnogrāfiskie materiāli un dažādi priekšmeti, kas saistīti ar Andreju Pumpuru, eposu “Lāčplēsis”, Lielvārdes jostu un Lielvārdes vēsturi, tostarp Edgaru Kauliņu un viņa izveidoto kolektīvo saimniecību. Muzejs nav plašs novadpētniecības muzejs, tomēr tajā glabājas ļoti daudz Lielvārdei nozīmīgu materiālu. Cilvēki joprojām muzejam dāvina lietas – tautastērpus, jostas, fotogrāfijas, rokrakstus, sadzīves priekšmetus. Kā īpaši nozīmīgu ieguvumu Streile min Jāņa Kalniņa “Sarmas hroniku” – unikālu materiālu rokrakstā par Lielvārdi 1941.–1943. gadā.
Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” 1888. gada izdevums. Muzejā glabājas eposa tulkojumi piecpadsmit valodās
Starp īpašajiem muzeja priekšmetiem ir arī eposa “Lāčplēsis” 1888. gada izdevums, kas muzejā nonācis kā Andreja Pumpura ģimenes dāvinājums. Muzejs tika atklāts 1970. gadā, un tolaik vēl dzīvs bija Pumpura jaunākais dēls Indriķis, tādēļ sākotnēji krājumā nonāca vairākas ar rakstnieka ģimeni saistītas lietas. Tā kā Pumpuram nebija dzimtas māju, kur šie priekšmeti būtu dabiski saglabājušies, tie bija izklīduši, taču daļu no tiem muzejam vēlāk izdevies atgūt. Šobrīd muzejā glabājas arī eposa tulkojumi piecpadsmit valodās.
Muzeja dzīvē nozīmīga vieta ir arī Lielvārdes parka pilsdrupām un ar tām saistītajiem nostāstiem, kas palīdz šo vietu izjust daudz dziļāk un personiskāk. Pie dižakmeņiem muzeja pagalmā, kurus dēvē par Lāčplēša gultu un segu, cilvēki nāk ar savām domām, vēlmēm un cerībām. Leģenda vēsta, ka Lāčplēsis palīdz labiem cilvēkiem darīt labu, un šajā ticējumā slēpjas īpašs spēks. Pēc laulību ceremonijas jaunie pāri pie Lāčplēša akmens apstājas, pieskaras tam un iečukst savu kvēlāko vēlēšanos, ticot, ka tā piepildīsies. Kā zina teikt Anita Streile, ne reizi vien tas arī esot noticis. Tādējādi šī senā vieta iegūst ļoti personisku nozīmi mūsdienu cilvēku dzīvēs. Akmeņi, kas šodien redzami pie muzeja, savulaik izglābti no applūšanas pēc Ķeguma HES izbūves. Skolotājs Jānis Greste organizēja to pārvietošanu 1939. gadā pa ūdeni uz Ķegumu. Ar kolhoza “Lāčplēsis” palīdzību un atbalstu 1976. gadā tie tika atvesti atpakaļ uz Lielvārdi – savām mājām.
Viens no retajiem Andreja Pumpura portretiem. Šo gleznojis mākslinieks A. Būmanis.
Tradīcijas, svētki un cilvēki
Muzejā netrūkst arī pasākumu, kas gadu gaitā kļuvuši par tradīciju. Kā ierasts, arī šogad 4. maijā pie Daugavas notika svētku brokastis sadarbībā ar Lielvārdes Mūzikas un mākslas skolu. Šis pasākums, kas aizsākts pirms vairākiem gadiem, muzeja pagalmā pulcē daudz interesentu, īpaši ģimenes. Savukārt 23. maijā notiks Muzeju nakts, kuras šā gada tēma ir “Priekšmeta piedzīvojumi”, un tādu muzejā netrūkst.
Kā stāsta Anita Streile, apmeklētājiem būs iespēja apskatīt īpašu relikviju – Lielvārdē atrastu švīkātās keramikas trauku, kura vecums ir apmēram trīs tūkstoši gadu. Vasaras vidū, jūlijā, pilsdrupās plānots dziesminieku vakars, bet mēneša izskaņā muzejs iesaistīsies Lielvārdes pilsētas svētkos. Savukārt novembra sākumā notiks vēl viens nu jau par tradīciju kļuvis pasākums “Lāčplēša spēka mantinieki”, kur piedalās devīto klašu komandas, kā arī Zemessardzes un armijas pārstāvji. Šī pasākuma mērķis ir veicināt patriotisko audzināšanu, vēstures izziņu, fiziskās aktivitātes un spēcināt komandas garu.
Šis gads ir īpašs arī tāpēc, ka tiek atzīmēta Andreja Pumpura simt astoņdesmit piektā jubileja. Tāpēc citādāks būs arī tradicionālais dzejas konkurss, un gada noslēgumā – 30. novembrī, Andreja dienā – muzejā pulcēsies jaunie dzejnieki, skanēs lasījumi un tiks svinēta Andreja Pumpura piemiņa.
Muzeja vadītāja ar savu īpašo Lielvārdes jostu. To viņai dāvinājusi izcilā audēja Cilda Kupce, un to viņa apliek tikai īpašos brīžos.
Par muzeja komandu Anita Streile runā ar siltumu. Muzejā ir seši darbinieki – trīs speciālisti un trīs tehniskie darbinieki, taču ikdienā visi darot visu. Tieši šī kopības sajūta ļauj veiksmīgi īstenot plašo un daudzveidīgo darbu. Anita Streile muzejā strādā kopš 1992. gada, tātad nākamgad apritēs jau trīsdesmit pieci darba gadi. Šajā laikā bijuši arī brīži, kad šķitis: “Pietiek, vairs neatgriezīšos!” Taču tieši kolēģes vienmēr bijušas tās, kas iedrošinājušas, stiprinājušas un atbalstījušas. “Manas meitenes,” Anita sirsnīgi saka par savu komandu. Muzeja darbs ir intensīvs, un pētniecībai, kas viņu patiesi aizrauj, laika bieži pietrūkst. Viņu īpaši interesē gan Jāņa Kalniņa “Sarmas hronika”, gan Lielvārdē pierakstīto tautasdziesmu sistematizēšana, taču ikdienas pienākumi šīs ieceres nereti atstāj otrajā plānā.
Tomēr tieši šajā vietā, starp nogurumu, pienākumiem, svētkiem, bērnu jautājumiem, jostām, akmeņiem, tautasdziesmām un cilvēku dāvinātajām lietām, atklājas muzeja īstā būtība. Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs nav tikai vēstures vienību glabātava. Tā ir dzīva kultūras telpa, kur satiekas vēsture un šodiena, tradīcijas un personiski pārdzīvojumi un piedzīvojumi, kopienas atmiņas un ikdienas cilvēcība. Iespējams, tieši tāpēc cilvēki uz šo muzeju un apkārtni brauc – ne tikai apskatīt eksponātus, bet arī piedzīvot un sajust.
