Un, ja reiz runā par “vēju pilsētu”, tad jāsaka – šeit tiešām var mēģināt noķert vēju aiz astes. Vismaz sajūtu līmenī. Un, pavadot šeit vairākas dienas, kļūst skaidrs – tas nav tikai skaists teiciens, tā ir pieredze.
Pastaiga sākas vecpilsētā. Pie Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāles apstājos ilgāk, nekā sākotnēji plānots. No ārpuses – atturīga baroka elegance, bet iekšpusē – pārsteidzošs greznums. Rokoko detaļas, gaisma un klusums rada sajūtu, ka laiks te plūst citādi. Tomēr lielākais pārsteigums ir ērģeles – milzīgas, iespaidīgas, ar vairāk nekā 7000 stabuļu. Stāvot zem tām, saproti, cik niecīgs esi šajā telpā. Uzkāpju arī tornī – 55 metru augstumā. No turienes Liepāja izskatās kā rūpīgi sakārtota ainava, kur jūra, jumti un ielas savienojas vienā ritmā. Tur augšā vējš jau ir citādāks – asāks, bet arī brīvāks.
Katedrāle ir bijusi lieciniece svarīgam Somijas valsts neatkarības notikumam. Par to liecina šeit uzstādītā piemiņas plāksne somu jēgeriem, kas, dienējot Vācijas impērijas sastāvā, 1918. gadā šeit zvērēja uzticību savai nesen nodibinātajai valstij.
Jūgendstils un pilsētas centrs
No katedrāles soļoju tālāk pa Lielo ielu un Graudu ielu, kur var iepazīt jūgendstila ēkas. Izrādās, tādas ir ne tikai Rīgā! Liepājā pirmos jūgendstila manierē ieturētos namus sāka būvēt 20. gadsimta sākumā. Tas ir laiks, kad pilsētā ekonomiskā uzplaukuma rezultātā sāka būvēt daudz un ar vērienu. Jūgendstilā tika celti īres nami, kā arī tādas sabiedriski nozīmīgas ēkas kā teātris, skolas, kinoteātri un biroju nami. Kopumā mūsdienās apzinātas aptuveni 70 jūgendstilam piederīgas ēkas, lielākā daļa no tām būvētas atturīgā un lakoniskā manierē, kas harmoniski iekļaujas pilsētas apbūvē.
Balkoni, dekoratīvas kāpņu telpas, vecās durvis un margas – detaļas, kuras varētu nepamanīt steigā, bet, ja ļauj sev palēnināties, tās sāk stāstīt savu stāstu. Liepāja nav uzbāzīga ar savu skaistumu – tā to atklāj pakāpeniski.
Tālāk ceļš ved uz Pētertirgu, kas atklāts 1910. gadā. Arhitekta uzdevums nebija viegls, bija jāprojektē grezns paviljons agrāko kazarmu vietā, turklāt starp trim baznīcām – Svētās Annas baznīcu austrumos, Svētā Jāzepa katedrāli rietumos un sinagogu, kas līdz Otrajam pasaules karam atradās uz dienvidiem no Pētertirgus, pirms to iznīcināja 1941. gada jūlijā.
Te pulsē pilsētas ikdiena – rosās tirgotāji un pircēji, plūst smaržas un sarunas. Jūgendstila paviljons ar stiklotajiem jumta logiem ielaiž gaismu, kas padara šo vietu īpaši dzīvīgu. Pastaigājoties starp vietējo ražotāju stendiem, sajūtu, ka Liepāja nav tikai vēsture un arhitektūra – tā ir arī ļoti dzīva, cilvēcīga vide. Te var nopirkt tikko ceptu maizi, vietējo sieru vai vienkārši paklausīties, kā cilvēki sarunājas savā ikdienas ritmā.
Netālu atrodas arī Rožu laukums – pilsētas sirds. Atbilstoši nosaukumam tā nemainīga vērtība ir rozes, kas šeit tiek stādītas jau vairāk nekā simts gadus. Pavasarī te pirmie uzplaukst krokusi, kurus vēlāk nomaina narcises un tulpes. Te jūtams miers un sakārtotība, kas kontrastē ar jūras nemierīgo dabu.
No tirgus dodos uz ostas pusi, kur atrodas promenāde. Liepājas ostas promenāde ir vieta, kur pilsēta sastopas ar ūdeni un kustību. Kuģi, jahtas, dzintara pulkstenis, cilvēki, kas nesteidzīgi pastaigājas, – te viss notiek mierīgā, bet pārliecinošā ritmā. Tieši šeit pirmo reizi pa īstam sajūtu vēju. Tas nav traucējošs – drīzāk uzmundrinošs. Tāds, kas liek elpot dziļāk. Vakarā promenāde iegūst pavisam citu noskaņu – gaismas, mūzika un cilvēku čalas rada sajūtu, ka pilsēta nekad īsti neaizmieg.
Un tad – Lielais dzintars. Koncertzāle, kuru nevar nepamanīt. Tās dzintarkrāsas stikla forma šķiet gandrīz nereāla uz pilsētas fona. Izcilā austriešu arhitekta profesora Folkera Gīnkes veidotā koncertzāles arhitektoniskā koncepta pamatā ir mūsu simbols – Latvijas un Baltijas jūras krastā atrodamais dzintars. Koncertzāles akustiku un apgaismojumu veidojuši pasaules līderi savā jomā – profesors Karlheincs Millers no Vācijas un profesors Kristiāns Bartenbahs no Austrijas.
Ieejot iekšā, sajūtu mūsdienu arhitektūras spēku – telpas, akustika, gaisma. Uzkāpjot augstāk, paveras panorāma, kas vēlreiz apliecina – Liepāja ir vieta, kur daba un kultūra nav šķiramas. Šeit iespējams ne tikai klausīties koncertus, bet arī vienkārši būt – vērot, kā pilsēta elpo.
Karosta – īstais piedzīvojums
Tomēr īstais piedzīvojums sākas, dodoties pāri kanālam uz Karostu. Oskara Kalpaka tilts ir ne tikai infrastruktūras objekts, bet arī stāsts. Masīvs, vairāk nekā 100 gadus vecs un – izgriežams. Stāvot uz tā, mēģinu iztēloties, kā divi cilvēki reiz spējuši to manuāli pagriezt. Tas šķiet gandrīz neticami. Brīdī, kad tilts tiek atvērts, satiksme apstājas un pilsēta it kā uz mirkli ieelpo.
Karosta ir brīnumaina, paradoksāla un unikāla vieta ne vien Latvijas, bet arī pasaules vēstures un arhitektūras kontekstā. Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz trešo daļu no visas Liepājas teritorijas. Pirmais pieturas punkts – Karostas cietums. Ēka celta ap 1900. gadu hospitāļa vajadzībām, tomēr šim mērķim nekad nav izmantota. Tā pielāgota īslaicīgai disciplinārsoda izciešanas vietai jeb virssardzei. Šādiem nolūkiem ēka kalpojusi līdz pat 1997. gadam, kad kameras atstāja pēdējie ieslodzītie. Šo gadu laikā no Karostas cietuma neviens nekad nav izbēdzis.
Jau ieejot teritorijā, sajūta kļūst smagāka. Ekskursijā gids stāsta par dažādiem laikiem un režīmiem, kas šeit atstājuši savas pēdas. Kameras, karceris, uzraksti uz sienām – tas viss nav inscenēts, tas ir īsts. Un, jā, arī stāsti par neizskaidrojamām parādībām liek paskatīties pār plecu. Kā žurnāliste varu teikt: šī ir vieta, kuru ne tikai apskata, bet arī izdzīvo. Te vēsture nav izstāstīta – tā ir jūtama.
Netālu slejas Svētā Nikolaja Jūras katedrāle. Tās arhitektūra atgādina kuģi – simboliski un vienlaikus ļoti precīzi. Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle ir Karostas vizuālā un garīgā dominante, kas spilgti kontrastē ar tai blakus uzbūvētajām daudzstāvu paneļu dzīvojamām mājām.
Uzsākot katedrāles celtniecību 1901. gadā, tās pamatakmens svinīgajā iesvētīšanas ceremonijā piedalījās arī Krievijas cars Nikolajs II ar ģimeni. Baznīca projektēta un celta atbilstoši 17. gadsimta Krievijas pareizticīgo baznīcu principam – ar vienu centrālo un četriem sānu kupoliem.
Un visbeidzot – Ziemeļu mols. Garš, vējains, ved tieši jūrā. Te vairs nav pilsētas trokšņu, tikai vējš un viļņi.Latvijā garākais mols būvēts 19. gadsimta beigās kā ļoti svarīga Liepājas cietokšņa un militārās ostas daļa. Ziemeļu mola garums ir 1800 metri, platums – 7,35 metri. Šī ir liepājnieku iecienīta vieta, kur vērot saulrietus un makšķerēt zivis, bet vētras laikā šeit var redzēt varenās dabas skatus, kad jūra bango ar pilnu spēku.
Stāvot uz mola, redzu, kā jūra spēlējas ar krastu – reizēm mierīgi, reizēm agresīvi. Jo spēcīgāks vējš, jo iespaidīgāks skats. Šajā brīdī saprotu, ko nozīmē “noķert vēju aiz astes”. Tas nav par kontroli. Tas ir par klātbūtni, par spēju ļauties.
Liepāja nav pilsēta, kuru var izskriet vienā dienā. Tā ir jāizstaigā, jāizjūt, jāizdzīvo. Un, jā, kā žurnāliste varu droši teikt: es tur esmu bijusi, esmu redzējusi un sajutusi. Un šī sajūta paliek vēl ilgi pēc aizbraukšanas.
