Nevajadzētu domāt, ka roze latviešiem bijusi kā tāla un neaizsniedzama aristokrātu puķe. Tā dzīvojusi ne tikai pilīs, muižu parkos un greznos rozārijos, bet arī zemnieku dārzos un tautasdziesmās. Roze latviešu kultūrā nav svešiniece. Tā ir gan Turaidas Roze, gan mežrozīte sētmalē, gan dziesmās, ko dziedājušas vairākas paaudzes.
Veltījums rozei Krustpils pilī
Šovasar rozes mīt arī Krustpils pilī, kur līdz oktobra beigām skatāma izstāde “Rosemania/Rozes valdzinājums”. Tās kurators ir franču kolekcionārs Žils Bonvials, un, gribas teikt, ka tas izstādi apvelta ar īpašu franču šarmu.
Ziedu karaliene uz karaliskiem traukiem.
Folklorizējies ir teiciens no filmas “Ezera sonāte”, kad Jura Lejaskalna varonis saka Gunāra Cilinska atveidotajam ārstam Rūdolfam: “Klausoties frančus, es ģībstu. Bet jūs?” Jā, Ž. Bonvials ļauj ģībt no tā, cik aizraujoša un izsmalcināta ir izstāde ziedu karalienei. Tajā apkopoti vairāk nekā 300 priekšmeti, ko vieno rozes tēls un tās klātbūtne cilvēka kultūras vēsturē. Te roze atklājas ne vien kā zieds, bet arī kā simbols, iedvesmas avots un apsēstība, kas gadsimtiem nodarbinājusi mākslinieku, dzejnieku, dizaineru un citu radošu personību iztēli. Izstādes stāstā organiski savijas māksla, mode, dizains un ikdienas priekšmetu pasaule, ļaujot ieraudzīt, cik dažādi roze ienākusi cilvēku dzīvē.
Starp eksponātiem ir mākslas darbi, mēbeles, trauki un slavenu dizaineru radīti apģērbi no Latvijas muzeju krājumiem, kā arī Latvijas un Francijas privātkolekcijām. Izstāde rosina ne tikai apbrīnot priekšmetu skaistumu, bet arī aizdomāties, kāpēc tieši roze jau gadsimtiem ilgi saglabājusi savu īpašo vietu mākslā un kultūrā.
Izstādē reizi mēnesī notiek gida vadītas ekskursijas, kurās var uzzināt vairāk par rožu simboliku, vēsturi un nozīmi mākslā, kultūrā un ikdienas dzīvē. Tad ir arī iespēja ielūkoties izstādes tapšanas aizkulisēs un dzirdēt stāstus par eksponātiem, kuru likteņi nieži ir tikpat interesanti kā pašas rozes vēsture.
Izšūta glezniņa. Ja ieskatās, var redzēt baltas rozes.
Izstāde veidota sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Rundāles pils muzeju, Aizputes Novadpētniecības muzeju, Latgales Kultūrvēstures muzeju, Rīgas Jūgendstila centru, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, Krustpils Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcu, Tautas tērpu centru “Senā klēts”, kā arī vairākām Latvijas un Francijas privātkolekcijām.
Un, izrādās, ka arī bez ziedlapiņu aromāta roze spēj apburt un rada vēlmi uzzināt kaut ko vairāk par šo puķi.
Vairāk nekā zieds
Nebūs melots, ja apgalvosim, ka roze ir viens no pasaulē populārākajiem ziediem. Tās stāsts cieši savijies ne tikai ar dārzkopību, bet arī ar mākslu, reliģiju un vēsturi. Katoļu tradīcijā īpaša simboliska nozīme ir baltajai jeb Albas rozei, kas ir redzama Jaunavas Marijas tēlā. Vēlāk, 17. gadsimtā, rozes uzplauka arī mākslā – flāmu gleznotāji tās bieži attēloja klusajās dabās kā skaistuma un dzīves īslaicīguma simbolu. Viduslaiku alķīmiķi tajā saskatīja alķīmisko procesu pakāpes, planētu un metālu saistību. Iespējams, tieši tādēļ roze tik bieži pieminēta leģendās, stāstos un cilvēku likteņos.
Mums arī ir savs drosmes un garīga spēka stāsts – Turaidas Roze 1620. gadā brīvprātīgi izvēlējās nāvi, lai saglabātu savu godu. Ar gadsimtiem viņas stāsts kļuvis par vienu no skaistākajām un vienlaikus traģiskākajām mīlestības leģendām Latvijas kultūrvēsturē.
Rozes garīdznieka tērpā.
Rozei bijusi īpaša vieta arī kristīgajā tradīcijā. Viduslaiku baznīcās rožu simbolus nereti iegreba virs biktskrēsliem, atgādinot par grēksūdzes noslēpuma svētumu un nepieciešamību saglabāt uzticēto noslēpumu. No tā cēlies arī latīņu teiciens sub rosa – “zem rozes”, kas nozīmē, ka teiktais paliek tikai starp sarunas dalībniekiem.
Šķiet pārsteidzoši, cik daudz dažādu nozīmju cilvēki spējuši ielikt vienā ziedā. Mīlestība, ticība, gods, klusēšana, noslēpums un pat nemirstība – tas viss gadsimtu gaitā paslēpts rožu ziedlapiņās. Tāpēc roze joprojām ir kaut kas vairāk nekā vienkārši skaists zieds.
Francijas karalienes Marijas Antuanetes aizraušanās ar rozēm veicināja to popularitāti aristokrātu aprindās. Ja kaut kas bija modē, tas parādījās visur – gleznās, porcelāna traukos, tekstilizstrādājumos, rotās un pat frizūrās.
Par mērķtiecīgas rožu kolekcionēšanas aizsācēju mēdz uzskatīt Napoleona Bonaparta sievu Žozefīni de Bogarnē. Savā muižā viņa izveidoja tolaik vienu no ievērojamākajiem rožu dārziem Eiropā, kurā tika audzētas aptuveni 250 šķirnes. Šī kolekcija kļuva par iedvesmas avotu botāniķiem, selekcionāriem un māksliniekiem, un rozes devās “iekarot” vai visu Eiropu.
Balta roze simbolizē nevainību, tīrību, cieņu, sarkana – mīlestību un kaisli.
No mežmalas līdz mazajai Versaļai
Rožu stāsts nav svešs arī Latvijai. Roze Latvijas zemnieka sētā ienāca sen, vēl krietni pirms tā kļuva par greznu muižu un pilsētu dārzu rotu.
Ir ziņas, ka savvaļas rozes mūsu zemē auga jau 12.–13. gadsimtā. Zemnieki mežmalās izraktos rožu stādus pārnesa uz sētu un stādīja pie kūtīm, žogiem un vārtiem. Tam bija ne tikai estētisks, bet arī maģisks iemesls, jo ļaudis ticēja, ka asie dzeloņi atbaida raganas, sargā māju no ļaunas acs un neļauj tuvoties dažādiem nelabvēļiem.
Vēlāk roze no lauku sētas nonāca arī hercogu dārzos. Domājams, ka no Rietumeiropas ievestās rožu šķirnes Kurzemē sāka audzēt jau 17. gadsimtā, hercoga dārzā Jelgavā. Pirmās ziņas par rožu tirdzniecību Rīgā ir 18. gadsimta beigās. Tā pakāpeniski zieds kļuva par modes, prestiža un skaistuma simbolu. Jau 1899. gadā Rīgā tika izveidots rozārijs Vērmanes dārzā. Šodien Vērmanītis vairāk asociējas ar pilsētas parku, pastaigām un kultūras pasākumiem, taču pirms vairāk nekā gadsimta rožu kolekcija bija viens no tā lepnumiem.
Romantiskas pastkartes bez rozēm nekā nav iedomājamas.
Tomēr īsts svētceļojums rožu cienītājiem ved uz Rundāli. Katram vismaz reizi dzīvē būtu vērts apmeklēt Rundāles pils Rožu dārzu – vienu no iespaidīgākajiem Baltijā un neapšaubāmu Latvijas lepnumu. Ne velti Rundāles pili mēdz dēvēt par Latvijas mazo Versaļu. Pils dārzā aug aptuveni 2230 rožu šķirņu, ap600 no tām ir vēsturiskās rozes, kas zied vienu reizi – no maija beigām līdz jūlija vidum. Ja stāv Rundāles Rožu dārza celiņos, kļūst skaidrs, kāpēc šo ziedu jau gadsimtiem ilgi dēvē par karalieni. Roze vienmēr bijusi kaut kas vairāk par skaistu ziedu – varas, mīlestības, ticības, modes un cilvēku aizrautības simbols. Un jūlijā, kad dārzi piepildās ar krāsām un smaržām, rozei atkal ir sava īpašā vieta.
Arī Latvijas dārznieki un selekcionāri atstājuši savu vārdu rožu vēsturē. Īpaša vieta tajā pieder rožu selekcionārei Dzidrai Riekstai, kura Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī izveidojusi vairāk nekā 20 ziemcietīgu parka rožu šķirņu. Viņas radītās rozes novērtētas ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām.
Rožu skurbumam ļaujas arī dzīvnieki.
Rozes atspulgi latviešu mākslā…
Rozes visos laikos bijušas mākslinieku iedvesmas avots. Tās uzplaukst dzejā un prozā, raugās pretī no gleznām, ieskanas operās, romancēs, populārajā mūzikā, šlāgeros un tautasdziesmās. Laikam nav daudz tādu ziedu, kuri atstājuši tik dziļas pēdas cilvēku iztēlē.
Par komunistisko darbību un ideoloģiskajiem romāniem tagad nežēlastībā kritušās rakstnieces Annas Sakses “Pasakas par ziediem” ir nepārspēts veltījums puķēm. Diezgan bēdīgs, vismaz pasakās par ziedu karalienes māsīcām. Piemēram, ūdensrozei – stāstā par Jukumu, viņa līgavu Rozi, alkoholu un velnam nospēlēto līgavu, kā dēļ Roze noslīcinās. Arī “Mežaroze un Rītavējš” ir nelaimīgs mīlas stāsts, teju kā Solveigas un Pēra Ginta latviskā versija.
Un dziesmas! “Rozes visskaistākās” – dvēseliskā romantiķa Friča Bārdas dzeja, ietērpta mūzikā. “Vēl tu rozes plūc” – Rūdolfa Blaumaņa vārdi un Emīla Dārziņa mūzika. Dziesma skanējusi visdažādākajās interpretācijās gan akadēmiskās koncertzālēs, gan šlāgerīgās noskaņās. Protams, ir arī “Mežrozīte” – dziesma, kuras melodijas autors ir Raimonds Pauls, bet vārdu – dzejnieks Alfrēds Krūklis. Tā stāsta nevis par lepnu dārza karalieni, bet pieticīgu mežrozīti, kas zied sētmalē, dārza stūrī vai ceļmalā. Ar ugunssārtiem ziediem, spītīga un ļoti smaržīga.
Starp citu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes personvārdu datubāze rāda, ka Rozes vārds dots vairāk nekā 500 sievietēm, bet Rozītes ir tikai deviņas.
Latvijā ir arī vairāki ciemi un apdzīvotas vietas, kuru nosaukumos vai vēsturiskajos nosaukumos ietverts vārds “Roze”.
Krāšņie ziedi rokdarbnieču izpildījumā.
…un folklorā
Latviešu folklorā un tradīcijās rozes un rožu krūmi simbolizē skaistumu un tikumību, bet mazāk lasīts par laika apstākļiem.
Ja rožu krūms bagātīgi zied, tas vēsta par gaidāmo jauku, siltu un saulainu vasaru. Ja maijā, kad sāk plaukt rožu pumpuri, ir aukstas naktis un salnas, būs vēsa un lietaina vasara. Ja rozes uzzied ļoti agri, ticējumi pareģo agru un aukstu rudeni. Vēla rožu ziedēšana nozīme garu un siltu rudeni. Ticējumos minēts arī, ka bagātīga rožu ziedēšana paredz labu augļu koku ražu nākamajā gadā.
Krāsaini tērpi, puķes un lūpas – kā “Pērkona” dziesmā.
Tautasdziesmās roze bieži kalpo par meitas jaunības, skaistuma un nevainības metaforu. Ja saplaukst meitas roze (deviņās lapiņās), tas norāda, ka meita ir sasniegusi precību gadus. Dainu skapī tam netrūkst apstiprinājumu:
“Es neiešu tautiņās
Par deviņas vasariņas:
Nu vēl mana roze plauka
Devītā lapiņā.
Es meitiņa kā rozīte,
Kā Vāczemes magonīte.
Apkārt mani jauni puiši
Kā vanagi lidinās.
Es dēstīju baltu rozi
Vienā dārza stūrītī,
Asajo kadiķanu
Pašā dārza vidiņā.
Šķemīts mans kumeliņš
Ielec rožu dārziņā.
Piedodat man, māsiņas,
Iraid skāde lēkusies.
Kad es biju jauna meita,
Es trejādi kupčojos:
Sēju rozes, magonītes,
Sēju āra biškrēsliņus;
Par rozīti ortu ņēmu,
Par magoni pusdāldera,
Par to āra biškrēsliņu
Trīs dālderi piecu mārku.
Kādēļ manas rozes zied
Vairāk bālas, ne sarkanas?
Vai es rožu dēstītāja
Būš’ nelieša līgaviņa.
Meitas manu cepurīti
Iemet rožu dārziņā.
Nesakait manas vainas,
Ja rozēm zari lūza.”
