“Šodien satiku šitādu džekiņu... Palīdzēju pāriet ceļu,” sociālajos tīklos raksta Uldis Lemhens no Saulkrastiem, kura novērojumam uzmanību pievērsuši arī dzīvnieku aizstāvības biedrības “Zootēka” pārstāvji.
Kā skaidro “Zootēka”, lai gan kāpurs var šķist vienlaikus gan mīlīgs, gan mazliet biedējošs un pat atgādināt kādu radījumu no Stīvena Spīlberga kino klasikas, ar laiku tas pārvērtīsies par krāšņu kazrožu sfingu (Deilephila elpenor).
Īpaši uzmanību piesaista kāpura iespaidīgās “acis”. Taču tās patiesībā nemaz nav acis. Kāpura īstā galva ir neliela un atrodas zemāk.
Kad dzīvnieks sajūt apdraudējumu, tas ievelk galvu un paplašina ķermeņa priekšdaļu, tādējādi vēl vairāk izceļot lielos viltus acu plankumus. Šādā pozā kāpurs sāk atgādināt nelielu čūsku, un šis triks var palīdzēt aizbiedēt potenciālos plēsējus.
“Zootēka” norāda, ka Uldis kāpuram, iespējams, palīdzējis īstajā brīdī. Vasaras beigās kazrožu sfinga kāpuri, kas var sasniegt aptuveni septiņu līdz astoņu centimetru garumu, mēdz pamest augus, ar kuriem līdz tam barojušies, un doties piemērotas vietas meklējumos, lai iekūņotos.
Šādos klejojumos tie var nonākt arī sev bīstamās vietās, tostarp uz ceļiem.
Interesanta ir arī pieaugušo kazrožu sfingu spēja orientēties tumsā. Kā uzsver “Zootēka”, šie naktstauriņi spēj atšķirt krāsas pat ļoti vājā apgaismojumā. Tieši kazrožu sfings kļuva par pirmo dzīvnieku sugu, kurai eksperimentos tika pierādīta spēja izmantot krāsu redzi naktī.
Tāpēc, ja vasaras nogalē uz ceļa vai takas gadās sastapt šo iespaidīgo “lielacu” radījumu, no tā nav jābaidās – iespējams, kāpurs gluži vienkārši ir ceļā uz vietu, kur sāks savu pārvērtību par naktstauriņu.
