Ir lietas, kas mūsos negaidīti atver durvis uz pagātni - tās mirkļiem, atgriež sajūtas, cilvēkus un vietas, kur esam reiz bijuši. Mūzika, smaržas, garšas – tie ir mūsu iekšējie ceļi uz bērnību. Mārtiņa Vilsona bērnības atmiņām ir sava skaņa. Tā skan kā Emīla Dārziņa mūzika – trausla, tīra un dziļi personīga. Tā ir mūzika, kas ne tikai aizkustina, bet arī dziedina, veido domas, izjūtas un pasaules redzējumu. Tā skan kā iekšēja melodija – kā ceļš, pa kuru atkal un atkal doties atpakaļ pie sevis.