Valda Melgalve (1955-2007) iekļāvās tajā pašā paaudzē, kurā bija arī Rudīte Kalpiņa, Aija Vālodze, Andra Neiburga un Eva Rubene. Pēc divu stāstu krājumu iznākšanas rakstniece pievērsās galvenokārt tulkošanai, bet periodikā publicēti gan viņas stāsti, gan vairāki darbi, kas nosaukti par romāniem vai pseidoromāniem.
Viņas rakstības pieklusinātā, introspektīvā, patiesībā introvertā tonalitāte, skarto tēmu ikdienišķums un piezemētība, vienlaikus risinot jautājumus, kas saistīti gan ar literatūru un stāstniecību, gan cilvēka būtības izziņu, ir palikusi literatūras kanona fonā. Lekcija sniegs ieskatu Valdas Melgalves prozā, iezīmējot neparastas stāstījuma struktūras un motīvus, kas saglabā savu aktualitāti mūsdienās. Vienlaikus tā arī iezīmēs grūtības, ar kurām saskārās autore un kuras droši vien bija galvenie šķēršļi viņas pilnvērtīgai pašrealizācijai un atpazīstamībai literatūras laukā.
Ieva Melgalve ir rakstniece, tulkotāja un pasniedzēja, šobrīd intensīvi nodarbojas ar laikmetīgās mākslas un literatūras pētniecību. Šī lekcija ir arī mēģinājums paskatīties uz savas mātes Valdas Melgalves darbu no pētnieciska skatupunkta, izmantojot personiskās zināšanas, lai pietuvotos Valdas Melgalves teksta pasaulei un tā attiecībām ar latviešu literatūru kopumā.
“Rīts ar literatūrzinātnieku” 2026. gadā pievēršas tēmai “Kanona ēnā: 20. gadsimta latviešu literatūras mazāk redzamie literāti”, piedāvājot pētniecībā balstītu, plašai auditorijai pieejamu skatījumu uz 20. gadsimta autoru devumu, kura recepcija ir pārtraukta vai nenostabilizējusies.
