Savās pārdomās par situāciju portālam Kodols.lv rakstA Ieva Skangale un Liene Rijkure, kuru kopīgo viedokli publicējam turpinājumā.
Skola nu ir slēgta. Taču ēkas nav pazudušas. Zeme nav pazudusi. Laivu bāze nav pazudusi. Un nav pazudis Lielupes krasts.
Tāpēc šobrīd svarīgākie jautājumi ir divi: kādēļ skolu slēdza un kas ar šo vietu notiks tālāk?
Mēs vairākus mēnešus esam apkopojušas dokumentus un vērsušās KNAB, Valsts kontrolē un
Ģenerālprokuratūrā. Jo vairāk dokumentu noliek vienu otram blakus, jo grūtāk šo stāstu uztvert tikai kā parastu “optimizāciju”.
Vispirms attīsta krastu
Lielupes krasta stiprināšana bija vajadzīga jau sen. Taču zem šī nepieciešamā darba izauga daudz plašāks, daudzu miljonu eiro vērts promenādes un pastaigu zonas projekts, kas skar arī teritoriju, kur atrodas MSĢ airēšanas skola.
Jau 2021. gadā simtiem Jūrmalas iedzīvotāju iebilda pret atsevišķiem projekta risinājumiem. Toreiz pašvaldības materiālos MSĢ airēšanas skola vēl tika uzskatīta par funkcionējošu objektu, ar kura pastāvēšanu projektam jārēķinās. Arī 2018. gada būvatļaujas projektēšanas nosacījumos bija paredzēta projekta risinājumu saskaņošana ar IZM.
Tātad savulaik MSĢ airēšanas skolas pastāvēšana bija jāņem vērā. Kurā brīdī tas mainījās?
Airēšanas skola nav basketbola grozs, ko var vienkārši pārnest citā pagalmā. Tai nepieciešama
piekļuve ūdenim, laivu glabāšana un pārvietošana, droša treniņu zona un konkrētajai vietai
piemērota infrastruktūra.
Ja teritorijas attīstības modelis mainās, šāda skola var kļūt neērta nevis tādēļ, ka tā slikti strādā, bet tādēļ, ka tā traucē citam šīs vietas izmantošanas scenārijam.
Vispirms ierobežo uzņemšanu, pēc tam saka, ka skola kļuvusi “neefektīva”
MSĢ pašvērtējumu dati neliecina par gadiem ilgu un nepārtrauktu audzēkņu skaita sabrukumu. 2023./2024. mācību gada sākumā Jūrmalā vēl bija 54 audzēkņi. Taču 2025. gada 17. jūnijā IZM jau uzdeva veikt darbības TSV “Jūrmala” darbības pārtraukšanai.
Nākamajā dienā sekoja MSĢ rīkojums, un tika ierobežota jaunu audzēkņu uzņemšana.
Pēc tam audzēkņu skaits kritās. Ja vecākiem pasaka, ka skolu slēgs, jaunus audzēkņus vairs normāli neuzņem un ģimenēm nav pārliecības par nākamo mācību gadu, vai tiešām ir pārsteidzoši, ka cilvēki sāk meklēt citas izglītības iespējas?
Vispirms aizver vārtus, pēc tam paziņo, ka pagalms tukšs.
Tieši tāpēc esam lūgušas pārbaudīt, vai daļa no vēlāk izmantotās “neefektivitātes” nav radīta ar pašu institūciju iepriekšējiem lēmumiem. Vai airēšanas skola tika slēgta nevis tāpēc, ka tā bija neveiksmīga, bet tāpēc, ka tā traucēja Jūrmalas domes patiesajai iecerei par šo Lielupes krastu - iecerei, kuru sabiedrībai līdz šim neviens nav atklājis?
Arī ekonomiskais pamatojums mainās
Vienā IZM materiālā no norādītajiem izdevumiem un audzēkņu skaita izrietēja aptuveni 14 988 eiro uz audzēkni. Vēlāk citā prezentācijā - ap 7324 eiro. Gandrīz divreiz mazāk.
Mums tika skaidrots, ka jaunākajā aprēķinā izņemta amortizācija un daži citi posteņi. Taču mūsu rīcībā nav viena pilna salīdzinoša dokumenta, kurā skaidri redzams, kā mainījusies metodika un uz kura aprēķina pamata lēmums faktiski pieņemts.
Tāpēc Valsts kontrolei esam uzdevušas vienkāršu jautājumu: vai ekonomiskais aprēķins noveda
pie lēmuma slēgt skolu, vai arī ekonomiskais pamatojums tika piemeklēts jau izvēlētam
risinājumam?
Ministre vēl nebija iedziļinājusies. Tad kurš vadīja procesu?
22. jūlija tikšanās laikā izglītības un zinātnes ministre Ilze Indriksone norādīja, ka amatā ir nesen un par vairākiem būtiskiem TSV “Jūrmala” apstākļiem uzzina tikai šīs tikšanās laikā.
Taču formālais IZM rīkojums par darbības pārtraukšanu bija izdots jau 16. jūlijā. Vienlaikus
ministre atteicās apturēt likvidācijas procesu līdz visu apstākļu pārbaudei.
Te rodas būtisks jautājums: ja pati politiskā vadītāja vēl tikai iepazinās ar lietas apstākļiem, tad
kurš faktiski sagatavoja, virzīja un vadīja slēgšanas procesu?
Kas ministrei sniedza informāciju? Uz kādiem dokumentiem tā balstījās? Kas bija nolēmis, ka
process jau aizgājis tik tālu, ka to vairs nedrīkst apturēt?
IZM prasījām dokumentus. Atbildes nav
11. augustā IZM nosūtījām informācijas pieprasījumu, lūdzot konkrētus esošus dokumentus par lēmuma tapšanu - hronoloģiju, ekonomisko pamatojumu, vadības maiņu un citus materiālus, kas ļautu saprast, kā un kad slēgšanas lēmums faktiski izveidojās. Līdz šim IZM uz šo pieprasījumu nav atbildējusi.
Ja viss ir noticis caurskatāmi, šādi dokumenti būtu labākais veids, kā kliedēt aizdomas. Pagaidām tie nav saņemti.
Skola pazūd, īpašums paliek
Te ir galvenā pretruna. IZM materiālos jau 2025. gadā bija paredzēta infrastruktūras nodošana valsts kapitālsabiedrībai SIA “Latvijas Nacionālais sporta centrs”. Jaunajā modelī paredzēti arī airēšanas un smaiļošanas treniņi, nometnes un maksas pakalpojumi.
Tad ko īsti valsts likvidē? Ja airēšanas infrastruktūra valstij vairs nebūtu vajadzīga, loģika būtu saprotama - objektu slēdz un no izmaksām atsakās. Taču šeit infrastruktūra paliek, tiek nodota citam pārvaldības modelim un vismaz sākotnēji saglabā to pašu sporta funkciju.
Vai tas tiešām ir ietaupījums? Vai izmaksas vienkārši pārceļas no vienas publiskā sektora kabatas citā? Un vai būtiskākais rezultāts nav tas, ka ļoti vērtīgs Lielupes krasta īpašums tiek atbrīvots no konkrētas izglītības funkcijas?
Jūrmala lepojas ar sportu. Par airēšanas skolu - klusums
Jūrmala sevi pozicionē kā sporta pilsētu. 2028. gadā tai paredzēts uzņemt Latvijas Jaunatnes
olimpiādi.
Taču par to, ka 20. augustā Majoros tika pārtraukta gadu desmitiem veidotas valsts airēšanas
struktūrvienības darbība, - nekā.
Kur ir pilsētas cīņa par šīs sporta tradīcijas saglabāšanu? Kur ir publiskā diskusija par zaudēto
infrastruktūru? Savādi, ka pilsēta skaļi runā par sporta nākotni, bet par vēsturiskas airēšanas skolas slēgšanu iestājas klusums.
Blakus jau ir viens Majoru stāsts
Dažus desmitus metru tālāk atrodas Majoru muiža.
2011. gadā iedzīvotāji tika aicināti piedāvāt Majoru muižas publiskas izmantošanas idejas. Tika
apspriests muzejs, kultūras centrs, sabiedrisks centrs, bet paši iedzīvotāji vēlējās tur redzēt tautas daiļamatniecības centru kopā ar dzimtsarakstu nodaļu. Nekas no tā netika īstenots.
Muiža vēl aptuveni divdesmit gadus tika brucināta, pēc tam nodota valsts kapitālsabiedrībai “Valsts nekustamie īpašumi”, un procesa beigās izsolē nonāca Turkmenistānas pilsoņa, miljonāra Muhametgulija Gatajeva īpašumā.
Mēs pagaidām neapgalvojam, ka Majoru muižas pārdošana un airēšanas skolas slēgšana ir viena procesa daļas. Taču sabiedrībai ir tiesības pamanīt līdzību: vispirms sabiedriskā funkcija tiek
padarīta arvien vājāka, publiskie solījumi paliek neīstenoti, bet procesa beigās vērtīgais
īpašums jau ir svešinieka privātīpašums.
Tagad tieši blakus pazūd vēl viena publiska funkcija. Vai arī šoreiz stāsta beigas uzzināsim tikai pēc vairākiem gadiem?
Jūrmalas vara un Latvijas sporta vara satiekas vienos cilvēkos
Romāns Mežeckis vienlaikus ir Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents un Jūrmalas domes priekšsēdētāja vietnieks. Edgars Stobovs ir Jūrmalas pašvaldības izpilddirektors un darbojas LOK finanšu pārvaldības struktūrās.
Tas pats par sevi nenozīmē pārkāpumu. Taču sabiedrībai ir tiesības zināt, kā notikusi informācijas aprite un kā šīs lomas pārklājušās procesos, kuros vienlaikus tiek lemts gan par Jūrmalas, gan Latvijas sporta nākotni.
Īpaši laikā, kad Jūrmala tiek izraudzīta Jaunatnes olimpiādei, bet tajā pašā pilsētā slēdz vēsturisku olimpiskā sporta struktūrvienību.
Katrs solis atsevišķi var būt likumīgs. Bet kur ved visa ķēde?
Te mēs nonākam pie, iespējams, vissvarīgākā jautājuma. Nevienā posmā pat nav obligāti acīmredzami jāpārkāpj likums. Pašvaldība drīkst attīstīt Lielupes krastu. IZM drīkst reorganizēt savu sistēmu. Valsts drīkst nodot infrastruktūru savai kapitālsabiedrībai. Kapitālsabiedrība drīkst sniegt maksas pakalpojumus. Publisku mantu noteiktos apstākļos drīkst iznomāt un arī atsavināt.
Katram atsevišķajam solim var būt juridisks pamatojums, numurs, datums un paraksts. Taču
svarīgāks ir jautājums - ko ieraugām, ja visus šos lēmumus noliek vienā secībā?
Vispirms tiek izvēlēts teritorijas attīstības virziens. Publiskā funkcija tajā kļūst arvien neērtāka. Tiek ierobežota jaunu audzēkņu uzņemšana. Audzēkņu kļūst mazāk. Mazāks audzēkņu skaits kļūst par argumentu skolas neefektivitātei. Tad skolu slēdz. Infrastruktūra paliek un tiek nodota citam pārvaldītājam. Pēc tam var parādīties cits izmantošanas modelis: maksas pakalpojumi, noma, sadarbības partneris, komercializācija vai nākotnē arī atsavināšana.
Un varbūt tikai pašās beigās kļūst redzams, kam šāda teritorijas pārveide dod vislielāko labumu.
Būtu tikai godīgi un valstiski atbildīgi beidzot pārbaudīt šo acīmredzami savstarpēji saistīto procesu ķēdi kopumā, nevis katru lēmumu skatīt atrauti no pārējiem.
Ja izrādītos, ka šie lēmumi tiešām tika virzīti savstarpēji saistīti un ar iepriekš zināmu gala rezultātu, tad jautājums vairs nebūtu par nejaušu “optimizāciju”, bet par to, vai publiski tiesiski instrumenti nav izmantoti iepriekš sabiedrībai neatklāta mērķa sasniegšanai.
Valsts kontrole riskus nenoraidīja. Prokuratūra pārbaudi nesāka
Valsts kontrole mūsu norādītos riskus nav noraidījusi, lai gan atsevišķu revīziju par TSV “Jūrmala” vēl nav sākusi. Tā norādīja, ka iesniegumā sniegtā informācija tiks izmantota, vērtējot riskus reorganizācijas ekonomiskajā pamatojumā, infrastruktūras pārvaldībā un starpinstitucionālajā sadarbībā, kā arī plānojot turpmākās revīzijas.
Ģenerālprokuratūra savukārt secināja, ka nav pamata Prokuratūras likuma 16. pantā paredzētai
pārbaudei. Taču mēs neprasījām tikai noskaidrot, vai valsts drīkst skolu reorganizēt. Mēs prasījām pārbaudīt, kā un kāpēc izveidojās visa lēmumu ķēde.
Tas nav viens un tas pats jautājums.
Ja viss ir kārtībā - parādiet dokumentus
Varbūt promenādei ar skolas slēgšanu nav nekādas saistības? Varbūt audzēkņu skaits kritās
neatkarīgi no uzņemšanas ierobežojumiem? Varbūt finanšu aprēķinu atšķirībām ir nevainojams pamatojums? Varbūt LNSC modelis ir labākais iespējamais risinājums? Varbūt Majoru muižas
stāsts ir tikai nejauša līdzība? Varbūt nekādas privātas intereses par šo Lielupes krastu nepastāv?
Lieliski. Tad parādiet dokumentus.
Kad pirmoreiz tika ierosināta TSV “Jūrmala” slēgšana? Kas to virzīja? Kāda bija IZM, MSĢ,
Jūrmalas pašvaldības un LNSC savstarpējā komunikācija? Kādi teritorijas izmantošanas scenāriji tika apspriesti? Un kam šī vieta būs paredzēta pēc pieciem vai desmit gadiem?
Uldis Ģērmanis savulaik vaicāja: “Vai latvietim noteikti jābūt lētticīgam?” Šajā lietā atbildei
vajadzētu būt skaidrai - NĒ! Tāpēc paliek pats vienkāršākais jautājums: ja Majoru airēšanas skola bija problēma - kam tieši tā traucēja? Kam tiek gatavota šī Lielupes krasta vieta, un kam no tās pārveides būs lielākais labums?
Šie nav jautājumi tikai par vienu sporta skolu un airēšanas sportu kopumā. Tie ir jautājumi par to, kurš Latvijā lemj to, kas mūsu tautai drīkst piederēt un kas tai jāatņem.
