18. aprīlī tika publicēta vēsturnieces Ingas Sarmas grāmata par Jūrmalas vasarnīcām un vasarniekiem - darbs, kas beidzot mēģina šo robu aizpildīt. Līdz šim Jūrmalas vēsture lielākoties dzīvoja albumos, tūrisma ceļvežos un atmiņu stāstos, bet ne vienotā, padziļinātā pētījumā.
No personīgās pieredzes līdz pētījumam
Inga Sarma ir dzimusi un uzaugusi Jūrmalā, bērnību pavadījusi vēsturiskā vasarnīcā Dzintaru prospektā un vairāk nekā četrdesmit gadus strādājusi Jūrmalas muzejā. Šajā laikā tapušas ekspozīcijas, izstādes un publikācijas, un materiāls krājies gadiem. Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka par veselu pilsētas attīstības posmu nav iepriekš pētīts, izvēle bija diezgan loģiska - to uzrakstīt.
Tomēr pats process nebija vienkāršs. Kā atzīst autore, vēsturnieka lielākais pretinieks ir laiks. Jo īpaši tad, kad nepieciešami aculiecinieku stāsti, kas vairs nav pieejami. Pētot konkrētas personas un ēkas, bieži nācies saskarties ar fragmentāru vai pretrunīgu informāciju, un nereti pētniecība vairāk līdzinājusies detektīvdarbam nekā klasiskai vēstures analīzei.
Tieši šādā procesā atklājas arī šķietami nelielas, bet būtiskas neprecizitātes. Piemēram, ilgstoši uzskatīts, ka Edinburgas koncertdārzs, kas ir Dzintaru koncertzāles pirmsākums, atklāts1897. gadā, lai gan patiesībā tas noticis gadu agrāk - 1896. gadā. Šādi piemēri labi parāda, cik viegli kļūdas var nostiprināties kolektīvajā atmiņā.
Kas notika ar vasarnīcām?
Grāmatā aplūkotie vēstures posmi, Krievijas impērijas laiks, Latvijas brīvvalsts un padomju okupācijas periods, iezīmē ļoti atšķirīgas Jūrmalas. Tomēr visos šajos laikmetos saglabājas viens kopīgs elements - pilsēta kā kūrorts. Tieši vasarnīcu kultūra un sezonālā dzīve ir tas, kas veidojis Jūrmalas identitāti.
Un tieši šeit parādās viens no sarežģītākajiem jautājumiem - kāpēc tik liela daļa šo vasarnīcu nav saglabājusies. Iemesli meklējami dažādos laikmetos: Pirmais pasaules karš, padomju laika pārbūves un nepietiekama uzturēšana jau būtiski mainīja pilsētvidi. Taču visradikālākās pārmaiņas notikušas pēc neatkarības atgūšanas, kad nekustamo īpašumu attīstība un vēlme pēc ātras peļņas bieži vien ņēma virsroku pār kultūrvēsturiskajām vērtībām. Vecās ēkas tika nojauktas vai pārveidotas, to vietā ceļot jaunus apartamentu kompleksus un privātmājas.
Tas nenozīmē, ka visi piemēri ir negatīvi. Ir arī gadījumi, kad vēsturiskās ēkas tiek saglabātas un pielāgotas mūsdienu vajadzībām, nezaudējot savu raksturu. Taču līdzās tiem ir arī pretēji stāsti, kas liek uzdot jautājumu par attieksmi pret pilsētas mantojumu kopumā.
Jūrmala mūsdienās
Autore skaidro, ka problēma nav tikai pagātnes notikumos, bet arī mūsdienu lēmumos un attieksmē. Viņa norāda, ka gadu desmitiem pilsētā tiek pieļauti atbaidoši grausti, pat iepretim Valsts prezidenta mītnei Z. Meierovica prospektā, un uzskata, ka pašvaldība varētu ieviest stingrākus noteikumus īpašniekiem. Tajā pašā laikā tiem, kuri vēlas atjaunot vēsturiskās ēkas, pieejamais atbalsts esot nepietiekams.
Kā spilgtus piemērus autore min savulaik nojaukto restorānu “Korso”, piebilstot, ka tas, kas šajā vietā atrodas mūsdienās, “nekādi citādi kā par kauna traipu nav nosaucams”. Sarma piemin arī Dubultu Kultūras kvartālā esošo Eižena Laubesprojektēto Bērziņa-Šmidhena ģimnāzijas ēku, kurai ilgstoši ļauts degradēties. Tāpat neskaidrs liktenis piemeklējis arī Vilhelma Bokslafaprojektēto Majoru muižas ansambli, kas pēc gadiem ilgas neizlēmības nonācis pārdošanā.
Autores ieskatā šie piemēri kopumā atklāj ilgstošu intereses trūkumu par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un nepietiekamu izpratni par pašas pilsētas vērtībām.
Ceļš līdz grāmatai
Svarīgi piebilst, ka arī pašas grāmatas tapšana vairāk nekā 20 gadus nesaņēma nepieciešamo atbalstu, un, kā uzsver autore, lielākais izaicinājums šajā procesā nebija pētniecība, bet gan tas, ka Jūrmalas pilsēta ilgstoši nav bijusi ieinteresēta, lai šāds darbs vispār taptu - visos projektu konkursos šajā laikā saņemti atteikumi.
Tikai šogad atsaucību izrādījis Valsts kultūrkapitāla fonds, nozīmīgu lomu spēlējot arī izdevniecības “Madris” vadītājas Skaidrītes Naumovas neatlaidībai. Grāmatas tapšanu finansējuši KKF un izdevniecība “Madris”, savukārt tulkojumu angļu valodā nodrošinājis Latviešu fonds ASV, kamēr pati Jūrmala šo darbu nav atbalstījusi ne ar grasi.
Līdz ar to šī grāmata nav tikai par pagātni - tā izgaismo arī to, kā pilsēta raugās uz sevi šodien, jo kūrorts bez savas vēsturiskās vides ir vienkārši vieta pie jūras, un tādu pasaulē netrūkst.
Attēls - Ingrīda Punka
