Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde zaudējusi tiesvedībā par dzīvojamās mājas nojaukšanu Jūrmalas vēsturiskajā vasarnīcu rajonā. Senāts secināja, ka pārvalde nav pietiekami pamatojusi savu kasācijas sūdzību, bet iepriekšējā tiesu instance bija konstatējusi būtiskus trūkumus iestāžu noteiktajos ierobežojumos. Lieta aktualizējusi jautājumu par to, cik tālu valsts drīkst ierobežot īpašnieka tiesības, lai aizsargātu kultūrvēsturisko mantojumu.

Īpašnieks vēlējās nojaukt māju, taču iestādes iebilda

Strīds sākās, kad kāds nekustamā īpašuma īpašnieks Jūrmalā vēlējās nojaukt sev piederošu dzīvojamo māju un tās vietā daļēji novietot vasarnīcu. Īpašums atrodas vēsturiskajā Vaivaru, Asaru, Mellužu, Pumpuru un Jaundubultu vasarnīcu rajonā.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde atteicās saskaņot mājas nojaukšanu, bet Jūrmalas būvvalde neakceptēja būvniecības ieceri. Iestāžu iebildumi bija saistīti ar īpašuma atrašanos kultūrvēsturiski aizsargājamā teritorijā.

Īpašnieks šādiem ierobežojumiem nepiekrita un vērsās tiesā.

2026. gada 13. janvārī Administratīvā apgabaltiesa daļēji apmierināja viņa pieteikumu. Tiesa uzdeva būvvaldei akceptēt dokumentus par mājas nojaukšanu un atkārtoti izvērtēt vasarnīcas novietošanas ieceri. Tāpat tiesa atzina par prettiesisku gan pašvaldības atteikumu pārvērtēt ēkas kultūrvēsturiskās vērtības līmeni, gan Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes atteikumu saskaņot nojaukšanu.

Tiesas ieskatā ierobežojumiem nebija pietiekama tiesiskā pamata, turklāt tie nebija samērīgi.

Senāts konstatē trūkumus pārvaldes argumentācijā

Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apgabaltiesas spriedumu pārsūdzēja Senātā, taču 2026. gada 8. septembrī lietā Nr. SKA-540/2026 Senāts tās kasācijas sūdzību noraidīja.

Viens no būtiskajiem jautājumiem bija tas, vai pārvalde vispār drīkstēja pārsūdzēt visas sprieduma daļas. Senāts norādīja, ka iestādes tiesības apstrīdēt tiesas nolēmumu ir saistītas ar tās kompetenci. Tas, ka iestāde piedalījusies tiesvedībā, automātiski nenozīmē, ka tā var pārsūdzēt arī lēmumus par jautājumiem, kas ir citas iestādes pārziņā.

Šajā lietā tiesvedības laikā bija mainījies pilsētbūvniecības pieminekļa statuss: no valsts nozīmes pieminekļa tas bija kļuvis par vietējās nozīmes pieminekli. Attiecīgie saskaņošanas jautājumi līdz ar to bija nonākuši pašvaldības kompetencē. Senāts secināja, ka pārvalde bija pārsūdzējusi arī tādas sprieduma daļas, kuras neattiecās uz tās kompetenci.

Taču problēmas bija arī pašas kasācijas sūdzības pamatojumā. Pārvalde plaši skaidroja kultūras mantojuma aizsardzības nozīmi un valsts tiesības ierobežot īpašuma izmantošanu, tomēr nebija pietiekami konkrēti norādījusi, kādas tiesību normas apgabaltiesa pārkāpusi un kā šie pārkāpumi ietekmējuši lietas iznākumu.

Turklāt nebija pienācīgi atspēkots tiesas secinājums, ka konkrētajai dzīvojamajai mājai pašai par sevi nav kultūras pieminekļa statusa. Tādēļ bija nepieciešams individuāli izvērtēt, kā tās nojaukšana ietekmētu aizsargājamās kultūrvēsturiskās vērtības. Ar atsauci vien uz teritorijas īpašo statusu nepietika.

Jūrmalas vēsturiskā apbūve raisa diskusijas

Lieta izraisījusi diskusijas arī par Jūrmalas arhitektūru un to, kā tiek saglabāta pilsētas vēsturiskā vide.

Vīva Ieviņa sociālajos tīklos paudusi bažas par atsevišķu mūsdienu ēku iederību vēsturiskajā apbūvē. Viņa norādījusi, ka Jūrmalā ir arī veiksmīgi modernisma arhitektūras piemēri, kas papildina apkārtējo vidi un izceļ saglabātās vēsturiskās vasarnīcas. Tomēr, viņasprāt, šādu piemēru ir pārāk maz.

Īpašu kritiku viņa veltījusi atsevišķām ēkām Kāpu ielā, paužot neizpratni par to, kā šādas būvniecības ieceres saņēmušas nepieciešamos saskaņojumus.

Komentējot konkrēto tiesvedību, Ieviņa uzdevusi jautājumu, vai iestāžu zaudējums tiesā saistīts ar nepietiekamu juridisko pamatojumu, īpašnieka piesaistīto juristu darbu vai arī plašāku izpratnes trūkumu par arhitektūras un kultūras mantojuma nozīmi.

Arī komentētājs Dzintars Adienis paudis neapmierinātību ar pašvaldības pieeju būvniecības jautājumiem. Viņš norādījis uz, viņaprāt, pretrunīgu situāciju, kurā daudzas vēsturiskas ēkas tiek nojauktas, bet atsevišķiem īpašniekiem būvniecības ieceres tiek liegtas.

Šie ir iedzīvotāju viedokļi par pilsētvides attīstību, nevis tiesas konstatēti fakti par citu ēku nojaukšanas vai būvniecības saskaņošanas apstākļiem.

Ko šī lieta nozīmē citiem nekustamo īpašumu īpašniekiem?

Senāta lieta atgādina, ka atrašanās kultūrvēsturiskā teritorijā pati par sevi nenozīmē, ka jebkādas pārmaiņas īpašumā ir aizliegtas. Vienlaikus tas nenozīmē, ka šādās teritorijās ēkas drīkst nojaukt bez ierobežojumiem.

Būtiski ir noskaidrot, vai kultūras pieminekļa statuss piešķirts pašai ēkai vai arī aizsargāta ir teritorija kopumā. Abos gadījumos var pastāvēt ierobežojumi, taču iestādei jāspēj pamatot, kāpēc tie nepieciešami tieši konkrētajā situācijā.

Satversmes 105. pants aizsargā tiesības uz īpašumu, tomēr šīs tiesības nav absolūtas. Valsts drīkst tās ierobežot sabiedrības interesēs, tostarp kultūras mantojuma saglabāšanai. Taču ierobežojumiem jābūt tiesiski pamatotiem un samērīgiem.

Tāpēc, saņemot atteikumu nojaukt vai pārbūvēt ēku, īpašniekam ir vērts noskaidrot, uz kādām tiesību normām tas balstīts un vai iestāde ir izvērtējusi konkrētā īpašuma apstākļus. Ja lēmums šķiet nepamatots, to iespējams apstrīdēt vai pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā un termiņos.

Šī lieta parāda, ka kultūras mantojuma aizsardzība un īpašnieka tiesības nav savstarpēji izslēdzošas. Iestādēm ir jāaizsargā vēsturiskās vērtības, taču vienlaikus jāpamato savi lēmumi un jāievēro tiesību normas.