Ķekavā, pie daudzdzīvokļu mājas Nākotnes ielā 36, aug Elīzas kastaņa, kas piedalās konkursā “Eiropas Gada koks Latvijā”. Koku 1988. gada oktobrī kopā ar bērniem un krustdēliem iestādīja novadniece Elīza Tetere, kurai šobrīd ir 83 gadi. Kastaņa kļuvusi par simbolu gan viņas ģimenes pieredzei, gan Latvijas vēsturei un cerībām uz brīvību.
1988. gada rudenī Elīza kopā ar ģimeni pie savas mājas iestādīja trīs kastaņkociņus. No tiem laika gaitā izdzīvoja tikai viens, kas izaudzis aptuveni 12 metru augstumā. Elīza to dēvē par Latvijas Tautas frontes kastaņkoku, jo tā stādīšana sakrita ar vienu no nozīmīgākajiem Latvijas Atmodas laika posmiem.
Kastaņkoka stāsts Elīzai ir cieši saistīts arī ar viņas pašas dzīvi. Sešu gadu vecumā viņa kopā ar ģimeni tika izsūtīta uz Sibīriju, kur pabeidza pamatskolu. Latvijā ģimene atgriezās, kad Elīzai bija 14 gadu. Piedzīvotais licis īpaši novērtēt dzimteni un tās atgūto brīvību.
“Varbūt tieši tāpēc atjaunotā Latvija man ir īpaši dārga. Tā man nozīmē ne tikai dzimteni, bet arī atgriešanos mājās, brīvību un cerību,” savā stāstā par kastaņkoku raksta Elīza.
Kastaņkoka stāsts aizsācies jau 20. gadsimta 80. gadu vidū, kad Elīzas draudzene Vizbulīte no Ēdoles muižas parka atveda piecus kastaņus. Tos iestādot dārzā, izauga trīs stādi. 1988. gadā, Latvijā pieaugot cerībām uz pārmaiņām, Elīza kopā ar bērniem un krustdēliem nolēma tos iestādīt pie mājas.
Lai gan pati uz 1988. gada 7. oktobrī Mežaparka Lielajā estrādē notikušo tautas manifestāciju “Par tiesisku valsti Latvijā” aizbraukt nevarēja, viņa vēlējās darīt ko tādu, kas apliecinātu ticību Latvijas nākotnei. Nākamajā dienā sākās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress.
Vienīgo izdzīvojušo kastaņkociņu īpaši pieskatīja ģimenes draugs Valdis Priedītis, kurš kokam uzlika balstus un veidoja tā vainagu. Arī Elīza turpināja to kopt un sargāt. Mūsdienās kastaņa sasniegusi aptuveni 12 metru augstumu, un tās kuplais vainags sniedzas gandrīz līdz blakus esošās mājas ceturtā stāva augstumam.
Elīza uzsver, ka, raugoties uz koku, viņa redz ne tikai augu, bet arī savas dzīves un Latvijas vēstures atspulgu. Kastaņa atgādina gan par atgriešanos no Sibīrijas, gan par 1988. gada rudens cerībām un cilvēkiem, kuri palīdzēja kokam izaugt.
“Man šķiet simboliski, ka šis koks auga kopā ar Latviju,” raksta Elīza, salīdzinot kastaņas augšanu ar Latvijas ceļu uz neatkarības atjaunošanu. Viņasprāt, koks ir atgādinājums, ka pat vienu mazu dzīvības stādu ir vērts sargāt, jo, to kopjot, stiprinot un tam ticot, tas var izaugt par lielu un skaistu koku.
Konkursa “Eiropas Gada koks Latvijā” mērķis ir izcelt kokus un to saikni ar cilvēkiem, vēsturiskiem notikumiem un vietējām kopienām. Latvijas balsojuma uzvarētāja stāsts tiks virzīts starptautiskajam konkursam “Eiropas Gada koks”. Konkursu organizē Latvijas Mežu sertifikācijas padome un Latvijas Meža īpašnieku biedrība.
Par savu favorītu iespējams balsot līdz 10. novembrim konkursa “Eiropas Gada koks Latvijā” tīmekļvietnē, kur pieejams arī pilns Elīzas kastaņas stāsts “Koks, kas auga kopā ar brīvu Latviju”.
