Toreizējās piejūras apmetnes – Neibāde, Pēterupe un Pabaži – piesaistīja apmeklētājus ar priežu mežiem, jūras gaisu un plašajām pludmalēm. Īpašu ievērību ieguva Neibāde, kur jau 1823. gadā tika ierīkots parks. Vasaras šeit pavadīja Rīgas turīgākie iedzīvotāji, inteliģence, mākslinieki un arī cariskās armijas virsnieki, kuru vidū bija pieņemts pie jūras būvēt sezonas atpūtas mājas.
Satiksmes attīstība – sākumā omnibusi, vēlāk dzelzceļš – ļāva piekrasti sasniegt arvien lielākam cilvēku skaitam, un vasarnīcu kultūra kļuva par neatņemamu Saulkrastu dzīves sastāvdaļu.
Barona Augusta III Frīdriha fon Pistolkorsa piejūras kūrortpilsētā Neibādē celtā “Lielā villa”. 1875. gada piezīmēs Augusts fon Pistolkorss raksta: “Mans mīļākais plāns par kūrorta iekārtošanu sāk īstenoties. Tam tiek pievienota Sillekees zemnieku sēta, kuras pārbūvētā dzīvojamā māja un skaistais zemes gabals atrodas populārā apvidū un gaida peldviesus. Tiek projektēti arī skaisti apstādījumi’’. Līdz 1904. gadam to apdzīvoja barona dēls Aleksandrs ar sievu Eleonoru un trim bērniem, vēlāk to izīrēja. (Publikācija laikrakstā “Auseklis” 1913. gada 16. februārī.)
Vasarnīcu bums un stingrie noteikumi
Īsts uzplaukums sākās 20. gadsimta 60. gados. Pieprasījums pēc zemesgabaliem bija tik liels, ka 1967. gadā aptuveni 22 000 rīdzinieku bija pieteikušies vasarnīcu celtniecībai. Tā kā vietas Rīgas apkārtnē kļuva arvien mazāk, Saulkrasti un Carnikava kļuva par nozīmīgiem dārzkopības kooperatīvu centriem.
Tomēr būvēt nevarēja pēc saviem ieskatiem. Kooperatīvu biedriem bija jāievēro stingri noteikumi – mājiņu platība nedrīkstēja pārsniegt 12 kvadrātmetrus, bet kāpu un mežu teritorijās bija jāsaglabā koki un dabiskā vide. Presē atrodami stāsti arī par pārkāpumiem, kad atsevišķi vasarnieki patvaļīgi paplašināja ēkas vai izcirta kokus. Šādos gadījumos rajona vadība pieprasīja nelikumīgās būves nojaukt.
Tipveida padomju laika 80. gadu vasarnīcas projekts. PSRS politika bija veidot kolektīvos dārziņus, nevis privātmāju rajonus. Tāpēc strikti tika limitēta dārza mājiņu būvniecība. Apbūves laukums varēja būt ~ 60 m², viena dzīvojamā telpa, neliela virtuve, veranda, bēniņi gulēšanai, bez vannasistabas un ar āra tualeti.
Telefons vasarnīcā – greznība pie jūras
Mūsdienās grūti iedomāties dzīvi bez sakariem, taču 1970. gados telefons vasarnīcā bija īpašs notikums. 1979. gadā Saulkrastos, Zvejniekciemā un Carnikavā simtiem abonentu tika pieslēgti telefonu tīklam. Starp tiem bija arī VEF vasarnīcu kooperatīvs un dārzkopības sabiedrība “Kaija”.
Daba – lielākā Saulkrastu vērtība
Līdz ar piekrastes apbūves pieaugumu arvien biežāk izskanēja bažas par dabas saglabāšanu. Jau 1980. gadu beigās vietējā presē tika uzsvērts, ka Saulkrastu īpašo pievilcību veido ne tikai vasarnīcas un atpūtas iespējas, bet arī priežu meži, kāpas, piekrastes pļavas un tīrā jūras vide.
Arhitekta Ivara Bumbiera 1959. gadā projektētā un uzbūvētā ģimenes vasarnīca. Savulaik to no garāmgājējiem paslēpa vīteņaugiem apaugusī saimniecības ēka, kuru pirms dažiem gadiem nopostīja vētra. Bet tagad apmeklētājus ar krāšņām izstādēm priecē mākslas telpa "Bumbieru rezidence".
Interesanti fakti
Valsts nozīmes kultūras piemineklis — vasarnīca, kas “peld gaisā”. izcilā latviešu arhitekta Modra Ģelža paša projektētā un 1959. gadā celtā ģimenes vasarnīca Saulkrastos tika atzīta par valsts nozīmes kultūras pieminekli. Tā tiek uzskatīta par vienu no pirmajām modernisma ēkām pēckara Latvijā. Vasarnīca vizuāli rada iespaidu, it kā tā peldētu gaisā. Ēkai ir punktveida pamati (tā ir atrauta no zemes), tai ir plaši stiklojumi un dēļu klājs, kas sapludina robežas starp māju un dārzu.
Vasarnīca, kas “noslīka” zaļumos. Cita unikāla modernisma stila vasarnīca Pabažos (autors Ivars Bumbiers, projekts tapis 1959. gadā) tika radīta kā pilnīgi eksperimentāla un askētiska “stikla kaste”. Sākotnēji normatīvi atļāva tikai 35 m² lielu slēgtu platību, tādēļ māja tika plānota tā, lai, laikiem mainoties, galos varētu piebūvēt papildu telpas. Tā apaugusi ar vīteņaugiem un priežu mizām, ka garāmgājēji to tikko spēja pamanīt.
Slavenību un mākslinieku magnēts. Saulkrastu pusē savu miera ostu savulaik iekārtoja virkne Latvijā labi zināmu personību:
- dziedātājs Ojārs Grinbergs priecājās par to, ka viņa mājiņai nav dārza, ko kopt, kas ļāva pilnībā nodoties atpūtai un sēņošanai;
- aktrise Velta Skurstene savu pašu rokām celto māju mīļi sauca par “Trollīti”, jo tās vizuālais tēls viņai saistījās ar šo pasaku tēlu;
- māksliniece Lilita Postaža lepojās ar trīsstūrveida māju “Melnalkšņi”, kuras ideju viņa loloja visu dzīvi, spītējot padomju laika būvniecības ierobežojumiem.
Vasarās iedzīvotāju skaits pieauga seškārtīgi. Līdz 1990. gadu sākumam Saulkrastu teritorijā (no Pabažiem līdz Zvejniekciemam) meža pusē bija izvietojušās jau 29 dārzkopības sabiedrības un astoņi vasarnīcu kooperatīvi, kuros kopā bija uzbūvēti ap 8000 vasarnīcu. Vasaras mēnešos cilvēku skaits Saulkrastos sasniedza pat 35 tūkstošus, padarot to par lielāko pilsētciematu Latvijā.
Vasarnīca, kas "peld gaisā": izcilā latviešu arhitekta Modra Ģelža paša projektētā un 1959. gadā celtā ģimenes vasarnīca Saulkrastos tika atzīta par valsts nozīmes kultūras pieminekli.
