Lai daudziem mazajiem allažniekiem katru dienu nebūtu jāmēro garais 5–10 kilometru ceļš uz skolu un atpakaļ uz mājām, 1928. gadā blakus skolas ēkai tika uzcelta internāta ēka. Pie skolas tika uzcelta saimniecības ēka/šķūnis malkas uzglabāšanai, jo skolas ēkās apkure tika nodrošināta ar malkas apkures krāsnīm.
"Traģiskais pavērsiens pienāca 1992. gada 15. maija naktī, kad uguns liesmās sadega 1926. gadā celtā, allažnieku izlolotā skolas ēka. Šajā naktī vēl neilgi pēc pusnakts pie skolas ēkas viss bija klusi un mierīgi, bet, kad gaisma sāka aust, no skolas ēkas bija palikušas tikai krāsmatas. Viss notika tik ātri. Kaut gan skolas ēka savā ziņā jau savu laiku bija pārdzīvojusi, tomēr tas bija ļoti sāpīgi, tāpēc ka kopā ar veco skolas ēku aizgāja arī skaistie un sirsnīgie allažnieku atmiņu stāsti daudzu gadu garumā, jo ugunsgrēkā neizdevās neko izglābt," norāda pašvaldībā.
Pēc ugunsgrēka Izglītības ministrijas lēmums bija skolu likvidēt, jo tuvākā apkārtnē bija vairākas skolas, kurās allažnieki varētu mācīties, bet audzēkņu vecāki, būdami sava pagasta patrioti, šādam lēmumam nepiekrita un cīnījās par skolas saglabāšanu, jo jebkurš saprata: ja pagastā pazūd skola, pazūd arī vietējā vide. Ņemot vērā allažnieku aktivitātes, tika lemts par skolas saglabāšanu Allažos.
1992. gada jūnijā Rīgas rajona padome uzsāka skolas ēkas projektēšanas darbu organizēšanu un nodegušās ēkas krāsmatu nojaukšanu, vēsta pašvaldībā.
1992. gada novembrī sākās Allažu pamatskolas celtniecības darbi, kurus Rīgas rajona padomes deleģējumā organizēja Rīgas rajona pašvaldības bezpeļņas uzņēmums “Celtnieks un apgāds”, skolas ēkas celtniecības darbus veica SIA “Siguldas celtnieks”.
Kamēr notika jaunās skolas ēkas celtniecības darbi, Allažu pamatskolas audzēkņi mācījās vecajā skolas internāta ēkā un kopā ar mazajiem bērnudārzniekiem 1985. gada 28. jūnijā ekspluatācijā nodotajās bijušā kolhoza “Allaži” bērnudārza “Avotiņi” telpās (Birzes ielā 4).
Projektējot jauno skolas ēku, kopā ar arhitektu Tālivaldi Timparu tika domāts, kā saglabāt kaut ko no skolas ēkas sākotnējā izskata, kas vecāka gadagājuma cilvēkiem ļautu atpazīt viņu “gaismas pils” apveidu, kā arī paredzot ēkas paplašinājumu mācību kabinetiem, ārpusklases nodarbību telpām un pagaidu katlu māju skolas ēkas pagrabā apkures nodrošināšanai, stāsta pašvaldības pārstāvji.
Skolas ēkas 3. stāvs tika projektēts ārpusklases nodarbībām, bibliotēkai. Projektā tika rasti dažādi risinājumi, lai katru pažobeli, nišu, jumta balstu, jumta izbīdījumu, telpu padarītu neparastu, savdabīgu un neatkārtojamu. Diemžēl projektētie interesantie mansarda logu risinājumi, kas ēku padarītu vēl interesantāku, celtniecības laikā netika īstenoti. Projektā tika paredzēts arī interesants jumta risinājums ar vairākiem izbīdījumiem, tādējādi it kā saglabājot 1926. gadā celtās ēkas (arhitekts Pāvils Dreimanis) izskatu, par kuru savā laikā tika teikts, ka “skolas ēka Allažos ir līdzīga raksturīgajām muižas kungu mājām”.
Tā kā jaunā skolas ēka tika būvēta daļēji uz vecās ēkas pamatiem, projektā arhitekts centās iedot seno izskatu šai ēkas daļai, iezīmējot arī karnīzi, kuru celtnieki precīzi realizēja (2017.–2018. gada skolas ēkas renovācijas laikā karnīze nav saglabāta). Skolas ēkas 1. stāva vecās daļas veidols jau sākotnēji noteica savas proporcijas, jo pēc ugunsgrēka ielas pusē bija saglabājusies 1. stāva siena ar logu aiļu ritmisko soli. Tika projektēts arī ēkas paplašinājums, nodrošinot jaunu mācību kabinetu izveidi, kā arī paredzot savienojumu ar skolas 2. kārtu. Vecās skolas ēkas fotogrāfijās redzams, ka ēkas centrālā daļa ir bijusi nedaudz izvirzīta uz āru un apšūta ar Allažu šūnakmeni (šo saglabāt bija paredzēts arī jaunās ēkas projektā, bet finansējuma trūkuma dēļ netika izpildīts). Vislielākais senās skolas ēkas liecinieks jaunajā skolas ēkā ir stāvās kāpnes starp stāviem no iekšpagalma puses, vēsta pašvaldībā.
Par jauno skolas ēku 1996. gadā 2. klases skolnieks Jānis Vāvers vēstulē skolai rakstīja: “Kad es eju uz skolu, to var redzēt jau pa gabalu. Tā ir kā cēls eņģelis, kas nolaidies no debesīm zaļajā pļavā.”
Vienlaikus arhitekts T. Timpars projektēta arī skolas 2. kārtu un ieskicēja vadlīnijas sporta zāles celtniecībai. Celtniecības laikā pie skolas tika izbūvēti arī divi lieli piltuvveida baseini ugunsdzēsības vajadzībām, sakārtota skolas apkārtne, noasfaltēti pievadceļi.
1994. gada 30. augustā Allažu pamatskolas ēka (1. kārta) tika nodota ekspluatācijā. Kā atdzimšanas simbols 1994. gada 1. septembrī Allažos durvis vēra jaunā skolas ēka. Skolas ēkai un tās iemītniekiem svētību deva Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
"Un atkal atkārtojās stāsts par iedzīvotāju vienotību sarežģītā brīdī, jo, lai nodrošinātu mācību procesu, bija nepieciešams arī telpas iekārtot, nodrošināt pedagogus un audzēkņus ar mācību materiāliem, bet valdība šim mērķim bija piešķīrusi tikai 1000 latu. Allažnieki nesamulsa un sāka meklēt dažādus risinājumus. Jau 1. septembrī katram skolēnam tika nodrošināts sols un krēsls, kurus no Zviedrijas atveda skolas absolventes Džinetas Rudzītes ģimene. Skolas telpas tika iekārtotas par vietējo iedzīvotāju, skolas absolventu un dažādu uzņēmumu ziedojumiem, daudzu Rīgas rajona skolu un citu ziedotāju atbalstu," norāda pašvaldības pārstāvji.
1994. gada 30. septembrī Rīgas rajona padome Allažu pamatskolas ēku (1. kārtu) nodeva Allažu pagasta padomes bilancē (skolas 1. kārtas celtniecības izmaksas bija 211 705 latu).
"Varam uzskatīt, ka, sākot ar 1994. gada 1. septembri, Allažu pamatskolai sākās nemitīgs pārmaiņu laiks, jo reti, kad ir bijis gads, kad nebūtu pilnveidota skolas fiziskā vide. Skolas ēkas nav tikai sienas un logi – tā ir dzīva vide, kas mainās līdz ar laiku. Tāpat kā cilvēks rūpējas par savu izskatu un attīstību, arī Allažu pamatskola nepārtraukti, gadu no gada, piedzīvo pārmaiņas. Dažkārt tās ir bijušas lielākas – jaunu ēku celtniecība, remontdarbi, telpu pārbūves, renovācijas vai jauni risinājumi mācību videi, citreiz – mazākas vizuālās pārvērtības (kosmētiskie iekštelpu remonti), kas skolu padara mājīgāku un mūsdienīgāku," norāda pašvaldības pārstāvji.
"Šīs pārmaiņas nekad nav bijušas nejaušas – tās atspoguļo skolas kolektīva (skolēnu, pedagogu, darbinieku, vecāku) vēlmi augt, pilnveidoties un pielāgoties laikam, lai skola vienmēr būtu vieta, kurā ir patīkami mācīties, strādāt un satikties, saglabājot savas saknes un atbildību pret vietējo kopienu, vienlaikus drosmīgi raugoties nākotnē. Katrā ziņā tas ir nemitīgs skolas darbinieku nesavtīgais darbs, pašvaldības ieinteresētība un atbalsts skolas, pagasta vides attīstībā," teic pašvaldībā.
Pilnu skolas celtniecības stāstu var izlasīt vietnē sigulda.lv.
