– Pērn pašmāju grupa “Jaunība” iedziedāja dziesmu “Ātrā palīdzība” ar dzejnieces Marijas Luīzes Meļķes vārdiem, kur, manuprāt, ļoti trāpīgi iezīmēta mediķu ikdiena – arī ar izsaukumiem, kad cilvēkam patiesībā vajag ne tik daudz medicīnisko palīdzību, cik kādu, kurš vienkārši ar viņu parunājas. Cik ļoti tas atbilst jūsu darba realitātei?
– Jā, tā patiešām notiek. Ja mums kaut kas atgadās ģimenē, mēs varam kādam pasūdzēties, pastāstīt, un mēs sadzirdam, ka otrs ir ieinteresēts, bet, ja cilvēks ir viens ar savu kaķi, tad tiešām var būt tā, ka viņam nav neviena, no kā saņemt mierinājuma vārdus. Turpat puse no mūsu izsaukumiem nav saistīti ar apdraudējumu dzīvībai. Tas ir ļoti daudz. Bieži šīs situācijas varētu risināt citādāk. Tas, protams, ietekmē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķu spējas būt laikus tur, kur to patiešām vajag. Tāpēc mēs daudz stāstām, ka labāk tā nedarīt. Tomēr dzīvojam valstī, kur pieejamība gan primārajai veselības aprūpei, gan dakteriem, gan aptiekām reģionos vecam cilvēkam var būt vesels izaicinājums. Tāpēc tādas situācijas mums ikdienā ir, bet es vienmēr uzsveru: ja cilvēkam patiešām vajag, ir jāzvana.
Neatliekamās situācijas visbiežāk ir saistītas ar neatliekamo simptomātiku, piemēram, izteiktas grūtības elpot, ārkārtīgi stipras sāpes, pēkšņi “atņemas” roka vai ir liela trauma un milzīga asiņošana. Tās tiešām ir neatliekamas situācijas. Tām līdzās ir šie robežstāvokļi, kad cilvēks grib vienkārši pārliecināties, ka nav tik slikti un uz slimnīcu nav jābrauc. Mēs katru dienu vismaz četriem simtiem cilvēku visā valstī nodrošinām šo miera sajūtu, ka viss nav tik traki, kā likās.
– Jūs kā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja pati izsaukumos nedodaties, bet vai bija laiks, kad braucāt sniegt palīdzību tiem, kas zvana?
– Pēc izglītības esmu fizioterapeite. Mana medicīnas izglītība ir saistīta ar rehabilitāciju, bet, lai arī tā ir diezgan tālu no neatliekamās medicīniskās palīdzības, studiju laikā, mācoties Latvijas Medicīnas akadēmijā, tagadējā Stradiņa universitātē, es piecus gadus nostrādāju Rīgas 2. slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļas uzņemšanā. Visu pārējo darba mūžu strādāju rehabilitācijā, kur mana sirdslieta bija tieši smagie pacienti, insulta pacienti, autoavāriju un citu smagu kombinēto traumu pacienti. Īpaša sajūta bija katru reizi, kad cilvēks, kurš pie manis tika ievests ratiņkrēslā vai gultā, pēc pusgada pats ar savām kājām aiziet mājās.
– Un kā jūs no rehabilitācijas nonācāt līdz vadīšanai?
– Vienmēr manam darbam kaut kur līdzās bija kaut kas jāvada. Tā vadīšana ar laiku sāka pārņemt visu, un es sapratu, ka to ir grūti apvienot ar kvalitatīvu darbu ar pacientiem. Vadīšana prasa daudz resursu novirzīt visdažādākajām lietām. Ne visi, bet reizēm tie vadītāji, kas gan vada, gan skrien pie pacientiem, var nonākt situācijā, kad ne viena, ne otra lieta netiek izdarīta ar maksimālo atdevi. Pēc divdesmit savā profesijā nostrādātiem gadiem es nolēmu pāriet tikai uz vadīšanu. Protams, ka pieredze gan slimnīcā, gan rehabilitācijas centros man ļoti palīdz saprast pacientu un mediķu attiecību veidošanos un ietekmi uz veselības sistēmu.
– Kas jums vislabāk palīdz tikt līdz risinājumam situācijās, kuras ir kā “cietais rieksts” arī pieredzes bagātiem vadītājiem?
– Atrast risinājumu un sasniegt mērķi ir vadītāja galvenais uzdevums. Jo sarežģītāki ir risinājumi, jo lielāks izaicinājums un arī vadītāja ambīcijas izdarīt nepieciešamāko. Ir lietas, kas ir atkarīgas tikai no manis, maniem lēmumiem, manas komandas, bet ir lietas, kas nav īsti atkarīgas tikai no mūsu komandas darba.
Mums valstī neiet viegli ar lielajām pārmaiņām, lai arī pēdējos gados man ir ļoti laba sadarbība ar ministriju un daudzi jautājumi ir labi pavirzījušies. Kļūdīties un pieņemt nepareizo lēmumu – pie mums tas nozīmē saņemt milzīgu negāciju vilni. Lai gan bez kļūdām neviens nekad dzīvē nevarētu būt labs vadītājs. Tas nozīmētu, ka viņš nekad nav riskējis, nav pieņēmis neordinārus lēmumus un nav mēģinājis patiešām kaut ko mainīt.
Atceros, kādreiz uzņēmējdarbības laikos vienos kursos mums teica, ka Latvijā, ja tu esi bankrotējis, tad tu esi tāds kā lūzers. Tomēr citviet pasaulē jau sen ir uzskats, ka, jo vairāk tu esi piedzīvojis dažādas neveiksmes, pēc kurām esi uzkāpis atpakaļ un atjaunojies, jo gudrāks un spējīgāks tu esi. Man ir ļoti paveicies ar dienesta komandu. Visur, kur esmu strādājusi, ir bijusi fantastiska komanda. Līdz ar to man ir laba pieredze, ka pārsvarā agri vai vēlu mēs mērķus sasniedzam.
– Kā mūsu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests izskatās starptautiski?
– Šis jautājums ir saistīts ar mūsu pēdējo stratēģiju. Tā satur virkni ļoti būtisku pārmaiņu, kas faktiski nozīmē tuvoties tam modelim, kā pašlaik strādā citviet Eiropā un pasaulē attīstītajās valstīs. Latvijai ir liels šis postpadomju ietekmes stāsts. Izsaku lielu cieņu Rīgas ātrajai palīdzībai, uz kuras bāzes savulaik, iesaistot citas Latvijas ātrās palīdzības stacijas, tika veidots pašreizējais dienests. Mēs patiešām vienmēr esam varējuši lepoties ar izciliem ārstiem. Atceros vēl no bērnības, ka ātrajā palīdzībā brauca labākie kardiologi un labākie reanimatologi. Tas līmenis bija ļoti augsts uz Padomju Savienības kopējā fona. Tomēr, izveidojoties dienestam, nebija šī paaudžu nomaiņa. Mēs tik ātri neatvērām priekškaru uz to, kas notiek citviet. Mums piemita šī iekšējā pašapziņa, ka esam labākie un zinām, kā darīt. Tas tomēr bremzēja to, lai pie mums ienāktu citi risinājumi un cita pieredze. Mums bija tik stabils pamats un Padomju Savienības unikālais modelis, kas nebija raksturīgs Eiropai, un mēs turpinājām iet šo ceļu vecajās sliedēs. Atnākot uz dienestu, ieraudzīju krīzi personāla pieejamībā, tehniskajā nodrošinājumā, arī budžets bija ārkārtīgi zems. Mums nācās iziet šīs “slimības” smagāko fāzi, lai sāktu runāt par attīstību.
Tādēļ gribu uzsvērt, ka šobrīd mēs tiešām ejam starptautiskā modeļa virzienā, kur ir dažādos pētījumos balstīti risinājumi. Lepojos, ka jaunās stratēģijas izstrādē ir piedalījušies visi – gan cilvēki, kas pieņem zvanus un brauc uz izsaukumiem, gan dienesta vadības un Valsts kancelejas cilvēki. Jā, tas nozīmēs, ka tuvākajos piecos gados mūs sagaida pārmaiņas, bet pacientiem nav jāuztraucas, jo turpināsim braukt un būsim vēl ātrāki.
Liels izaicinājums mums ir inovācijas. Visi zinām par mākslīgo intelektu, par telemedicīnu un risinājumiem, kas jau citviet pasaulē ieviesti. Mēs Latvijā esam konservatīvi, un es domāju, ka tas ir pareizi, bet mums ir jāraugās uz to un ir jāsagatavo mūsu cilvēki un mediķi, ka strādāsim citādāk. Savukārt pacientiem ir jāsaprot, ka mēs darām to labāko viņu labā, un, ja kaut ko mainām, tad tāpēc, lai būtu labāk. Jebkurai pārmaiņu stratēģijai šis ir galvenais mērķis.
– Jūs vairākkārt uzsvērāt, cik ļoti lepojaties ar savu komandu. No kurienes jūsos ir šī spēja ieraudzīt un izcelt līdzcilvēkos labo? Varbūt tas nāk jau no bērnības?
– Lai sasniegtu rezultātu, ir ļoti svarīgi, ka tev apkārt visi cilvēki ir brīvi, atvērti un pat ar iespēju kļūdīties. Katra lieta, ko kāds ir izdarījis izcili, ir jānovērtē tā, lai viņš nākamreiz izdarītu vēl labāk. Tas ir galvenais, kas vispār dzen uz priekšu visas komandas. Man dzīvē vienmēr apkārt ir bijuši izcili vadītāji, kas vada un tic, tādēļ arī tu gribi visu izdarīt vēl labāk. Cilvēks, kurš visu laiku tiek pazemināts, neatvērsies un nesasniegs savu potenciālu. Komanda kopā var sasniegt ko labu tikai tad, ja visi potenciāli ir atvērti un gatavi darīt.
Runājot par sevi bērnībā, jā, es jau agri biju barvede brīvdomātāja. (Smejas.) Un mamma vienmēr mani atbalstīja vistrakākajās idejās. Es biju gan nepaklausīga, gan ļoti patstāvīga. Pati pieņēmu lēmumu, ko darīšu, ko nedarīšu. Tas varbūt bija tāpēc, ka es biju vecākā māsa. Mans viedoklis tika respektēts pat brīžos, ja kaut ko izdarīju ne tā. Turklāt mēs ģimenē vienmēr varējām izteikt savu viedokli diezgan skaļi. Mamma man vienmēr ļāva runāt un pat iebilst ar visu manu pārliecību.
– Ar cik māsām jums nācās dalīt mammas uzmanību?
– Man ir divas māsas. Mūsu bērnība aizritēja Rīgā. Es mācījos Rīgas 6. vidusskolā. Savukārt Ikšķilē padomju laikos vietā, kur atradās manu senču zeme, bija kolhozs, bet mājas, kas piederēja mūsu dzimtai, bija zem dambīša, pašā Daugavas krastā. Manas vecvecmāmiņas māsas māja Ikšķilē bija vieta, kur mēs visi braucām vasarās. Ja nebiju kādā sporta nometnē, tad biju tur.
– Un tur esat arī tagad?
– Tad, kad dabūjām atpakaļ brīvu Latviju, mēs atguvām arī savas zemes. Visiem bija skaidrs, ka ir jāatjauno dzimtas māja ar visu nosaukumu. Mums sākumā nebija adreses, bija tikai māja ar nosaukumu un tikai lazdu aleja, kas veda uz tām. Vecvectēvs par Brīvības cīņām bija saņēmis papildu zemes, mežus, laukus. Un tagad mēs esam atgriezušies savā dzimtas īpašumā.
Liene bērnībā kopā ar mammu, kura meitai vienmēr ļāva izteikt viedokli un runāt ar pārliecību. Foto – no privātā arhīva
– Kā jūs līdzsvarojat lielo atbildību darbā ar mājas dzīvi, kur jums arī ir vesela komanda?
– Man mājās tiešām ir izcila komanda – mans vīrs un bērni. Mums ir trīs dēli. Vecākais tūlīt beigs divpadsmito klasi, jaunākais mācās otrajā klasē. Dēli ir lieli palīgi it visā. Ja es kavēju un nevaru aizvest mazo brāli uz treniņu, vienmēr būs kāds, kurš palīdzēs. Viņi māk paši pagatavot ēst. Mēs ģimenē tiešām saprotam, kam, kas un kurā brīdī ir svarīgākais. Arī mans vīrs strādā dienestā, un viņam ir maiņu darbs, līdz ar to, kad tēta nav mājās, stafeti pārņem dēli. Viņi ir redzējuši, ka tētim nav problēmu iztīrīt māju, nomazgāt traukus vai uztaisīt vakariņas. Līdz ar to, jā, tā ir tā komanda, kas laikam man ļauj šajā darbā būt.
– Kā jūs kā trīs dēlu mamma vērtējat mūsu sabiedrības gatavību krīzes situācijām, no kurām pasargāti neesam mēs neviens?
– Sabiedrības kopējā gatavība jebkādai krīzei nevar izveidoties viena vai divu gadu laikā. Mums nekad nebūs citu kaimiņu, tikai tie, kas ir. Tāpēc mums savi bērni ir jāgatavo visdažādākajiem izaicinājumiem jau no piedzimšanas. Es bieži lietoju salīdzinājumu ar siltumnīcas augiem, proti, tu nevari stādiņu, kas audzēts siltumnīcā, pēkšņi izstādīt ārā un gaidīt, ka tas izdzīvos. Arī dzīvnieki saviem mazuļiem māca vienu galveno lietu – prast izdzīvot. Tomēr mēs, it īpaši mana paaudze, audzinām bērnus kā siltumnīcas augus. Mēs, šķiet, domājam, ka vienmēr varēsim par viņiem parūpēties vai ka to darīs labi valsts likumi vai starptautiskās attiecības.
Atceros, kara sākumā skatījos, kā pāri robežai raudādams iet kāds aptuveni piecus gadus vecs puisītis. Tikpat bija manam dēlam. Domāju, vai viņš saprastu, ka tādā brīdī viņam ir jāiet un jāmeklē palīdzība? Tā sajūta man deva tādu grūdienu, ka tomēr mums ir jādomā, kā sagatavojam savus bērnus. Arī skolās mēs nemācām bērniem tik ļoti svarīgās izdzīvošanas prasmes. Jā, es Latviju joprojām saucu par Dieva ausi, mēs dzīvojam mierā, un mums nenāk pāri lielas nelaimes. Kādu laiku dzīvojām ilūzijā, ka arī karš mums nevar nākt pāri, tādēļ zuda modrība gatavot karam sevi un savus bērnus.
Es domāju – kad būs tas brīdis, kad mēs teiksim: jā, ir jāsāk darīt! Jo mēs visu laiku tikai runājam, ka vajadzētu… Kādā raidījumā jau dalījos ar bažām, ka, kamēr mūsu puikām skolā ir jāšuj somas ar dizaina elementiem, kāds no viņiem nemācētu, piemēram, iekurt ugunskuru. Mans dēls mācētu, jo mājās regulāri vārām zupas uz ugunskura. Kāpēc mēs skolā uzdevumus nevaram pakārtot ar nedaudz praktiskāku pieredzi klāt?
– Vai katru reizi, kad dēli iziet ārā no mājas, jūsu mammas sirds zina, ka viņi spēs rīkoties pareizi dažādās situācijās?
– Vecāko dēlu mēs aizsūtījām uz “Izdzīvošanas skolu”. Drīz to pašu darīsim arī ar vidējo dēlu. Kaut kādas lietas puišiem var iedot tikai vīriešu kompānija ar vīrišķīgiem uzdevumiem un vīrišķīgu iespēju tos atrisināt. Uzskatu, ka ikdienā ir ļoti svarīgi, kā tēvi audzina dēlus un viņu raksturu. Vecākais dēls nākamajā dienā pēc savas astoņpadsmit gadu jubilejas iestājās zemessargos. Kaut kādā mērā tā sajūta par vīriešu lomu ne tikai ģimenē, bet arī valsts pastāvēšanā viņiem ir, un es ar to ļoti lepojos. Mēs, protams, ģimenē esam runājuši par to, ka, ja nu kas, mums ar tēti nav iespēju doties bēgļu gaitās, jo esam saistīti ar operatīvo darbu, tādēļ puikām būs citam par citu jāparūpējas. Mēs tagad vidējam dēlam sakām, ka, ja kaut kas notiek, viņš ir atbildīgs par mazo brāli: “Rekur 72 stundu izdzīvošanas soma, tev ir jāspēj izdarīt konkrētas lietas!” Es aicinu šos jautājumus apspriest visiem savā ģimenē.
Liene kopā ar jaunākajiem dēliem un ģimenes mīluļiem. Foto – no privātā arhīva
– Par 72 stundu somu reti kurš Latvijā nav dzirdējis…
– Jā, bet es vēl aicinātu arī pamodelēt reālās situācijas. Atceros, braucu uz Ukrainu un tur ar viņiem runāju par šo gatavību, stāstīju par to, ko esam Latvijā izdarījuši, un pierakstīju to, ko viņi man saka. Pēkšņi viens no viņiem man prasa: “Iedomājies, ka tagad skan trauksme. Ko tu dari?” Es šo sajūtu nebiju sevī tā attīstījusi. Tagad jau trīs gadus kopš šī jautājuma ar to dzīvoju. Tas nozīmē, ka mēs nepaliekam tikai pie tā, ko valsts ir pateikusi, proti, ka vajag šo 72 stundu somu, bet mēs zinām, ko mēs darītu, ja tieši tagad atskanētu trauksmes signāls. Vai mēs ieslēgtu radioaparātu un tur klausītos? Vai mēs zinātu, kur ir mūsu bērni, un vai viņi zinātu, kā mūs atrast vai kā rīkoties, ja nav sakaru?
Šādās kategorijās daudzi nedomā, daudzi pat baidās par to domāt. Tomēr to vajag izdarīt, jo tas parādīs mūsu individuālo gatavību. Kādam ir jāpadomā, ko viņš darīs ar savu paralizēto mammu, kādam par citu sarežģītu situāciju. Valsts nevar mums iedot vienotu recepti vai sarakstu, ko tieši tev darīt un kur iet.
Runājot par plāniem, mēs neviens nezinām, kur trāpīs pirmais šāviens, ja tāds būtu, un kas mūsu kartē mainīsies. Tā gatavība ir tajā, ka mēs spējam atrast risinājumu negaidītai situācijai. Tāpēc es aicinu tomēr caur šo ļoti vienkāršo piemēru, ko tu darītu, ja tagad atskanētu trauksme, paskatīties uz savu dzīvi. Vai katrs cilvēks, kurš ir saistīts ar kritisko infrastruktūru un pakalpojumiem un kuram, lūst vai plīst, ir jādodas uz darbu arī X stundā, – vai viņš ir visu izrunājis ar savu ģimeni. Vai ģimene zina, ka viņš nevarēs parūpēties un ka kādam citam tas būs jādara.
– Un, jūsuprāt, šādas “Izdzīvošanas skolas” nometnes var palīdzēt puišiem rast atbildes uz šiem skarbajiem jautājumiem?
– Jā, jo es redzu, cik ļoti tas mainīja manu vecāko dēlu! Viņa domāšana jau iepriekš ir formējusies caur sportu un cīņas sportiem. Tomēr šīs trīs dienas mežā esot bijušas tik interesantas un izaicinošas, ka puisis atbrauca mājās ar apziņu: “Nē, es tomēr esmu riktīgs vecis!” Ģimenē ir grūtāk šo protekcionismu apslāpēt, it īpaši mammām. Mājās mamma vienmēr izmazgā drēbes un palīdz, kad vajag, bet tur mežā viņš piedzīvoja ko tādu, ko vajag visiem puišiem pieredzēt. Caur to arī var veidoties tā apziņa, kāpēc es esmu viens no tiem, kas varēs aizstāvēt savu mammu, valsti, sievu un bērnus. Tā ir apziņa par savām spējām. Bet spējas var iegūt, tikai izejot cauri grūtībām. Tāpēc es iesaku visu puišu vecākiem dot iespēju saviem dēliem saprast, kas viņi paši ir.
– Grūtības tātad veido gan puišus, gan arī labus vadītājus?
– Jā, arī labs vadītājs iegūst spēku, izejot cauri grūtībām. Viss, ko mēs nezinām, mūs biedē. Atceros, kad devos uz Ukrainu, visi man prasīja, ko es tur meklēju. Mana atbilde bija, ka meklēju gan pieredzi, gan arī šo sajūtu. Karu esmu redzējusi tikai filmās un TV sižetos. Tāpēc man bija svarīgi satikt tos cilvēkus un runāt ar tiem, kas ir spējuši izdzīvot tad, kad apkārt bombardē.
Sajūta, ka viss nav tik bezcerīgi, ir ļoti svarīga. Pirms tam man likās, ka ar mums ir cauri, ja kaut kas tāds nāks pāri, bet no Ukrainas es atgriezos ar citu sajūtu: nē! Jo vairāk mēs darīsim un saliedēsimies, jo labāk mēs varēsim tikt galā ar izaicinājumiem. Nav jāslīgst fatālismā. Zēni arī “Izdzīvošanas skolā” nonāk līdz tai robežai, kur ierauga, ka viņu iespējas ir daudz lielākas, nekā paši zināja. Tur viņi iegūst to pareizo sajūtu par savu iekšējo spēku, kuru ikdienā nav daudz iespēju pārbaudīt.
Liene Cipule sveic pirmos 70 Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta autovadītājus izlaiduma dienā. Jaunie speciālisti ir apguvuši neformālās izglītības programmu un ieguvuši profesiju “Operatīvā medicīniskā transportlīdzekļa vadītājs – ārstniecības atbalsta persona”. Foto: Edijs Pālens, LETA
– Kāda, jūsuprāt, ir mediju nozīme šī vēstījuma, ka mēs tomēr varam, uzturēšanā?
– Ir, kas saka, ka mediji nevar ietekmēt domu, tikai informēt. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka mediji spēj gan veidot domu, gan pretdarboties. Man ir grūti šodien tolerēt agrāko žurnālistikas pieeju, ka visi viedokļi ir pareizi un ir jāatspoguļo neitrāla pozīcija. Ja redzam, ka kādam, es atvainojos, cērt ko nost, un mediji teiks, ka viņi par to tikai informēs, – tas nav pareizi. Mēs par lēnu šajā ziņā maināmies, gribot it kā saglabāt demokrātiskās vērtības un mediju brīvību, tomēr tas ir vienīgais veids, kā varam noturēt sabiedrības domu virs ūdens. Medijiem ir ļoti liela nozīme, jo tieši tie var palīdzēt mūsu gara spēka stiprināšanai.
